Rudens diena

 22.09.2023. - šodien tāda nozīmīga diena pasaules ritumā….

Mēness sāk jaunu augšanu mūsu skatieniem…. Mazais mēness cikls atkal var sākties, atkal kāds nodoms var tikt palaists gaisā, atkal ir iespēja kaut ko atjaunot tā vietā, ko esam gatavi atdot pagātnei.

Apjumības pēc senā dabiskās lauku saimniekošanas kalendāra… Pēc šīsdienas vairs neko jaunu dārzā izaudzēt nevar, var tikai ievākt tādu ražu, kāda nu ir sanākusi – gan sakņu un graudu, gan dzīves laukā! Jo karmas rats visām dzīvām būtnēm griežas vienādi: ir cēlonis – sākums – augšana - realizācija – nobeigums – un sekas tam visam….

Rudens Saulgrieži jeb Vienādības, kad Saule sāk savu savu pēdējo gada loka ceturtdaļu, kad diena un nakts atkal ir vienādā garumā. Saule tikai sāk šo cēla daļu, tāpēc tikai pēc šodienas SĀKAS rudens, līdz šim mums bija vasara! Ar augļiem, ogām un ziediem, bet tomēr – vasara. Tagad varam sākt vīkšīties vairāk telpās savos mājokļos, domās par savu iekšpasauli, pabeigt savus šai dzīves un gada ciklā iesāktos nodomus, u.t.t.

Pēc šamaniskā Maģiskā rata griežiem šie ir Dienvidrietumi -  tagad ir tas laiks, kad vislabāk varam nostiprināt savu labklājību, savu vietu pasaulē un sabiedrībā, savu māju sajūtu un piederību šejienei uz to īso laiku, ko sauc par dzīvi. Šis ir arī aktīvas tēvišķā kanāla darbības laiks, kurā mēs varam mācīties stabilitāti un mērķtiecību, esošo resursu labu apgūšanu un izmantošanu. Laiks, kad izlaist saknes…

 Šodien arī Baltu vienotības diena, ko mēs nesen (2000.gadā) esam ieviesuši savos kalendāros, bet kas nes tādu ļoti vērtīgu noskaņu – par to, kā sadarboties ar savējiem, lai noturētu savas robežas.  Vēsturiski 1236. gada 22. septembrī notikusi Saules kauja pie Elejas (vēsturnieki var precizēt) kurā Žemaišu un Zemgaļu apvienotais karaspēks iznīcināja krustnešu Zobenbrāļu ordeni. Un vēl kādu laiku mūsu senči varēja dzīvot savā ticībā un spēkā. Kaujas vadonis Vikints bija žemaišu valdnieks, jo jau tad mūsu dienvidu kaimiņi bija drusku aktīvāki un sociāli organizētāki. Mūsējie vairāk pa Gaisu, pa informatīvo lauku darbojās, šie vairāk pa Zemi – un kopā tas var dot ievērojamu rezultātu.

(attēlā - 2010.gada Baltu vienības dienas pasākums Lietuvā)

Tā ka arī par to varam padomāt – kā nekraut visu uz saviem pleciem, bet izcelt savus plusus, ieraudzīt otra plusus, un, tos apvienojot, panākt vienotu rezultātu, labu visiem. Jo ne mēs katrs atsevišķi kaut ko panāksim, bet kopā, un ne vienādi domājot un jūtot, bet katrs SAVU īpašo un vienīgo vietu pasaulē ieņemot un piepildot. Ne norādot otram, kā viņam darīt pēc mūsu prāta, bet ieraugot otru viņa patiesajā vietā un jēgā. Bet to var izdarīt tikai esot stabili savā vietā, savā spēkā.
Būtībā tā ir sistēmiskā darba dziļākā jēga – ieņemt savu īsto, patieso vietu, jo tieši no tās (un tikai no tās) pasaule mums apkārt arī sāk kārtoties un darboties mūsu katra labā.

 Un vēl – Irša mācība….. Pirms 2 nedēļām manā istabā agrā rītā ielidoja Irsis – es to nejauši saspiedu un viņš man iekoda. Sākās ķermeniskas un emocionālas reakcijas un kādu nedēļu jutos kā “uzvārījies katliņš”. Ko es tur iekšēji pārdedzināju – tas lai paliek pie manis, bet uz nedēļas beigām pamanīju, ka Katru nakti man istabā ielido tieši Viens Irsis! Es to noķeru, nospiežu, un guļu tālāk. Mistiski likās, ka tas zvērs katru nakti ir tikai viens!! Līdz aizpērnai naktij, kad ielidoja veseli 4  Irši, kā rezultātā sāka kļūt bailīgi gulēt pie atvērta loga, bet ciet to vērt arī vēl negribējās.
Vakar nejauši mājās atradu tauriņķeramo tīkliņu pagarā kātā... Ap 20.00, tikko tumšāks paliek, ielido Irsis - un es iedomājos to nevis nospiest, bet ar tauriņtīklu noķert un izlaist ārā. Radās sajūta, ka Viņi par to man vairs neuzbruks - un tiešām, pa nakti neviens neielidoja!
Sadarbība un līdzsvars – es saudzēju viņus, viņi mani. Tā daba mūs māca, ja vien esam ar mieru mācīties, nevis pretoties tai.  Vispār jau es ar iršiem šai mājā sadzīvoju 12 gadus, bet tik dziļā līmenī šīs attiecības nebija vēl bijušas. Tik burtiski tam vajadzēja notikt, lai tik elementāru lietu piedzīvotu un tajā iekļautos, nevis tikai zinātu , ka tā tam jābūt…

Starp citu  - Irsis ir smalkās pasaules tumšāko nostūru vēstnesis un pavadonis. Un viņu šogad ir daudz. Nāk nopietns laiks, ja reiz tie mums pietuvojušies. Kaut kādā mērā atkal bērnība beigusies un laiks pieaugt, apzināties un ieņemt savu patieso vietu – pieņemot ne tikai gaismu, bet ari tumsu, jo šai pasaulē ir abas. Arī tie vīri, kas pirms gandrīz 800 gadiem uzvarēja Saules kaujā, pazina i pasaules gaismu, i tumsu, un gāja Saules un Mēness vadīti.

Marija Sils, sistēmiskā šamane