Rudens slimošanu patiesie iemesli

Atkal klāt rudens un daudziem jau gandrīz kā pašsaprotama lieta šķiet tas, ka atkal daudzi slimos, gan pieaugušie, gan bērni. Slimošana šad tad vispār ir dabiska process, par ko nebūtu īpaši jāuztraucas, bet, tā kā liela cilvēku daļa pavisam aplami raugās uz slimību cēloņiem, tad arī īsta atveseļošanās nenotiek, tikai simptomu mazināšana un visa procesa pāreja citā fāzē.

Šoreiz tieši par rudenī aktuālajam problēmām, kas izpaužas kā saaukstēšanās, imunitātes zudums, spēka trūkums, locītavu īdēšana, nomākts garastāvoklis, u.c.

Vai arī tev šķiet, ka iesnas rodas no tā, ka pastaigāji ilgāk vēsā laikā ārā? Ka klepus piemetas no sezonai neatbilstošām virsdrēbēm vai slapjām kājām? Ka ausis sāp no caurvēja? Ka kaulus un locītavas piebeidz gaisa mitrums?

Bet vai aizdomājies – kāpēc tajos pašos apstākļos citiem cilvēkiem nekas nenotika un tie staigā tikpat veseli kā vasarā? (starp citu – ir arī tieši vasaras slimotāji, par tiem citreiz…)
Stiprāka imunitāte? – jā, tā var teikt, bet tā nav tikai fiziskā imunitāte, tas ir kas cits.

Tā kā mēs, cilvēki, esam dabas būtnes (vismaz pagaidām vēl 😊) sākumā aicinu paskatīties – kas tad rudenī notiek dabā?
Redzam- krīt lapas, kas sākušas plaukt pavasarī un augušas visu vasaru, palīdzot kokam un visai pasaulei vairot dzīvību.
Kaut kas beidz savu dzīvību uz šīs Zemes, atstājot pēdas un pēcnācējus – tauriņi un citi kukainīši, viengadīgie augi, kas nepārziemo….
Vēl citas dzīvības formas gatavojas aiziet ziemas guļā – kā eži, sēnes, lapu koki un citi ziemotāji – pirms tam vēl kārtīgi paēdot vai kupli saziedot.
Tātad viss liecina par aktīvu, dzīvību radošu procesu beigšanos. Tiek pielikts punkts kādam nozīmīgam ciklam, ka sākās pavasarī un piepildījās vasarā.

Un tagad ir laiks padomāt – kādi cikli ap šo laiku beidzas mūsu, cilvēku dzīvēs?
Vai arī mēs šai pavasarī (ne obligāti kalendārajā) kaut ko uzsākām? Vai ar mums sāka notikt kādi iekšēji procesi vai kādas attiecības? Varbūt apzināti neko negribējām sākt, bet dzīves rats tomēr kaut ko iekustināja, un mēs to nobremzējām, jo tas neatbilda mūsu prāta uzstādījumiem un vēlmēm?

Patiesība, kas nāk no Dabas, ir tāda, ka visi tie procesi, kas apzināti vai neapzināti ir uzsākti, kaut kā turpinās, kamēr tiek pabeigti. Tieši tik vienkārši.
Kas attiecas uz procesiem ap un iekš cilvēka, mums bieži pietrūkst motivācijas, laika, jaudas vai kā cita, lai visu, ko esam savā dzīves laukā ielaiduši, kārtīgi piedzīvotu, pārdzīvotu un palaistu.
Un tas nav nekāds trūkums – tas ir normāli, jo mēs neesam pilnības, mūsu tapšana ietver arī šīs nepabeigtības un visādas nepilnības.  Ja mēs jau piedzimtu pilnīgi un veseli, un visi vienādi aplaimoti – tā būtu diezgan garlaicīga pasaule, vai ne? 😊
Ja mēs paskatāmies dabiskā mežā – tur nav tā, ka viens koks domā, ka ir smukāks un pareizāks par otru, bet otrajam rodas kompleksi, ka nav gana labs…. Mežā visiem kokiem ir vieta un tie visi veido veselu kopumu – bez vērtēšanas, kas ir tik pierasta cilvēku vidu.
Katrs koks tāpat kā katrs cilvēks, patiesībā IR VESELS – pat tad, ja ir kraupains, līks un slims… Vesels savā potenciālā, savā sistēmiskajā piepildījumā, savā unikalitātē, savos mūžīgi nebeidzamajos pārtapšanas procesos.

Darbojoties dziedniecībā apmēram 20 gadus, esmu pamanījusi, ka tiem, kas rudeņos bieži slimo cilvēki, kam ir lielāka ārēji neizteikta, bet iekšēji gruzdoša neapmierinātība – vai nu ar sevi, vai ar apkārt notiekošo, kas būtībā ir sevis vai savas sistēmas (dzimta, dvēseles lauks…) projekcijas.
Un šī neapmierinātība, kas nav izreaģēta caur domu, caur apzināšanos, caur emocionālu pārdzīvojumu, realizējas, t.i. iet ārā un vēlas pabeigties caur mūsu ķermeni. Tas ārēji izskatās kā rudens tipiskās saslimšanas.

Ja vasarā vai kāda procesa aktīvajā periodā ir līdz galam viss piedzīvots, izdomāts, izjusts – rudens pienāk rāms un kluss, un ļauj cilvēkam sagatavoties ziemai. Tas nozīmē – pieņemt visas piedzīvotās enerģijas kā resursus, integrēt to savā pieredzē un apzināti atvadīties no tā, ko katrs pats vēlas palaist pagātnē.

Piebilde tiem, kas joprojām domā, ka es te rakstu muļķības un vajag tikai kārtīgi norūdīties – tiem, kas mēdz rūdīties un izstrādāt labu imunitāti, parasti piemīt mērķtiecīgs, apņēmīgs raksturs, kas liecina par to, ka viņiem arī citās dzīves jomās ir tendence drosmīgi iesaistīties un neatstāt nepabeigtas lietas 😊 Un arī viņi mēdz saslimt, bet tam jau būs citi iemesli.

Ko darīt tieši tagad?

Ja kāds jau slimo, tad vislabākais – censties atbalstīt savu ķermeni, kas tā pūlas mūsu labā un palīdzēt tam veselīgi izslimot, neraustīt to, neapstādināt iesākušos procesus, bet pavadīt tos sevī, kā mēs pavadītu kādu savu tuvinieku grūtā ceļā. Neizturēties pret savu slimību kā pret iznīdējamu ienaidnieku, bet kā pret galējo palīgu, kas mūsu labā caur mūsu ķermeņiem pabeigs mūsu smalkāko daļu iesāktos un nepabeigtos procesus.
Atrast pēc iespējas saudzīgākus un dabiskākus līdzekļus un galvenais – būt patiesās rūpēs par sevi, beidzot tikai savā labā.
Tā kā viena no manām pamata praksēm ir sistēmiskie sakārtojumi, tad varu droši teikt, ka 99% slimības ir mūsu draugi, kas skarbā veidā cenšas darīt mūs laimīgākus. Un tas 1% ir tās, ko savā pašagresijā esam ielaiduši no svešiem laukiem.

Paralēli tam un arī PIRMS iespējamās saslimšanas – pārskatīt visu, kas iesākts vai pats iesācies, bet palicis nepiedzīvots un nepieņemts – neizdzīvotās jūtas un emocijas; attiecības, kas samezglojušās un iesprūdušas; apņemšanās, kas neizpildījās; plānus, no kuriem nobijāties; atrast savā galvā idejas un pārliecības, kam jau sen vieta pagātnē, u.t.t. Ne tikai gada sezonālā griezumā, bet arī citos laika periodos, jo rudens paliek rudens – tas rosina pabeigt arī to, kas krājies jau desmitiem gadu vai arī nesen aizsācies.

Un vēl  - izšķirot, cik no visa šī haosa vispār ir to vērts, lai ar to ņemtos, vai tas vispār pieder jums, vai varbūt ir saklausīts kaut kur mediju klačās, tuvinieku šaubās un svešu cilvēku bailēs… mēs ļoti daudz (daudz vairāk, kā katram gribētos pieļaut)  pieņemam svešas domas un noticam svešām pārliecībām – tikko kaut kas tāds notiek, pašu veselums sāk šķobīties ja ne fiziski, tad garīgi un emocionāli. To bieži vien pašam cilvēkam ir grūti izdarīt, bet ir metodes, kā savu prātu apmānīt un ieskatīties aiz tā saceltajiem priekšstatiem.

PĒC šīs šķirošanas – uzmanīgi un apzināti turēt savu dzīves lauku tīru no svešām ietekmēm (arī tas nav tik viegli kā izklausās, bet var iemācīties). Patreizējā informācijas laikmetā mūs ik dienu cenšas ietekmēt no visiem kanāliem internetā, Tv, presē, darbavietās, kaimiņu vidē, tuvinieku starpā….. Ir tiešām grūti tajā nepazust un nezaudēt savus Gara orientierus – ja vien tie ir atrasti un iepazīti.
Un turpināt piedzīvot dzīvi, pārdzīvot to, ko tā piedāvā, integrēt to sevī un Radīt no jauna, no tā, kas caur mums katru rodas. Jo mēs tāpat radām, tikai – vai tas ir tas, ko dvēsele vēlas izpaust uz Zemes, vai tas, ko sludina mediju kanāli?

Ja interesē praktiskā puse šīm lietām, skaties tuvākā laika piedāvājumu JAUNUMOS vai raksti privāti te:  KONTAKTI

Dabas un Gara dziedinātāja, sistēmiskā šamane
Marija Sils