Par pārskriešanas tendenci

Ir tāda tendence, skriet pa priekšu laikam…. tas izpaužas vēlmē ātrāk kā citiem kaut ko izdarīt vai iegūt, pirmajam apēst pirmo zemeni (varbūt vēl knapi rozā krāsā), pēc iespējas ātrāk apbraukāt maksimāli daudz ceļojumu vietas, nopirkt visjaunāko telefona modeli, dabūt kādu vēl nebijušu kursu sertifikātu, cik vien var ātri sagaidīt nākamo dienu, gadalaiku, dzīves ciklu, u.t.t.

Rezultātā – zemene skāba, ceļojumu vietas apskatītas pēc „es te biju”  principa, jaunajā telefonā apgūtas 3 funkcijas (jo pārējām nav laika), sertifikāti krāj putekļus (jo bail tās knapi aptaustītās prasmes likt lietā), nākamo dienu gaidot iestājies bezmiegs, nākamo gadalaiku cenšoties ieraudzīt, esošais izgaist (ar visu, kas tajā laikā noticis), un nākamais dzīves cikls ieved tai pašā vecajā grāvī….

Kāpēc grāvī?  - jo nav piedzīvots, izjusts, izbaudīts un izsāpēts un beigās atlaists iepriekšējais t.i. esošais dzīves cikls. Un, kamēr nav piedzīvots viss līdz galam vienā laiktelpā un citu kvalitatīvi pāriet nav iespējams. Bet piedzīvot esošo negribas, jo tas nav tāds, kā gribētos un tas tāds nav tāpēc, ka ir pārskriets pāri pārskrējienā iepriekšējam posmam, u.ttt Beigās dzīve galā un izrādās – tā pagājusi ilūzijās un fantāzijās.

To var pamanīt arī tādos izteikumos, kā „Jāņi klāt, nu ja vasara iet uz beigām…”, „Meteņos (februāra vidū!) sākas pavasaris, jo gaiss smaržo savādāk...”, tepat ir arī lūpu krāsošana ar mammas lūpukrāsu 5 gados un krūšturu polsterēšana 10 gados, vai dūma uzvilkšana arī ap to laiku. Jo Nav labi tajā laikā, tajā vecumā, tajā dzīves posmā, kurā esam – gribas, lai tas ātrāk paiet un tad ir cerība, ka būs kaut kas labāks! Šīs ir lamatas – nebūs!
Jo labāk ir tikai pēc tam, kad ir līdz galam izdzīvots tas, kas ir bijis pirms tam.

To piedzīvojuma un pārdzīvojuma vietā, kas mums nepatīk, mēs bieži vien izvēlamies ilūziju – uzreiz uzburt sev apkārt tādu veidolu, kādu vēlētos, kāds būtu mūsu prātam pieņemams, kāds pabarotu mūsu traumēto ego un aplaizītu mūsu iekšējās rētas. Patiesās realitātes nepieņemšana pamazām kļūst par epidēmijas apmēra sērgu, un tagad mums rodas papildus instrumenti tās uzturēšanai interneta masku un mākslīgā intelekta veidā. Arī bez tiem daudzi ir iemanījušies pārskriet pāri dažādām savas dzīves norisēm, turklāt reizēm tās aizstājot ar kaut ko nebūt ne veiklu un skaistu, bet tomēr vieglāk panesamu par to, ko negribas piedzīvot… Tā var būt fiziska slodze, smags darbs, intelektuāla aizņemtība, vai vienkārši pieņēmums, ka ir jau tālāk kā patiesībā ir.

Te gribas pajautāt  - No kurienes tālāk?? No kā bēg šie skrējēji, kas grib apskriet laiku un panākt nepanākamo? Droši vien katram, kas ieklausīsies sevi, radīsies kāda sava atbilde…. Un droši vien tūlīt pēc tam arī kāds attaisnojums, kāpēc turpināt dzīvi pārskrējienā un ilūzijā.

Ja nu gadījumā pietiek drosmes  un ir vēl gana daudz spēka, lai atzītu, ka dzīve iet pa riņki, nevis uz priekšu, ir arī izeja – apturēt skrējienu un sākt sevi piedzīvot pa īstam! Atļaut sev justies ne tikai labi, bet arī slikti, un pieņemt, ka tas nav nekas nosodāms, jo patiesībā jau sen nav vairs, kas nosoda – esam izauguši. Atļaut sev atteikties no kaut kā, atļauties ieraudzīt pagātni pagātnes vietā un pateikties tai par pieredzi – gan to, kas bagātināja, gan to, kas plosīja.  Pārstāt vērtēt un sajust atbrīvošanos. Iekāpt līdz pašam dziļumam dzīves dubļos un sajust vieglumu, no tiem paceļoties ārā!

Un tad pēc kāda pavisam neilga laika var jau pamanīt, ka tā pagātne, kas nostājusies pagātnes vietā, kas atbrīvota no jebkāda vērtējuma, kļūst par spēku un balstu, un ļauj ne tikai patiesi piedzīvot tagadni, bet radīt rītdienu.

Marija Sils, sistēmiskā šamane