Marta rīta pārdomas

Domīgums… Par aktuālo….  

Pašlaik aktuālais saucas ‘karš Ukrainā’. Par to cepas Fb un citu soctīklu publika, ar to pilni ziņu portāli un youtube, par to pieņemts apmainīties domām vai katrā kompānijā, kas kaut kur satiekas… Pārsvarā publika ir Ukrainas pusē, un tas ir saprotams – tā ir viņu, ukraiņu zeme, dzīvība un jau sen apdraudētā brīvība.

Zinot to, ka es strādāju ar sistēmiskiem laukiem, man ik pa laikam jautā – kā es redzu šo situāciju un vai tā skars Latviju? Jā, ir vērots, gan individuāli, gan sistēmiskā grupā, nav pilnīgas skaidrības, bet ir šis tas ieraudzīts.

Un man ir tādas diezgan skumjas pārdomas šai sakarā….

Kā jau visos lielos procesos, arī te ir vairāki slāņi, kas pašlaik pārklājas un atklājas visi reizē, tādēļ arī tik daudz uzmanības šim militārajam pasākumam, kurš gan neko daudz neatšķiras no visiem pārējiem militārajiem kariem visā pasaulē – jo karo taču gandrīz nepārtraukti kaut kur uz šīs Zemeslodes, tikai šoreiz mēs, Latvijas cilvēki, esam kaut kā stipri vairāk iesaistījušies.

Personīgais slānis

No vienas puses, ir saprotams mūsu uztraukums, jo Ukraina tomēr ir tuvāk kā Lībija vai Izraēla, kur arī nesen karoja. Mums arī gandrīz vai katram ir kāds pazīstams ukrainis, mēs tur lielākoties esam bijuši un šīs valsts kultūra mums ir ja ne interesanta, tad vismaz pazīstama. Tādēļ nostrādā tuvuma sajūta un rodas emocijas. Virspusējās emocijas pašlaik masveidā ir trauksme, bet jāatzīst, ka to lielākoties rada tas, ko izlasām soctīklos un mediju lapās – tātad tā ir jau pastarpināta un interpretēta informācija. Cik daudzi no jums ir tiešām personīgi pajautājuši kādam ukrainim – kā es varu tev / jums palīdzēt? Ko tieši vajadzētu? Un, ja nav pazīstams neviens ukrainis,  kam to pajautāt, tad vai ir radies jautājums sev – tieši kas manā dzīvē pašlaik izraisa šo trauksmi? Kas ir tai pamatā? Un no kā tagad tieši man ir jābaidās? Jo aiz trauksmes ir bailes – vai tiešām tās ir par Ukrainu? Jeb tomēr par to, ka kaut kas līdzīgs varētu sākties arī pie mums? Ja pietiek drosmes atzīt, ka bailes ir par mums, par sevi un savējiem – vai viss iespējamais sava miera un drošības labā ir izdarīts tik labi, ka var iet ārpus sava ietekmes lauka un veltīt savu enerģiju tiem, kas karo?

Ukrainas – Krievijas slānis

Šeit man būs maz komentāru, jo es pietiekami labi nepārzinu šo valstu vēsturiskās attiecības, vien zinu, ka tās ir saspīlētas un mainīgas jau vairākus gadsimtus. Redzams ir tas, ka šeit ceļas augšā diezgan seni, neatrisināti sistēmiski konflikti un notiek tas , ko sistēmiķi sauc par triangulāciju – divu pušu attiecībās tiek iesaistīti trešie elementi. Latvija pašlaik diezgan aktīvi uz šo iesaistīšanos parakstās… Diemžēl līšana diviem pa vidu šim trešajam nekad ne ar ko labu nebeidzas – ne ģimenē, ne partnerībā, ne kolektīvā vai valstiskā līmenī.

Latvijas valstiskais slānis

Šis ir visšaubīgākais un rada visskumjākās pārdomas. Latvija pašlaik aktīvi iestājas „glābēja” pozīcijā. Mūs aicina iesaistīties palīdzības akcijās, ziedot līdzekļus, mantas un dzīves telpas… Un mēs uz to naski parakstāmies, jo būt glābējam – tas taču ir tik labi! Glābēji un palīgi vienmēr tiek pozitīvi novērtēti (un tas ir pamatoti), viņus REDZ (sistēmiķi sapratīs…), viņus izceļ uz ‘pjedestāla’, viņiem pateicas, viņus atceras, viņi saņem kaudzi uzmanības. Ko dara šī uzmanība?  -tā vairo to, kas glābējā iekšēji darās, kā jebkura uzmanība. Un Latvijā valstiskā līmenī nedarās nekas labs – par to mēs pēdējos 2 gados esam pamatīgi pārliecinājušies. Katrs, kas kaut nedaudz ar psiholoģiju saskāries, zin tādu jēdzienu kā „Karpmana trīsstūris” – tajā ir 3 darbojošās personas – upuris, agresors, glābējs. Tie, kas iesaistīti šajā trīsstūrī, ik pa laikam šīs lomas maina – it īpaši glābēji, kas pāriet gan uz upura, gan agresora pozīcijām. Kas mums draud, iekāpjot upura lomā šajā kontekstā – laikam nav jāskaidro… Ar agresora pozīciju nav daudz labāk, zinot Latvijas ģeopolitisko stāvokli un tautas raksturu. Sistēmiskie procesi rāda, ka Latvijai (arī vēsturisku iemeslu dēļ) ir slēpta vēlme atriebties Krievijai un izpaust pār to savu agresiju – zinot valstu proporcionālos samērus, ir skaidrs, ka tas  nevar realizēties nekādi. Tad kur paliks šī agresija? Visdrīzāk tā pavērsīsies uz iekšpusi, jo mums nav raksturīgi būt agresīviem uz āru (maz spēka un nesmuki izskatās..), t.i. pret savu tautu. Tas, toties, mums ir gēnos – kangarisms un sevis nīcināšana pēdējos gados jau gana aktīvi ir izpaudušās.

Ja uzplaukusī agresija pavērsīsies uz iekšpusi, tad, visdrīzāk, notiks parastā shēma – valdība kā agresors, tauta kā upuris. Shēma atstrādāta un izkopta. Kurš tad būs glābēja lomā? Vai armija un policija, kas labprātīgi ļāvās saindēt sevi un savu tautu, kas mūs dzenāja komandantstundās un lika sodus par friziera apmeklējumu? Vai ierēdņi, kas trīc un dreb par savu garantēto ciparu kontā? Vai sabiedrisko mediju ‘žurnālisti’, kuri meloja tā, ka ausis kratās, jau pilnus 2 gadus? Jūs domājat, ka savējo stučītāji, kas tagad pārmetuši kažoku iztaisās par Ukrainas patriotiem, pēc kāda laika sāks tāpat savus kaimiņus aizstāvēt? Un tie, kas bijāt par slinku vai par vāju, lai aizstāvētu sevi un savus bērnus no bioloģiski – psiholoģiski - farmakoloģiskā terora šos pēdējos 2 gadus, jūs domājat, ka spēsiet to izdarīt militārās agresijas gadījumā?

2 gadu laikā no neesošas epidēmijas šie darboņi ar „aizsardzības” pasākumiem spēja radīt reālu epidēmiju, un tagad, kad cilvēki tiešām slimo visās malās – metamies imitēt karastāvokli! Epidēmija tika realizēta, caur medijiem palaižot bailes un melus, un caur ierobežojumiem bojājot cilvēku dabisko imunitāti un ekonomiku. Ir skaidrs, ka tieši tāpat, caur medijiem, uzsaukumiem, meliem (jo pie mums, Latvijā, ja neesat vēl pamanījuši – ir MIERS!) un sekojošām veselību un ekonomiku graujošām, neloģiskām darbībām (sankcijas uz Krievijas precēm, piemēram) ar ļoti lielu iespējamību no iluzora kara tiks panākta reāla karadarbība.

Ak, jā – un rudenī taču vēlēšanas, tādēļ pusgadu pirms tam ir tik svarīgi izskatīties ļoooti labi īsatmiņas vēlētāju masas priekšā… ar putām uz lūpām metoties aizstāvēt ukraiņus, masas pat nepamana, ka joprojām tā pati valdība, kas rīko atbalsta koncertus un ziedojumu akcijas, liek mums veikalos iet ar aizsietām mutēm. Kovītis ir apzudis no mediju priekšējām lapām, dodot vietu zildzeltenajiem karodziņiem, bet skolotāji joprojām nedrīkst strādāt skolā, ja nav ielaiduši sevī  ģenētiskās iznīcības šķīdumu… skolnieki joprojām tiek tiranizēti ar testiem un pēkšņām karantīnām… nezinu, kā ir ar pārējiem ierobežojumiem, bet, ja arī tie ir atcelti, jau nāk jauni, kas šoreiz pamatoti ar kaut kādu mistisku politisko lojalitāti. Un jūs ticat, ka rudenī (pēc vēlēšanām, protams…) neslimosim un nebūs jauni centieni, izliekoties par atpestītājiem, padarīt mūs par farmakoloģijas vergiem?

Globālais slānis

Kari mēdz veidoties 2 ceļos – dabiskas spriedzes rezultātā un mākslīgi inscenēti. Vai Ukrainas cilvēki ienīst Krievijas cilvēkus? – protams, ka NĒ. Vai krievi ienīst ukraiņus – arī NĒ. Arī ņemot vērā šo abu valstu un tautu vēsturi, pašlaik nav tāda spriedze, kas tautām likt bruņoties un naidā iznīcināt vienai otru. Tātad šis nav dabiski veidojies karš, tas ir inscenēts, un mēs tiekam ierauti šajā asiņainajā realitātes šovā. Vērojot notiekošo pasaulē lielākā mērogā pēdējos gados, nav šaubu, ka Krievija un Ukraina ir tikai daļa no lielāka pasaules pārdales procesa. Negribu prognozēt, kā tas izvērtīsies (šobrīd nav iepriecinošas vīzijas), bet ir skaidrs, ka iepriekšējais bioloģiskais karš te ir pāraudzis militārajā, un ne jau pats no sevis. Līdz ar to bioloģiskais var pamazām noiet pagrīdē (iespējams, tikai uz laiku), bet kopējais mērķis jau no tā nemainās. Sistēmiskie procesi rāda, ka vismaz Eiropā parādīsies kādas jaunas valstiskas struktūras ar neeiropeisku izcelsmi. Esošās cilvēces iznīcināšanā ir uzradušies jauni „vainīgie” un jauni „upuri”, bet īstie vainīgie joprojām kaut kur aizkulisēs berzē rokas….

Ezotēriskais slānis

Ļoti īsi, jo nebūs plašai publikai uztverami. Jā, šī cilvēce tiek apzināti iznīcināta – pamazām, ne uzreiz, lai darbību izpildītāji nebūtu tik uzkrītoši pamanāmi. Šobrīd mainās civilizācijas, un tad, kad kaut kas mainās, vienmēr vecais tiek izmests, lai jaunajam dot vietu. Mūsu dvēselēs iznīcības programmu ievadīja caur pošu šķidrumiem, mūsu ķermeņiem pa tiešo ķeras klāt militāristi un, visdrīzāk, to darbību pārņems finansisti un citi izpildītāji (ne rīkotāji!), un visa tā rezultātā daudzu cilvēku dzīves lielā mērā kļūs neiespējamas. Tik lielā mērā, cik mēs tās uzticēsim tiem, kas ar viltu cenšas panākt mūsu uzticēšanos. Tik lielā mērā, cik mēs atdosim atbildību paši par sevi citiem, kam varas vairāk – pašlaik izskatās, ka lielākā daļa to atdod aci nepamirkšķinot… Tie, kas vēlas palikt ar sevi un savu dvēseli – jau būs pamanījuši, ka ir iespēja palikt. Šajā līmenī būtībā viss ir kārtībā un visam ir vieta, jo katrs dabū to, ko izvēlas.

Risinājums – mēs zinām, ka vairojas tas, kam pievēršam uzmanību. Tādēļ ieteikums, kas noteikti palīdzēs saglabāt mieru gan sevī, gan savā apkārtnē – izslēdz ziņas!!!!! Ja vari kaut ko reālu izdarīt kāda reāla ukraiņa labā un no tā jūti gandarījumu – izdari. Un pēc tam – izslēdz ziņas!!!

Mūsu valstī ir mierīgs marta rīts, spīd saule, jūra viļņojas, egles zaļo, lazdas zied, sniegpulksteņi šogad plaukst tik agri, kā vēl nekad. Ej pie tā visa! Tā nebūs karā cietušo nodevība, tā būs reāla miera vairošana, skaidrs skats uz realitāti, jo tas, kas uzplauks tev iekšpusē, staros uz āru – un pamazām tas izpletīsies un savienosies ar citu cilvēku iekšējo mieru.

Realitāte vienmēr ir labāka, kā bažas un trauksme par to, kas vēl nav noticis vai jau ir pagājis, jo realitāte IR. Tas ir vienīgais ietekmējamais mirklis, un vienīgais, kas atstāj iespaidu uz nākotni – jo nākotnē satiksies tas laiks, kas nāk un nes savu vēsti ar to tevi, kas iet tam pretī. Tavā varā nav ietekmēt to laiku, kas nāk – tas ir nesalīdzināmi lielāks, un cilvēks ar to var tikai sadarboties, esot pieņemšanā. Toties tavā varā ir ietekmēt to sevi, kas satiks pretī nākošo laiku.

Mēs katrs varam uzņemties atbildību un ietekmēt kādu noteiktu lauka loku ap sevi – dažiem tas robežojas ar sava ķermeņa aprisēm, dažiem ar savu ģimeni un māju, dažiem ar lielāku kolektīvu vai ietekmes sfēru – it tik, cik ir. Un tas ir mūsu katra lauks, ko mēs ar mieru un skaidrību varam piepildīt.

Marija Sils, sistēmfenomenoloģe

p.s. gribēju īsās rīta pārdomas iemūžināt - sanāca garās….

10.03.2022.