Izaugsmes metodes sistēmisko prakšu grupās

REFLEKSIJU APLIS – notiek īsi pēc praktiskā vai apmācību darba. Refleksiju aplī dalībnieki īsi dalās ar iespaidiem par notikušo, reflektējot caur savām jūtām, domām un noskaņām. Tas dod iespēju pabeigt notikumu, pielikt “punktu”, sadzirdēt tā spoguļošanos citos dalībniekos un sevī, formulēt savas iekšējās izjūtas skaidrā veidā. Šajā procesā svarīgi neieslīgt interpretācijās un analīzē, palikt momentā “te un tagad”.

SARUNAS PAR TĒMU – domu apmaiņa, ko paceļ kāds dalībnieks. Notiek ārpus praksēm un apmācībām. Paplašina uztveri un redzesloku, papildina zināšanas un atsvaidzina atmiņu, rada jaunus risinājumus. Svarīgi šādās sarunās būs adekvātiem (atbilstošiem tēmai), neiekrist afektīvās reakcijās (t.i. saglabāt skatu no malas), būt apzināti subjektīviem (runāt no sevis, nevispārinot). Runājot par praksēm, kurās iesaistīti cilvēki, jāseko līdzi konfidencialitātei – neatklāt informāciju par konkrētiem cilvēkiem, nesaukt tos vārdos un neaprunāt, ja tie nav par sevi jautājuši un nav klātesoši.

PRAKSES GRUPAS – topot par prakšu vadītājiem, daudz jātrenējas, jo “par sakārtojumu vadītāju kļūst, vadot sakārtojumus”. Prakses grupās vadītāji ir kādi no dalībniekiem, klienti arī. Kā klienti var būt arī cilvēki no malas, kas apzinās, ka šīs ir mācību grupas, kurās var būt dažāds rezultāts, kurās ir atļautas kļūdas, un kur notiek darbu analīze un komentāri par tehniskām lietām. Svarīgi nesākt analizēt klienta personīgos procesus, bet tikai darba metodes. Ja dalībnieki (visi) piekrīt, vai, ja tas ir vajadzīgs cilvēku skaitam, var aicināt arī aizvietotājus no malas, informējot tos par grupas formu. Šīs grupas parasti notiek kāda vecāka meistara vai pasniedzēja vadībā, kurš vēro, dod padomus un glābj kritiskās situācijās, bet tās var rīkot arī dalībnieki paši savā starpā. Reizēm (ja klients piekrīt) prakses grupas filmē un pēc tam analizē darba tehniku un risinājumus, bet tad jānodrošina tas, ka filmētais materiāls netiek tālāk izplatīts.

SUPERVĪZIJAS – individuāls vai grupas darbs pie supervizora – cilvēka, kas dod profesionālu skatu no malas. Supervīziju grupas parasti rīko ar dalībniekiem, kas visi jau praktizē, tajās izskata kādu profesionāli sarežģītu gadījumu vai vairākus līdzīgus aspektā - ar ko tā vadītājs nav ticis galā vai īsti nesaprot, kā atrast tam palīdzošu resursu. Šis ir darbs priekš kāda vadītāja kontekstā ar viņa vienu vai vairākiem klientiem vai kādu profesionālo aspektu, nesaprašanu, problēmu. Sistēmisko supervīziju izvietojumā parasti ir tēli “vadītājs”, “klients”, “tēli no klienta jautājuma”. Tiek skatīts tas, kā vadītājs redz sava klienta darbu – ko viņš neredz, ko izslēdz, kur tas rezonē ar vadītāja paša traumām un procesiem un ievelk tajos vadītāju. Supervīziju grupās svarīgi turēt pieņemošu un atbalstošu noskaņu, nesākt vērtēt un kritizēt, būt atvērtiem jauniem redzējumiem un atklāsmēm. Latvijā supervizori ir pieejami, diemžēl ir maz tieši sistēmisko supervizoru.

INTERVĪZIJAS JEB KOVĪZIJAS – savstarpēji atbalstošas, attīstošas un jautājumus risinošas koleģiālas grupas, kur visi dalībnieki ir līdzvērtīgi zināšanu un statusa ziņā. Piemēram, visi ir vienas profesijas pārstāvji, vai viena kursa absolventi, visi līdzīgā mērā praktizē un var vadīt procesus. Sistēmisko intervīziju grupās parasti klients (kāds no grupas) vadītāju var brīvi izvēlēties no dalībnieku vidus. Skatīt var gan profesionālus, gan personīgus jautājumus. Intervīziju grupas dod iespēju atklāti strādāt ar sevi grupā, neejot pie citiem vadītājiem atvērtajās grupās, kur kā grupas dalībniekus varētu satikt savus klientus (tas reizēm traucē klienta – vadītāja attiecību struktūrai). Darbs ar sevi nebeidzas līdz ar savas prakses atvēršanu, tas turpinās visu laiku – dziļāk, jaudīgāk, savādāk. Sistēmisko intervīziju grupām ir raksturīga izteikta savstarpēja spoguļošanās – ar to jārēķinās visiem dalībniekiem, kuri sāk izpaust un cits citam rādīt savas “ēnas”. Ēnām iznākot, ir svarīgi neprojecēt tās uz citiem dalībniekiem, bet izstrādāt apzinātos procesos. Kā arī ir svarīgi neuztvert personīgi citu dalībnieku emocionālās izpausmes, bet saprast, ka katram aktualizējas viņa personīgie procesi. Šajās grupās ir vēlama neliela, periodiska dalībnieku maiņa vai daļēja supervizora klātbūtne, vai kopīga tālākizglītība, jo pilnīgi noslēgtā vidē šī sistēmiskā spoguļošanās parasti ar laiku izjauc grupu. Sistēmiskie procesi ir dziļi un sarežģīti, tie nostāda mūs pretim sev pašiem vairāk, kā citas metodes, tādēļ arī to jauda un ietekme uz dzīvi ir lielāka.