SOLI PA SOLIM.... 
(Šo tekstu es rakstīju gavētāju grupai, tāpēc tas pamatā ir par šo procesu (gavēni), bet tikpat labi var tikt piemērots jebkurām citām lietām, ko sataisāmies darīt kādu laiku, sākot ar kādu "1.janvāri".)
Man te ik pa laikam kāds ieziņo, ka nekāds gavēnis nesanākot, un viss esot beidzies, jo esot vienu dienu tik ļoti sagribējies kaut ko apēst / iedzert / izdarīt no tā, no kā paredzēts bijis atteikties, ka nu viss vējā….
Īstenībā tieši tā “vecā vārna”, kas galvā ieķērc domu par to, ka tā nu uzreiz ar 1-2 “grēka” dienām viss beidzies, ir tā, kas ļoti pacenšas pārtraukt mūsu labos nodomus pavisam un galīgi. Tā, kas, ieraugot kādu mūsu atkāpi no iecerētā ideāla, uzreiz to izmanto, lai iedarbinātu mūsu vainas, kauna, mazvērtības kompleksus un liktu mums noticēt, ka esam izgāzušies. Tā, kas iegalvo mums, ka “saplēstu krūzi nesalīmēsi…”, “otrreiz vienā upē neiekāpsi…” un citas “absolūtās patiesības” savā greizajā interpretācijā. Gandrīz katram ir tāda “vecā vārna” galvā, kas izmanto katru izdevību, lai mazinātu mūsu iekšējo brīvību un neatkarību no vecām programmām.
Kur tā radusies un kā balsī brēc – to katrs priekš sevis var padomāt…
Un var pāriet pie veselā saprāta, apzinoties, ka mēs īstenībā gandrīz neko savā dzīvē neesam sasnieguši tā, ar pirmo rāvienu! Sākot ar tiem simtiem kritienu, pēc kuriem mēs piecēlāmies, kad mācījāmies staigāt - tad mūs vēl balstīja centienos celties. Parasti šī dabiskā tieksme celties un iet atkal tiek pārtraukta kaut kad skolas laikā, kad ielika atzīmi un tas bija “beigu spriedums”, nemaināms un nelabojams. “Šajā kontroldarbā divnieks, kas ir apriori slikti, un tad nu sēdi un gaidi nākamo reizi…”
Ja tā loģiski padomā, tad tagad, kad pieaugušā vecumā (un te visi ir pilngadīgi) neviens atzīmes (vismaz ne vērā ņemamas) neliek, nekas dzīves gaitā būtiski nemainās , un neviens nevienam nav aizliedzis kaut 100 reizes sākt no jauna dajebko, kas iepatīkas. Tai skaitā – jebvaicik reižu var atsākt gavēt, kaut katru dienu, pēc vienalga cik ilga vai dziļa pārtraukuma. Nav nekāda iemesla to nedarīt, ja ir aiziets uz draudzenes jubileju, apēsta kūka un izdzerts šampanietis – no tā neviens nav miris, nav saslimis, nav nekas apstājies pasaules ritējumā!
Tātad:
1) Protams, ir labi un veselīgi gavēt (kā nu katrs grib) kādu noteiktu laiku bez pārtraukuma, jo tas veido ieradumu, un uzlabo psihisko un fizisko veselību.
2) Ir labi arī gavēt (vai dajebko citu iecerētu darīt) īsāku laiku, ja nu uzrodas kaut kas svarīgāks – tas attīsta elastību un pieņemšanu, pret sevi un pasauli.
3) Ir labi arī atsākt gavēt pēc pārtraukuma, ja vēl to gribas, jo nekas tik labi nenostiprina kaut ko jaunu, kā atkārtošana, un, atsākot, var to darīt kādā jaunā kvalitātē.
4) Un labi ir arī pamēģināt kaut ko un neturpināt nemaz, ja izrādās, ak nepatīk, jo tā jebkurā gadījumā ir pieredze, un tas ir kas vairāk, kā tikai zināšanas.
5) Labi ir arī padomāt u painteresēties par kaut ko, ko varbūt nemaz nevajag uzsākt, jo ne jau visam dzīvē ir cauri jāiet…
Tā ka atrodi – kurš variants ir tavējais tieši tagad!
Mēs neeam ideāli - mēs eam unikāli
/Marija Sils/
Ja vēlies atrast domubiedrus, vari pievienoties Facebook grupai "Gavēnis. Makrobiotika."