Par uzticēšanos kam lielākam

Šodien vāru balto bērzupiepi sevis profilaktiskai atveseļošanai un domāju – kā gan tas noticis, ka tik strauji (apmēram 100 gadu laikā) tik daudzi cilvēki pārstājuši uzticēties Dabai kā veselības avotam un pievērsušies baltajām ripiņām, kas, salīdzinot ar kopējo vēstures plūdumu, ir ļoti īslaicīgs un patiesībā ne visai uzticams izgudrojums….. Turklāt tas noticis praktiski vienlaicīgi visā tā sauktajā rietumu civilizētajā pasaulē…. (austrumnieki kaut kā vairāk pie tradīcijām turas, un arī savu ripiņu ražošanu bāzē pārbaudītās zināšanās). Turklāt vēl notikusi mulsinoša termini nomaiņa – tās jaunās, farmkoloģiski zinātniskās metodes nosauktas par ‘tradicionālām”, bet viss, kas nāk gadsimtiem ilgi un pārbaudīts paaudžu paaudzēs, tiek saukts par “netradicionālu” – mediķu aprindās tieši tādi termini tiek lietoti.

Cilvēki man ik pa laikam izsaka šaubas par kāda dabas līdzekļa lietderīgumu vai drošību, tai pat laikā bez jebkādas kritikas liek sevī iekšā ķīmiju, ko tiem iebaro viņu veselībā pilnīgi neieinteresētas personas, par kuru zināšanām liecina vien kaut kādi papīri, ko sarakstījuši tikpat veselībā neieinteresēti personāži. Papīri ir iedoti ne jau par to, cik labi cilvēks ir izpratis cilvēka, pasaules un dabas spēku mijiedarbību, bet par to, cik precīzi šis papīra gribētājs ir spējis atkārtot kādu citu svešu cilvēku domu graudus un cik nekritiski ir pieņēmis par aksiomātiskiem to pētījumus.  Kaut kādā mirklī fiksētas, sastingušas, nedzīvas zināšanas pēkšņi kļūst par pamatu cilvēka veselību , dzīves kvalitāti un pat dzīvību ietekmējošiem lēmumiem, kuriem lielākā daļa akli uzticas! Un atkal apgrieztā patiesība – šie paši absolūti aklus (jo ne-dzīvē balstītus) lēmumus  pieņemošie dakteri, par akliem sauc cilvēkus, kas cenšas tomēr domāt par sevi ar savu galvu, kas cenšas uzticēties kādam, kas vēl  (vai jau) ir kontaktā ar dabu un dzīvību, ar cilvēka Garu un sevi, vispirms jau.

Te ir kaut kas saistībā ar uzticēšanos iepriekšējām paaudzēm vispārīgi, ar spēju sajust un pieņemt paaudžu un senču atbalstu. Ne vienmēr tam ir jānāk burtiski caur vecākiem vai vecvecākiem (tie bieži vien paši to ir kaut kā nozaudējuši), bet, sajūtot savas tālākās saknes , pieķeroties tām un pieņemot to spēku, var dabūt balsta sajūtu pasaulē. Tā ir tā sajūta, kas notur tad, kad prāts šaudās kā satrakots mērkaķis un meklē kaut kādu košāku grabuli, kam pieķerties, kādu krāšņāku papīru, kur lielākiem burtiem skaistāki vārdi sarakstīti…. Tā kā man ir pazīstami abi stāvokļi – BEZ šis balsta sajūtas un AR to, es saprotu gan cilvēku vēlmi meklēt ārpusē, gan ceļu uz uzticēšanos Lielajam, kas iekšpusē.

Vēsturiski skatoties sistēmiskajā laukā, šī lielā robeža, kad zuda uzticēšanās vecmammu un vectēvu pārliecībām, bija 1.pasaules karš ar daudzām tuvinieku nāvēm, nodevībām, ar neizsērotām sērām un vilšanos patiesībās, kuras likās stabilas. Šobrīd pasaulē vairs nav sastopami dzīvi tā laikā liecinieki, bet strādājot ar dzimtas sistēmām, ir redzams, ka tieši veselības jautājumos bieži uzpeld tieši 1.pasaules kara laikā iesprūdušās jūtas un pārrautās saites. Par kariem no enerģētiskā viedokļa es jau rakstīju, var palasīt te "Par kariem", jo ne jau tukšā vietā tie rodas – tiem ir vairākas paaudzes gatavota spriedzes pilna augsne. Tagad mums (Latvijai) netālu atkal ir karš un mūsu cilvēkos ir manāma tieksme tajā ievilkties – daži to jau izdzīvojuši, bet daļa joprojām sevi sasaista ar šo netālo karu vismaz emocionāli. Tas liecina, ka atkal ir zudusi uzticēšanās un spriedze kopumā ir pieaugusi – it kā nav nekas jauks, bet tomēr tā ir iespēja atkal pārvērtēt to, KAM patiesībā uzticēties? Un varbūt tieši tagad, tieši šie apstākļi ir tie, kas mūs var pamudināt to izmainīt!

Daba, kas ir visu dzīvo līdzsvarojoša un jebkuru dzīvības plūsmu atbalstoša (ieskaitot iznīcību, kas ir vajadzīga daudzviet, lai veselums atjaunotos), principā nevar nodarīt ko ļaunu cilvēkam, kas tai uzticas, balstoties uz savām maņām (nevis uz savu prātu un egoismu). Daba māca paļāvību Lielākiem spēkiem, māca ieraudzīt, sajust un ieņemt savu patieso vietu, un, jā – tas var nepatikt tām mūsu iekšējām daļām, kas ērti iekārtojušās savā destrukcijā un sauc pēc baltās ripiņas, lai tik noturētu pozīcijas!

Es neesmu pret medicīnu un par ne pret farmāciju – visam ir sava vieta būt, bet es esmu par kritisku attieksmi domāšanā un paša cilvēka izjustu atbildību par savu (un savu bērnu) dzīvi!

Domājiet ar sirdi, trenējiet maņas un atrodiet kut ko patiesi Lielu, kam uzticēties.

Marija Sils, dabas un Gara dziedinātāja, sistēmiskā šamane.

p.s. – ja kas, var griezties pēc palīdzības atrašanā….. 😊