Bērnu slimības neeksistē

Es apzinos, kādas pretenzijas daļā cilvēku izsauks šis raksts, un tomēr tas ir tapis… un tā pamatā nav NEKĀDAS teorijas, kas kaut kur lasītas, bet tīri personīgā pieredze ar saviem 3 bērniem, savas pagātnes un „tarakānu” piedzīvošanu un sistēmiski dziednieciskais darbs ar visdažādākajiem klientiem aptuveni 20 gadu garumā. 

Tātad – bērni slimo 90% PAR saviem vecākiem, 9% PAR savu dzimtu, 1% PAR savu dvēseli (statistika nav vesta, vienkārši novērojumi).

Ko nozīmē šis PAR -?

Tas ir vai nu tieši pieņemot / pārceļot slimības simptomus no cēloņa vietas, cilvēka un laika uz sevi, vai izdzīvojot atbilstošus energoinformatīvos savijumus (destrukcijas), ko mēs varam atpazīt caur tajos iestrēgušajām jūtām, emocijām, domformām un notikumu sižetiem.  Jo slimība pati ir kādu dziļāku procesu simptoms, aisberga virsotne, izdzīvošanas veids....

Sākšu no mazāk izplatītā…. 1% PAR savu dvēseli nozīmē, ka šī dvēsele ir iemiesojusies šai ķermenī, lai izdzīvotu kādu savu smagu, nepabeigtu pieredzi, to pieņemtu un līdz ar to pabeigtu. Tā teikt – karma… un ne tikai sava… Tās ir iedzimtas slimības vai arī tās, kurām iedzimta ģenētiskā nosliece, bet kas izpaužas kaut kad vēlāk dzīvē. Bieži vien šie cilvēki dzīvo no prāta viedokļa samērā neapzinātu dzīvi un ir kopjami, turklāt bieži to dara sabiedrība, ne tieši vecāki. Tādejādi šie cilvēki ir arī visas sabiedrības sistēmisko destrukciju nesēji, un caur to, ka dod iespēju sevi kopt, dod citiem iespēju attīstīt labdarību, žēlsirdību, iejūtību u.c. labas īpašības (vai tie citi to izmanto – tas jau cits stāsts…)

Biežāk sastopams iemesls – aptuveni 9% PAR savu dzimtu, kas nozīmē, ka šis dvēseles ienākušas savā dzimtā, lai iznestu caur sevi dažādas dzimtas destrukcijas, piemēram – izslēgtas vai iesprūdušas enerģijas, neizpaustas, uzkrātas jūtas, nepieņemtus fiziskus (vai psihiskus) simptomus, izstumtas vai noliegtas cilvēku personības, iederības un sižetus – īsumā, lai iekļautu atpakaļ dzimtā to, ko iepriekšējās paaudzes centušās no turienes izdabūt. Visbiežāk tas ir kas tāds, kas sociāli novērtēts kā nepieņemams, tomēr enerģētiski ir piederīgs dzimtai. Visbiežāk tas risināms sistēmiskajā darbā, ieraugot, sajūtot un iekļaujot dzimtā izslēgto – t.i. dodot tam īsto vietu īstajā laikā. Jo viss, ko mēs redzam tā īstajā vietā un laikā, pārstāj mūs tracināt un pārstāj turēt spriedzē mūsu ķermeņus un emocijas. Kā bērnu slimības šis parasti izpaužas caur dažādām alerģijām (kas var pāriet ar laiku, var arī nepāriet), agrīnām kaulu – muskuļu slimībām, vielmaiņas traucējumiem zīdaiņa vecumā, agrīnām neirozēm un visām tām slimībām, kuru iezīmes manāmas arī iepriekšējās paaudzēs vai citos dzimtas zaros. Ir, protamas, variācijas, jo pārnesumi no dzimtas vai no vecākiem izskatās līdzīgi un bieži vien ir saistīti.

Nu un visbiežākais iemesls, kuru vecākiem ir visgrūtāk pieņemt – 90% (varbūt pat vairāk) bērnu slimo PAR saviem vecākiem. Turklāt – ne tikai bērnībā, bieži vien arī pieaugušā vecumā… Tas notiek absolūti neapzināti, ne bērns, ne vecāks, kuram par labu šī pārnese notiek, par to NEKO nenojauš!

Tāpēc - vecāki, nevainojiet sevi, bet atveriet acis un sirdis, un sajūtiet – kas līdzīgs ir jūsu iekšējos stāvokļos, jūsu emocijās un attieksmēs pret pasauli, salīdzinot ar to, kā tagad jūtas jūsu saslimušais bērns? Un tad – izdzīvojiet to paši!!! Jā - tas nebūs forši, jā – jūsos pacelsies daudz negāciju, jā – jūs paši sev un citiem kādu laiku nepatiksiet, u.t.t. Toties to būsiet izdarījuši jūs PAŠI, neuzkraujot šo atbildību saviem bērniem. Un PĒC TAM notiks atslābums, reāla (nevis iedomāta) pieņemšana un tad varēsiet sākt uz pasauli skatīties patiesi pozitīvāk – un jūsu bērni tam sekos, jo viņi seko visam, gribat to vai ne….

Protams, bērni izaugs un viņiem būs tieši viņu problēmas, tieši viņu pārdzīvojumi, bedres un kalni dzīves ceļā, bet tad tie būs viņu, ne jūsējie – un tad jūs varēsiet būt viņiem tā aizmugure, caur kuru plūst spēks un atbalsts, nevis šķība, bet apzeltīta sēta, kuru viņiem vēl jāpiestutē, lai smuki izskatās citu acīs.

Jo vairāk jūs centīsieties to visu, ko nepieņemat sevī (iespējams, šī nepieņemšana vispār ir fikcija, bet arī par to ne šeit) - notušēt, nejust, uzreiz iztaisīties par „baltiem un pūkainiem”, pareiziem un nevainojamiem, jo vairāk jūsu bērni neapzināti to izdzīvos caur savem ķermeņiem (varbūt arī caur savām emocijām un uzvedību).

Manā praksē regulāri nākas saskarties ar visādu ļoti ‘pareizu’, garīgu un centīgu māmiņu bēdām, ka bērni slimo, nekas tur nepalīdz, medicīna bezspēcīga, bet, kad es piedāvāju ieskatīties sevī vai dzimtas pagātnē – tad tas vai nu netiek sadzirdēts, vai tiek izdarīts tik formāli, ka nekas no tā nemainās. Turpinās pareizā ceļa kultivēšana, pareizo prakšu piekopšana, pareizo domu domāšana un pareizo jūtu jušana pareizajā dzīvesvietā ar pareizo dzīvesbiedru + vēl centieni tikpat pareizi savu bērnu audzināt…. un nekas nemainās… bērni slimo vairākas reizes gadā vai pat hroniski.

Skaidrs ir viens – ja Tu, cilvēks, kaut ko praktizē (vienalga – garīgi vai fiziski), bet tavi bērni slimo un tas nepāriet – tava prakse neder – mani to! Tā ir jāmaina vēl un vēl, pamazām atrodot veidus, kā tuvoties savai patiesībai, kā to pārdzīvot un iedot tai vietu pagātnē. Jo viss, kam nav dota vieta pagātnē, lien mūsu tagadnē. Viss. I’ tas, kas patīk, i’ tas, kas nepatīk. Jo tas BIJA. Kamēr nepieņemam (bez nepatikas, bez vērtējuma), ka „bija”, tikmēr tas IR….

 Iluzora pieņemšana, prāta līmenī skandējot to kā mantru, neder – tā ieved tikai dziļāk purvā.   Kā tieši tikt līdz tai pārdzīvošanai un pieņemšanai – atkal jau cits raksts, visu vienā nevar ietilpināt. Katrā ziņā tam nav „pareizās” metodikas, tas iet caur nepareizo un nepieņemamo.

Jo „nepatīk” ir tikai mūsu prāta vērtējums (reizēm ar ļoooti dziļām saknēm) – tam arī ir sava nozīme, bet mūsu kultūra tam ir ierādījusi pārmērīgu vietu un lomu, tādēļ rodas paaudzēm un gadsimtiem garas nepieņemšanu ķēdes, kas rezultējas bērnu slimībās.

Lielas daļas cilvēku priekšstatos tas, ka bērni slimo, vispār tiek uzskatīts par normu, bet tas tā nav – bērniem savā bērna dzīvē SAVĀ LABĀ nekas vairāk par nobrāztiem ceļgaliem un 5 dienu iesnām nebūtu jāizslimo (tas ir tik niecīgs %, ka to pat neuzskaitu)!

Bērni neslimo dēļ caurvēja, slapjām kājām, nepareizas diētas, kaķiem, končām, vīrusiem, baktērijām, infekcijām, dubļainām rokām, u.t.t…. viņi slimo dēļ mums, vecākiem.

Tad nu – pārdzīvosim sevi paši un ļausim saviem bērniem piedzīvot sevi!

p.s. šis viss nenozīmē, ka nevajadzētu parūpēties par jau saslimušā bērna tiešo fizisko un emocionālo stāvokli dziednieciskā un/ vai medicīniskā veidā – raksts ir par cēloņiem, ne par seku novēršanas darbībām.

Marija Sils

/sistēmiski šamaniskās dziedniecības meistare/