ŠAMANISMA MŪSDIENU PRAKSES

(Publicēts žurnālā 'Mistērija' 2015.gadā)

Šamanis ir ceļotājs – garu pasaules vadīts, tai kalpojošs, reizē brīvāks par katru zemes dzīvi dzīvojošo, un reizē saistīts pie neredzamās pasaules būtnēm. Kādēļ mūsdienās šis dīvainais ceļš vēl pastāv? Cilvēka dzīvei un attīstībai ir atklātas un radītas daudzas vieglākas, gaišākas, ērtākas mācības, ir jaunas dziedniecības metodes, jaunas filozofiskās sistēmas, jaunas psihotehnikas realitātes modelēšanai. Tomēr joprojām ir cilvēki, kas sevi sauc par šamaņiem, un tie nav tikai arhaisku kultūras tradīciju kopēji. Šie cilvēki kalpo pasaulei, reizē esot ārpus tās ar savu būtības kodolu. No praktiskā cilvēka viedokļa šamanisma ceļam mūsdienās nav jēgas, vienīgi tā dažiem eksotiskiem rituāliem, kas piesaista publikas uzmanību un uztur tradīciju folkloras līmenī. Šis folkloristiskais paveids būtu jāatšķir no tā šamanisma, kas joprojām ir dzīvs un pilda savas pamatfunkcijas.

Un tās ir – būt vidutājam starp redzamo un neredzamo pasauli, starp cilvēciskām un garīgām būtnēm, starp dažādiem laikiem un dažādām dzīvības izpausmēm. Ar nosacījumu, ka galvenās šajās attiecībās ir gara pasaules būtnes un likumības. Arī mūsdienās būt par šamani nav paša cilvēka izvēle – ne cilvēki, ne skolotāji, ne sekotāji, bet gari nosaka, kurš no mums tiks uzlikts uz šamanisma takas. Atteikties no šāda aicinājuma it kā var, bet liekas, ka tikai uz laiku, ja nu ir liela vēlēšanās vai vajadzība sakārtot savas zemes dzīves lietas, kam pēc tam neatliks daudz laika. Ja garu aicinājums ir, tam pēc kāda laika nebūs iespējams pretoties. Cilvēka intereses un personības iezīmes gan nosaka to, kādi gari viņu izvēlas un kādiem mērķiem viņš kalpos – tie mēdz būt ļoti atšķirīgi, no absolūtas mīlestības un maiguma līdz kareivīgai agresijai. Dievu spēlēs ir visdažādākie spēlētāji, un mēs esam to galējā materiālā izpausme – tas attiecas gan uz augšējo, gan uz apakšējo pasauļu būtnēm.

Reizēm no malas liekas, ka šāda dzīve ir ļoti vilinoša – ka filmā vai sapnī, ko vēl iespējams pašam ietekmēt Zināmā mērā taisnība - garlaicīgi tiešām nav, bet nav arī vienkārši. Ja cilvēkam par šīm lietām ir liela interese, un viņš vēlas būt šamanis pēc būtības, ir iespējams par sevi dot ziņas garu pasaulei un pilnveidot sevi, kas palielina iespējamību, ka gari izvēlēsies tieši šo cilvēku. Nav gan nekādas garantijas, ka tas notiks šajā dzīvē, vai ka notiks vispār, kā arī nav iespējams iegūt tiešas norādes, kā un kas būtu jāpilnveido. Pie tam, pašattīstības procesā pastāv risks, ka būtnes, kam šis spējīgais un visnotaļ derīgais cilvēks būtu interesants, būs viņam pašam patīkamas un pieņemamas. Mēs kā cilvēki esam ļoti vērtīgi dažādiem neredzamiem spēkiem, arī tādiem, kas kavē Zemes un cilvēces attīstību un ir mums naidīgi. Šo spēku aktivitāte pasaulē pašlaik ir ļoti liela, un viņu interesēs ir piesaistīt labākos no mums, bet diemžēl šiem cilvēkiem tiek iedvesti maldīgi priekšstati par to, kam un kādā mērā viņi kalpo. Dažādu mācību praktizētāji tiem ir tikpat pievilcīgi kā cilvēki ar neapmierinātām psiholoģiskām problēmām, dažādām rakstura vai fiziskām īpatnībām, piederības sajūtas trūkumu – tātad tieksmi iesaistīties varas struktūrās. Tie, kas ir šamaņi pēc aicinājuma, lielā mērā nodarbojas ar šo viltus praviešu ietekmes mazināšanu, kas bieži vien nozīmē iestāšanos pret sociāli pieņemtu (uzmanipulētu) kārtību, kas izrādās dzīvību bremzējoša.

Nevēlos mazināt cilvēku vēlmi sevi pilnveidot ne fiziski, ne psiholoģiski, ne garīgi, taču, lai kāds no šiem ceļiem nekļūtu par lamatām, jācenšas ievērot līdzsvars starp tiem, kā arī pamatprakse – apzinātība. Šeit un tagad – tieši Es. Apzinātība pret sevi kā cilvēcisku būtni ar garīgu pirmsākumu, kas savu individuālo ceļu iet vienoti ar pasauli. Apzinātība pret tieši savu pirmsākumu, kas devis impulsu mūsu dvēselei nolaisties šajā pasaulē. Apzinātība, veicot jebkuru darbību, pieņemot jebkuru informāciju, un pieļaujot jebkuru emocionālo reakciju – vai tā atbilst manas dvēseles ceļam, vai ved prom no tā? Pieņemot apzinātību par savu ikdienas pamatpraksi, jebkura darbība veidos dzīvi pilnīgāku un reālāku, ar lielākām iespējām, ka aicinājumi saskanēs ar vēlmēm un radošo potenciālu.

Mūsdienu šamanisma prakses, ja pamatā ir laba sevis apzinātība, var piekopt un lietot jebkurš cilvēks, ne tikai aicināts šamanis. Tās palīdz nostiprināt savas saknes pagātnē un dzimtā, palīdz modelēt un piepildīt nākotni, kā arī bagātina ikdienu ar jauniem aspektiem, māca sadzīvot ar dabas spēkiem un tos izmantot, nenodarot ļaunumu videi. Praktizēšana ievērojami palielina iespēju, ka cilvēks kādā brīdī kļūs par šamani, taču to var darīt arī tāpat, sevis un savas ģimenes labā. Šīs mācības var apgūt gan individuāli, izmantojot informācijas avotus drukātā un virtuālā formā, gan pie kāda skolotāja vai attiecīgos semināros. Ne visai nopietni ņemamas ir dažādas iniciācijas samanismā, jo, kā jau rakstīju iepriekš, šamani izvēlas gari, ne cilvēki. Cilvēka starpniecība iniciācijas rituālā bija svarīga agrāk, kad samaņa ceļā svarīgs elements bija viņa pasludināšana kopienai. Mūsdienās kopienas un šamaņa saistība ir praktiski zudusi, šis ceļš ir ļoti noslēgts un individuāls, tāpēc iniciācijai vairs nav reālas jēgas. Arī skolotāja (kā cilvēciskas personas) nozīme šai ceļā ir minimāla, skolotājs var būt viens vai vairāki, var arī nebūt vispār, jo visu vajadzīgo zināšanu šamanis iegūst no neredzamās pasaules. Skolotājs var dot psiholoģisku vai informatīvu atbalstu, var pabīdīt uz priekšu jauno šamani, kad tas iestrēdzis kādā ceļa posmā, var iemācīt kādus tīri tehniskas metodes, kā panākt labāku prakses efektu, bet viņš neko tieši nevar ne iemācīt, ne nodot skolniekam. Agrāk skolotāja nozīme bija ievērojami lielāka, jo nebija citu informācijas avotu. Ja arī zināšanas tīrā formā iegūst garu pasaulē, metodes to pielietošanai biežāk mācās šeit.

Šamanisma tehnikas agrāk bija slēptas ezotēriskas zināšanas ne tikai dēļ to iegūšanas veida, bet arī tādēļ, ka bija tikai atsevišķi cilvēki, kas tās spēja uztvert. Mūsdienās cilvēki ir ievērojami mainījušies – mēs esam smalkāki, vieglāki, uztverošāki un daudz atvērtāki. Tā izpratne, kas pirms 1000 gadiem bija pieejama vien izredzētajiem, tagad atbilst vidusmēra cilvēka domāšanai. Ir, protams, arī negatīvas (nosacīti) izmaiņas, kā atrautība no dabas, pārmērīgs egocentrisms, tehnokrātija un urbanizācija, bet kopumā cilvēce progresē, pēdējos gados sevišķi strauji. Pašlaik cilvēce savā attīstībā ir izgājusi cauri fāzei, kur valdīja visizteiktākais individuālisms un duālisms, mēs atkal atpazīstam un pieņemam vienotības un kopības idejas. Tās ārēji ir līdzīgas tam pasaules skatījumam, kāds valdīja šamanisma pirmsākumos, taču ar citu saturu un virzienu. Tādēļ arī senās prakses pašlaik ir viegli uztveramas un saderīgas ar mūsdienu cilvēka struktūru. Mēs atgriežamies pie visa dabiskā, saprotam materiālās un garīgās pasaules attiecības, savstarpējo mijiedarbību un atbildību vienam pret otru, un pret citu struktūru būtnēm. Pārmaiņas pasaules enerģētikā pašlaik norit ļoti strauji, un šamanisma praktizēšana var palīdzēt cilvēkiem nepazaudēt sevi un savas saknes, kā arī neatpalikt no globālā attīstības ritma. Tāpat mūsdienās viens atsevišķs cilvēks ir enerģētiski pietiekami tīrs un spēcīgs, lai izpildītu šamaniskos ceļojumus bez cilvēciskiem pavadoņiem, kas agrāk nebija iedomājams – senajiem šamaņiem bija vajadzīgi gan viņu personīgie palīgi, gan kopienas enerģētiskais atbalsts. Nav arī obligāti nepieciešama spēka augu lietošana (kaut ari tās nozīmi nevar noliegt), bieži iztiek ar izmainītu elpošanas ritmu, ķermeņa kustību ritmu, garīgo būtņu atbalstu un apzināti organizētu vides enerģiju. Stipri mazinājusies dažādu ārējo atribūtu nozīme – šamanis vairs nav tērpies zvērādās un apkāries ar amuletiem, to visu var novērot vienīgi iestudētos priekšnesumos.

Kas tad ir saglabājies no senajām šamanisma praksēm?

Vispirms jau ceļojumu enerģētiskais pavadonis – Spēka dzīvnieks. Šis nav reāls dzīvnieks, bet enerģētiska būtne, kas apkopo tādus enerģiju veidus, kuri cilvēkam viņa ikdienas dzīvē nav vajadzīgi. Tādēļ šie dzīvnieki parasti nav līdzīgi saviem saimniekiem, drīzāk atšķirīgi. Palīdzīgu enerģiju apkopojums tradicionāli tiek uztverts dzīvnieka veidolā, taču tas nav obligāti – šis vienkārši ir ērts un saprotams apraksta veids. Spēka dzīvnieks nāk palīgā ceļojumos pa neredzamo pasauli, tas atbalsta krīzes situācijās dzīvē, kad nepieciešami papildus spēka krājumi, to var saukt palīga arī tie, kas nodarbojas ar dziedniecību, rīkstniecību un dažādām enerģētiskām darbībām. Spēka dzīvnieks parasti cilvēka dzīves laikā nemainās, taču gadījumos, kad radikāli mainās cilvēka personība un dzīves ceļš, var mainīties arī spēka dzīvnieks. Praksi, kā satikt un iepazīt savu spēka dzīvnieku parasti ierāda kāds skolotājs, pēc tam ar šo būtni var un vēlams kontaktēties individuāli. Par spēka dzīvnieku, līdzīgi kā par citiem smalko pasauļu pavadoņiem, nav pieņemts publiski stāstīt, jo attiecības ar šīm būtnēm ir dziļi individuālas un garīgi intīmas.

Šamaniskie ceļojumi augšējās un apakšējās pasaulēs mūsdienās notiek daudz biežāk un vieglāk, nekā agrāk. Augšējo un apakšējo pasauļu kartes katrs veido sev pats, tās ir samērā nosacīti aprakstāmas, jo smalkajās pasaulēs mums zināmās mērvienības nedarbojas. Arī virzieni augšā vai apakša ir tikai pieņemti jēdzieni, pielāgoti mūsu izpratnei. Lielos vilcienos var teikt, ka apakšējā pasaulē varam satikt savu un savas dzimtas pagātni – citu inkarnāciju būtnes, savus pagātnes aspektus, senčus un veļus, dažādus vēsturiskus notikumus un personāžus. Augšējā ir vēl neiemiesotā pasaule, kas varbūt kādreiz izpaudīsies šeit, bet liela daļa tur arī paliks. Caur apakšējo pasauli mūs veido dzimtas un reinkarnāciju enerģētiskie kanāli, bet caur augšējo pasauli mūsu dvēseles sudraba pavediens savieno mūs ar Radītāju.

Parasti šamanis ceļo apakšējā pasaulē, jo tur mēdz būt aizķērušās zaudētās dvēseles daļas (citās dzīvēs vai starp tām), tur var izlīdzināt neatrisinātus konfliktus starp sen aizgājušiem dzimtas locekļiem, kam sekas jūtamas kā neloģiskas neveiksmes mūsu pašreizējā dzīvē vai iedzimtas veselības problēmas. Seni, neatrisināti notikumi mūs ietekmē, jo mēs neesam tikai tas viens cilvēks, ko pierasts redzēt spogulī – mūsu energoinformatīvais lauks glabā informāciju par visiem mūsu dzimtas locekļiem un mums kā iepriekšējo inkarnāciju personām Var teikt, ka visas šīs pagātnes būtnes ir mūs veidojošas sastāvdaļas, un, pieņemot, ka mēs veidojam notikumus ap sevi, viņi visi piedalās šo notikumu būvēšanā. Tātad, ja tur kaut kas būtiski nav sakārtots, tas ietekmē notikumus, ko piedzīvojam tagadnē. Tai pašā laikā es uzskatu, ka bez īpašas vajadzības līst iepriekšējas dzīvēs vai traucēt senčus nav vajadzīgs –plika informācija neko nedod, tā drīzāk var traucēt tagadnes attiecībām. Piemēram, diez vai sadzīvi atvieglos ziņa, ka pašreizējais vīrs agrāk ir bijis kāda māte vai bērna slepkava, vai ka kāda sena omīte kaut kad nolādējusi savu vedeklu. Ir vērts kārtot tos notikumus, kam tagadnē ir acīmredzamas sekas – tas liecina, ka pienācis laiks to atrisinājumam.

Arī augšējā pasaulē tiek ceļots salīdzinoši reti, taču no turienes caur smalkās pasaules starpniekiem nāk informācija no kopēja informatīvā lauka, ko radītājs sūta cilvēkiem. No turienes grūtos brīžos mums palīgā nolaižas būtnes, ko citas kultūras mēdz saukt par sargeņģeļiem, bet šamanismā tie ir vienkārši gari - palīgi. Tur mēdz doties arī, lai caur dvēseles smalkākām daļām nodotu informāciju vai palīdzību citam cilvēkam – viena no garīgās dziedniecības praksēm.

Tehniski šie ceļojumi notiek kā ķermeniski orientētas meditācijas ar speciālu elpošanas tehniku izmainītā apziņas stāvoklī. Tiek pievērsta uzmanība ķermeniskiem impulsiem un sajūtām, kas garantē to, ka redzētās vīzijas nav fantāzijas. Arī emocionālajiem stāvokļiem ir liela nozīme. Ceļot palīdz arī ritmiskas skaņas, kustības, smaržas, vides elementi, cilvēka novietojums pret debespusēm, palīgā piesauktās smalkās pasaules būtnes vai spēka lietas un vietas.

Reizēm, kad notiek dzimtas lietu kārtošana un līdzinātas attiecības starp senčiem, talkā nāk Totēmi. Totēms iemieso dzimtas pirmenerģiju, kas veidojas no arhetipiskiem spēkiem. Tas, līdzīgi kā Spēka dzīvnieks, tiek uztverts kāda dabas tēla veidolā. Biežāk totēmi parādās kā dzīvnieki, taču baltu tautām raksturīgi, ka tie mēdz būt arī koki – ozoli, liepas, egles, u.c. Latviešiem ir dabiski grūtā brīdī vērsties pēc atbalsta pie kāda lielāka koka, mēs to darām neapzināti, taču tā ir tīri šamaniska prakse. Totēma palīdzību šamaniskajā dziedniecībā mēdz lietot, piemēram, kad dziedina bērnus, tā apejot no vecākiem mantotās problēmas un dodot bērnam tiesu dzimtas spēku. Reizēm arī laulības dzīves problēmas izlīdzinās vieglāk, ja tiek piesaistīti dzimtu totēmi. Tie mēdz arī norādīt uz pazudušu radinieku likteni un atrašanās vietu.

Instruments, ko es pati visbiežāk lietoju ir Maģiskais Rats, jeb Aplis. Šī ir tik ietilpīga prakse, ka tai varētu veltīt atsevišķu aprakstu. Īsumā minēšu vien to, ka tas ir pret debespusēm telpiski iekārtots noslēgts aplis ar atzīmētu centru un vismaz četriem galvenajiem virzieniem – Austrumu, Dienvidu, Rietumu un Ziemeļu. Katrai debespusei piesaistītas atbilstošas dabas stihijas, katra no tām atbild par kādām noteiktām jomām cilvēka dzīvē. Šai aplī var ievietot jebkura cilvēka energoinformatīvo lauku, jebkuru notikumu, jebkuru laika nogriezni. Centrs ir vertikālā ass, kas savieno augšējos un apakšējos plānus.

Noteikti kā šamanisma prakses jāmin speciālas elpošanas tehnikas, kas parasti ir veidotas uz dziļās elpošanas bāzes. Elpa ir tā, kas savieno visus cilvēka ķermeņus – no rupjākā, fiziskā ķermeņa līdz pat dievišķajai būtībai. Elpa vienmēr ir ar mums – mēs varam neēst un nedzert, varam neredzēt gaismu un nedzirdēt skaņās, bet nevaram neelpot. Elpa nodrošina dzīvības procesus gan ikdienā, gan jebkuru prakšu laikā. Elpošanas tehnikas parasti ierāda kāds skolotājs, bet, sākot darboties patstāvīgi, šamaņa ķermenis tās uztver no tiešiem informācijas avotiem – no garu pasaules. Te jāatgādina, ka šamanismā skolotājs, kā jebkurš cilvēks, ir pakārtots garu pasaulei, tātad cilvēka sniegtās zināšanas ir mazāk uzticamas un svarīgas, kā no garu pasaules nākušās. Elpošanas prakses lieto arī treniņu nolūkā, lai labāk sagatavotos ceļojumiem un rituāliem.

Tā kā šamaniskais ceļojums no meditācijas atšķiras ar to, ka tā ir ķermeniska prakse, atbilstoša psihoemocionālā stāvokļa iegūšanai izmanto gan balss skaņas noteiktās vibrācijās, gan ritmiskus vai vibrējošus mūzikas instrumentus, gan spontānas vai ritmiskas ķermeņa kustības. Balsi un kustības bieži vien māca Spēka dzīvnieks vai kāds gars, tās gandrīz nekad neapgūst no citiem cilvēkiem. Izmantotie mūzikas instrumenti ir vai nu ritmu veidojoši – bubeni, bungas, marakasi un dažādi grabekļi, vai gaisu ievibrējoši – vargāni, šķīvji, dobi trauki un citi vienkārši tautas instrumenti. Šamaņa praksei nav svarīgas muzikālās kvalitātes, bet enerģētiska lauka izmaiņas, tādēļ skaņu ritms ir vienkāršs, bet iedarbīgs. Nav jābūt mūziķim lai šos instrumentus lietotu, taču spēlētāja personība caur tiem izpaužas tāpat, kā piesaistīto garu enerģija.

Spēka augu lietošanas jautājums ir ļoti jūtīgs, jo daudzi no šiem augiem ir ar psihotropu iedarbību un tiek pielīdzināti narkotiskiem augiem. Jāatzīst, ka, lietojot tos ārpus praksēm, efekts tiešām ir veselību un psihi graujošs, tādēļ tie nebūtu popularizējami. Pavisam savādāks efekts ir, ja šos augus lieto kā garīgā ceļojuma palīgus, taču, kā jau minēju, mūsdienu cilvēks ir pietiekami attīstīts, lai tie nebūtu obligāti nepieciešami. Ir arī pietiekami daudzi spēka augi, kam nav šīs divejādās iedarbības, un ko droši var lietot, lai ietekmētu savu noskaņojumu un enerģētisko lauku. Būtībā ikviens augu vai dzīvnieku valsts produkts, ko mēs lietojam, kaut kā mūs ietekmē, atdodot daļu sava spēka, tādēļ robeža starp spēka augiem, ārstniecības augiem, indīgajiem augiem un vienkārši pārtikā lietojamiem nav stingri novelkama.

Joprojām aktuālas ir Zemes spēka vietas – ceļojumiem apakšējā pasaulē piemērotākās ir tā sauktās robežzonas, bet augšējās pasaules vārti ir meklējami senajās svētvietās vai tur, kur ir tam atbilstoša enerģētika. Pēdējos gados šīs vietas aizvien vairāk parādās cilvēkiem, tās tiek pamazām atkal apzinātas un apgūtas. Latvijā šādu vietu ir salīdzinoši daudz, daļā no tām ietvertas globālā Zemes enerģētiskā režģī, kas parādās materiālajā pasaulē, daļa ir lokālas, daļa individuālas nozīmes. Tās nav domātas dzīvošanai – robežzonās celtās mājās cilvēki slimo, bet tieši svētvietās dzīvojot, jūk ģimenes. Spēka vietas atpazīst un nosaka rīkstnieki, tām ir saistība ar āderu tīklu, zemes garozas lūzumiem un dažiem citiem enerģētiskajiem tīklojumiem. Šī tēma arī aicina pēc atsevišķa izvērsuma no kāda speciālista puses.

Šamanim svarīga dzīvības enerģija, un dzīvs, atbilstoši šim pasaules uzskatam, ir viss, kas ir Dieva apgarots – tātad ikviena dabas radība, cilvēki, dzīvnieki,  augi, akmeņi, dabas stihijas, tai skaitā vējš, zeme, uguns un ūdens. Arī neredzamās enerģētiskās un garīgās būtnes ir dzīvas un apzinīgas, jo tām ir garīgais pirmsākums, taču nav materiālās vai enerģētiskās (zemes izpratnē) struktūras. Ar dabas būtnēm un to gariem var droši veidot kontaktus, tās ir mums draudzīgas un atbalstošas, ja vien mēs tāpat izturamies pret viņiem. Dabas būtnes mājo visur, vien jāatceras, ka, atrodoties dabā, mēs esam viņu mājās, tādēļ vēlams uzvesties, kā ciemiņiem pieklājas. Uzmanīgi vērojot un klausoties, diezgan ātri var pamanīt dabas garu dotās zīmes – viņi vēlas ar mums kontaktēties vairāk, nekā mēs nojaušam. Šīs zīmes ir mainīgas, kā jau viss šamanisma ceļā, tās tiek uztvertas kā dzīvības daļiņas, kam piemīt zināma saprāta daļa. Tās runā uz katru atsevišķi, tātad katram individuāli tulkojamas. Zīmes dzīvo tikmēr, kamēr tiek dotas un uztvertas, tādēļ tās nav atsevišķas būtnes.

Reizēm šamanisma praktizētāji organizē noteiktus rituālus, visbiežāk laiktelpas pagriezienu punktos – Saulgriežos, vai kādās citās nozīmīgās dienās un vietās. Tajos tiek piesaistīti atbilstošo stihiju gari, garīgie palīgi, veļi vai kādas citas būtnes. Rituāli var būt ārēji redzami, ar citu cilvēku piedalīšanos, vai arī iekšēji, citiem nemanāmi. Mūsdienās ārējās izpausmes vairs nav obligātas, ja cilvēks spēj savu energoinformatīvo lauku izmainīt un saorganizēt bez redzamām darbībām.

Prakses, ko ne katrs grib un var piekopt, saistās ar šamanismu kā dziedniecības veidu, tātad palīdzību citiem cilvēkiem. Tās ietver gan ceļojumus pa cita cilvēka energoinformatīvajām struktūrām, gan kontaktus ar viņa dvēseles daļām, dzimtas un totēmiskajām enerģijām, enerģētiskā lauka sakārtošanu un garīgo palīgu piesaistīšanu. Šamaņiem dziedniecība bieži vien ir viens no iztikas avotiem, jo arī viņiem mūsdienās jāmaksā rēķini un jāskolo bērni. Bez tīri specifiskām praksēm bieži tiek lietota fitoterapija, dziedniecība ar dabas veltēm, kustību, enerģiju, mākslas elementiem uz citas metodes, kas nu katram tuvākas. Atšķirībā no fitoterapeita, šamanis nevis zin (kas arī nav izslēgts), kā katrs augs lietojams, bet uzzin to no kontakta ar konkrētā auga garu un attiecīgā cilvēka dvēseli. Šāda dziedniecība ir individuālāka, precīzāka, taču komplicētāka, jo nekam nav gatavu instrukciju.

To, ko agrāk šamanis darīja kopienas labā, mūsdienu šamaņi praktizē, palīdzot visai Zemei kopumā, jo sociālās kopienas ir zaudējušas aktualitāti. Šīs darbības joprojām ir ezotēriskas, tātad plašai publikai nepieejamas, jo tās notiek starp lieliem, globāliem spēkiem, kas cilvēka dzīvi ietekmē, taču pastarpināti. Šamaņu palīdzība ir vajadzīga Zemei kā būtnei, jo tās enerģētiskā struktūra tiek regulāri jaukta. Tas notiek gan speciāli, no mums naidīgu spēku puses, gan nejauši, cilvēku muļķības dēļ. Līdzīgas funkcijas Zemes un cilvēces labā pilda mūki klosteros un citi slēgtu garīgu prakšu kopēji. Šis nav viegls darbs, tas nav ne acīm redzams, ne atalgots parastā izpratnē, taču nepieciešams - pašlaik vairāk kā jebkad. Ikviens no mums var palīdzēt šiem šamaņiem un garīdzniekiem, kopjot savu apkārtējo vidi, savu emocionālo un intelektuālo dzīvi, un veidojot harmoniskas attiecības ar līdzcilvēkiem.