Mēs jau esam MI

Šis ir laiks, kad mēs esam liecinieki procesam, kas visdrīzāk ir nenovēršams (lai kā arī daļai cilvēces gribētos to apturēt) – MI jeb mākslīgā intelekta ienākšanai visās dzīves jomās un pakāpeniskai dominēšanai masu apziņā un masu vadībā.  Es neesmu daudz lietojusi šos instrumentus, kas pagaidām vēl ir ‘bērna autiņos’ (nez, vai tagadējie vecāki saprot šo alegoriju? ), bet uzmanīgi vēroju to, kā tos cenšas ieviest daudzās jomās, dažādos līmeņos, un kā cilvēki uz to reaģē. Kā parasti, neliela distance un vērotāja pozīcija, uztrenēta neitralitāte palīdz ieraudzīt procesu plašāk, kā tas tiek rādīts.

MI pašlaik ienāk gan lielā un mazā biznesā, gan izglītībā, gan kultūrā, mākslā, zinātnē, un pat medicīnā – domāju, ka pēc dažiem gadiem nebūs vairs dzīves jomas, kas kaut kādā mērā to neizmantos. Interesanti, ka ir manāma apzināta tā virzīšana un popularizēšana, kaut arī pavisam vienkārši ekonomiski apsvērumi būtu pret to – jo tas taču atņem iespēju izmantot cilvēku resursus…. Tātad – jāraugās tālāk, jēga ir meklējama citur. Es uzskatu, ka pasaulē nenotiek bezjēdzīgi procesi, ka arī tam ka kaut kas tiek iznīcināts, devalvēts, noniecināts, u.t.t ir kāda plašāka un tālāka jēga.

Pasaule ir kā tāda liela Dieva smilškaste, ja pieņemam Dievu kā personifikāciju…. Šobrīd Dieviņš spēlējas caur mūsu smadzenēm, ievijot tās atkal jaunā plīvurā, ko tagad nosauc par MI.  Kāpēc atkal jaunā? – jo tas viss jau ir bijis, un ne reizi vien…..

Šis raksts ir NE par to MI, kas tagad tiek veidots, ne par to,I mūs jau tagad ir lielā mērā apņēmis, bet par to MI, kurā mēs kopš dzimšanas, jau n-tās paaudzes, kā šīs civiliz;ācijas forma esam. To radījušas iepriekšējā civilizācijas formas, ne mēs tagad. Tagad mēs tikai atkārtojam to, kā paši esam tikuši saprogrammēti.

Mēs jau esam MI – zinu, ka skan skaļi un absurdi, jo mums šķiet, a mēs domājam ar sava personīgā intelekta palīdzību, bet – cik tas tiešām ir personisks? Cik daudz mūsu domas pieder mums katram? No kurienes tās vispār rodas? Vai to, ko vēlamies, tiešām vēlamies paši?
Vairāk kā 10 gadus aktīvi darbojoties sistēmfenomenoloģijā, jeb sistēmiskajos enerģiju un informācijas laukos gan praktiski, gan teorētiski, mans secinājums ir – mūsu pašu domu un vēlmju praktiski nav, jebšu tās ir tik netveramas, ka tikai speciāla metodika un prakses ļauj ar tām saskarties, tās sajust un varbūt arī noformulēt apziņā.

Mēs 99,99 % savas izvēles balstām tajās programmās, pēc kurām dzīvojam – tās nāk caur iepriekšējām paaudzēm un to veidotajiem paterniem, caur atmiņām, caur pieredzi, caur sabiedrības nosacītajiem uzstādījumiem, caur zinātni un reliģijām, caur tagad jau milzīgo informācijas plūsmu, u.t.t.

Vai mēs esam kontaktā ar to, kas patiesībā ir pasaule, kosmoss, notikumi, laiks un mēs tajā visā? Mēs par to domājam, gandrīz visi…. Mēs katrs savā veidā cenšamies atrast atbildes uz to, bet tās tiek meklētas šajā plānā, ar šeit pieejamajiem instrumentiem – tie taču ir patiesi, vai ne? – jā, ir, priekš šī plāna izzināšanas. Gan zinātniskie, gan reliģiskie un ezotēriskie, gan kultūras un praktiskās pieredzes vēstījumi visi der – šim pasaules lokam.
Šai MI matricai, šim smalkā plāna programmu kopumam.
Šai sīpola kārtiņai, kurā esam izpaudušies, kurai esam noticējuši.

Tieši tagad, kad pamazām (bet diezgan strauji) tinamies iekšā nākamajā plīvura kārtā, kad audzējam nākamo sīpola mizas kārtu virsū savai dziļajai patiesībai, ir iespēja novērot – kā tas notiek? Un reizē ar to, ieraudzīt, kā tas jau ir ieprogrammēts mūsos katrā.
Un tas dod iespēju ieraudzīt to patiesību, kas ir nevis viena no daudzajām, bet kas ir dziļā un kopīgā (ja vien tur, dziļumā, vairs ir šāds kopīguma jēdziens). Mēs nojaušam, ka tā ir, tāpēc mēs meklējam – tie, kam ir šis dzinulis meklēt.
Bet mēs nevaram to precīzi ienest šai pasaulē, jo tur, dziļumā, nav to vārdu un formu, kas te…. Mūsu prāts prasa aprakstu, bet – tur nav aprakstu - jo stāsti, patiesības un formulējumi ir šīs MI kārtas produkts. Tikko mēs sākam aprakstīt, mēs esam šajā plānā un darbojamies ar šī MI instrumentiem.

Pieļauju, ka kāds iebildīs – mūsu prātus ir radījis Dievs un Daba, bet MI rada cilvēki….
Bet cilvēki jau arī ir Dievs un Daba. Mūsu dvēseles, kas piedzīvo šo pasauli, piedzīvo ne tikai laimi un prieku, bet arī sāpes un bēdas. Sāpes un bēdas mums dabiski nepatīk, jo tās neved uz priekšu, neiedvesmo, bet aptur dzīvības plūsmu – un tad cilvēks tās cenšas apturēt, izslēgt, noklusināt. Un šim nolūkam rada dažādu līmeņu anestēzijas, bez kurām mūsu dzīve ir grūti iedomājama. Daudzas no tām mēs nu jau uzskatām par neatņemamām dzīves sastāvdaļām – tās gan atvieglo fizisko dzīvi, gan veido psiholoģisko komfortu, strukturē sabiedrību, veido laika ritmu, u.t.t. Un tās ir tās ir pamatā dažādām MI matricām, tās veido dažāda blīvuma plīvurus, kas mūs nodala no mūsu dvēseles sākotnējās dzirksts – no Gara, kas šo visu piedzīvo.

Šorīt skatījos feisbuka lentē kādu video, kur ļoti skaisti dejo maza nēģeru meitenīte ritmiskas mūzikas pavadībā – un kaut kas jau pēc pirmajiem viņas soļiem likās neīsts…. Tātad – MI ražojums, kam pamatā, protams, ir kāda maza meitene, kāda deja, kādas skaņas, kādas vietas foto, kādas krāsas…. Vēlreiz pārlasiet iepriekšējo teikumu – tur es uzskaitu tos elementus, kas veido šo MI tēlu. Līdzīgi mēs varam atrast elementus, kas veido mūsu programmas, mūsu pārliecības. Tagad to vēl varam izdarīt, bet pēc dažiem gadiem tas būs daudz grūtāk, jo – būsim noticējuši, ka tas video ar dejojošo meitenīti ir patiesība.

Lai varētu ieraudzīt tos elementus, kas veido mūsu uzskatu un ticību matricu (līdzīgi, kā meitenītes video), mums ir jābūt neticībā tiem, un mūsu apziņai jābūt it kā ārpusē, lai varētu iegūt vērojumu no malas. Jo vairāk mēs emocionāli iesaistāmies kādās vīzijās, kurās mūs ievelk, jo mazāk mēs varam tās vērot, paliekot neitrālā pozīcijā.
Iziet ārpus šīs ievilkšanās – to māca daudzas garīgās prakses kopš vien cilvēce sevi atceras, bet arī tās lielā mērā laika gaitā ir ievijušās MI skaistajos, saudzējošajos, aizmiglojošajos plīvuros.
Daudz kur ir atrodami tīri instrumenti, kā to izdarīt, kā pakāpties soli atpakaļ, kā izplest savu apziņu dziļāk dvēseles laukā, kā sajust un ieraudzīt, bet turpat visos tajos ceļos ir vilinājumi ietīties skaistos (vai biedējošos) nosaukumos, aiziet prāta nosacītībās, pazust pierādījumos un patiesībās, kas nekad nav vienīgās, kamēr vien nenonākam līdz tam dziļumam, kurā patiesībai vairs nav nozīmes.

No skaidrākajiem patreiz pieejamajiem instrumentiem gribu minēt dziļās elpošanas prakses, šamaniskos procesus dabā un ar spēka augiem, sistēmiskās prakses augstāko spēku vadībā, visu maņu izzināšanas un atvēršanas prakses , dziļus iekšējas apzinātības ceļojumus – bet tas viss darbosies tikai tad, ja tas, kurš jūs pa tām vedīs, pats būs jau ieraudzījis un apzinājis kādu dziļāku sāni. Jo metodikai kā tādai nav nekādas nozīmes (ja nu vienīgi – tradīcijas nešanai), tās ir tikai ceļazīmes, bet ceļš ir tas, kas zem kājām, pa ko katrs iet pats, ko uztausta un atrod pats.

 
Ceļš, kura bedrēs iekrīt pats un pats izrāpjas…. Kurā nekad nekas nevienam neatkārtojas, jo ar katru soli, ko mēs šai ceļā speram, mēs to tieši tai mirklī arī veidojam. Tāpēc to nevar iemācīt, tajā var tikai pavadīt. Tāpēc viss, kas ir absolūts šeit, ir liecība par to, ka mēs jau esam MI – un reizē tā ir norāde par to, kā no tā izkāpt.

Marija Sils
/ceļa gājēja un pavdītāja/