LAIKA ZOBRATI

Katrs ir dzirdējis teicienus “vēsture atkārtojas”, “nav nekā jauna zem šīs saules”, “veci vēži jaunā kulītē”…. Un droši vien nodomājis – nu kāpēc gan cilvēki nemācās no savām kļūdām un nemainās?!

Patiesībā cilvēki mainās – kā personības, kā individuālas būtnes tie mainās, cenšas un top gudrāki. Un vēlas rīkoties labāk sev un citiem, bet tas izdodas tik, cik ļauj kaut kas par mums lielāks – sistēmiskie spēki, kuros visi esam iesaistīti un kam esam pakļauti. Lielākā mērogā ņemot, pilnīgi visi cilvēki ir iesaistīti divās sistēmās, kas reizē ir arī mūs visus veidojošo spēku, enerģiju, informācijas un tās materializācijas kanāli. Tie ir – Dzimtas kanāls jeb sistēma (mūsu senči) un Dvēseles jeb Gara kanāls (caur to dvēsele ceļo no dzīves uz dzīvi).

Šeit neiedziļināšos šo lielo sistēmu uzbūvē (tam ir citi teksti), vien atgādināšu vienu no sistēmfenomenoloģijas (mācība par sistēmām un to elementiem) pamatlikumiem: “Jebkura sistēma tiecas uz pilnību, piedzīvojot sevi visos tajā iespējamajos aspektos.” Sistēmās notiekošais ir lielāks, nekā mūsu prāta mērogs spēj apzināties, tādēļ cilvēki pret to visos laikos jutuši bijību un dēvējuši šos sistēmiskos procesus par likteni, dieva gribu, karmas ratu utt. Ja paskatāmies plašāk – kas tad ir dzimta? Tā ir kādas tautas (vai vairāku) daļa. Tātad mēs piederam tautas sistēmai, kam ir savs liktenis, un tauta pieder cilvēcei, civilizācijai, kam arī ir savs liktenis, un mēs visi staigājam pa šo Zemi, kam, kā pašai lielākajai ar mums tieši saistītajai materiālajai būtnei, arī ir savs liktenis. Un visas šīs sistēmas, savstarpēji pārklājoties, ietekmē mūsu dzīves līkločus, pamazām izpaužoties laika mirkļos.

Katra sistēma (dzimta, piemēram) attīstās kā vienots veselums, kā dzīva un saprātīga būtne, kas pirmkārt jau rūpējas par to, lai tajā viss būtu savās vietās. Šī ir tā kolektīvā apziņa, kopienas raksturs, tautas dzīvesziņa, tradīcijas un kultūra, egregors, kas ļauj mums noteikt savu un citu piederību kādai tautai, rasei vai dzimtai. Katrai sistēmai pats galvenais ir pilnība un veselums, tādēļ tā nepieļauj, ka tajā būtu kaut kas iztrūcis, izslēgts, noliegts vai neizdzīvots, jo tas traucē tai kā vienotai dzīvai būtnei attīstīties tālāk. Sistēmai ir svarīgi sevi pārradīt, turpināt dzīvību sevī un attīstīties pēc pilnveidošanās principiem, kamēr ir sasniegts absolūts un sistēma, kas kādreiz izšķīlusies kā dzīvības dzirksts no Radītāja (ar to apzīmējot Dievu jebkurā skatījumā uz to), atgriežas tajā atpakaļ. Un katra mūsu dvēsele, protams, iekļaujas šajā milzīgajā, pārmūžīgajā ritējumā.

Savukārt indivīds, dzīvodams savu viena cilvēka dzīvi ar saviem priekiem un bēdām, ar sava ierobežotā prāta zināšanām un pasaulīgajām maņām, faktiski nekad nespēj pieņemt pilnīgi visu, kas notiek sistēmās, kam viņš piederīgs. Tāpēc mēs esam dažādi, reizēm pat pretēji, un tomēr vienai sistēmai piederīgi. Tāpēc ģimenēs ir “melnās avis” un ģēniji, kas uz saviem pleciem iznes to, kas nav pa spēkam pārējiem. Cilvēkam kā indivīdam primārās vajadzības saistītas ar izdzīvošanu un sevis turpināšanu, pēc tam – ar apmierinājumu, attīstību un personīgo realizāciju. Tās nav iegribas, tās ir vajadzības, un katrs instinktīvi tiecas tās piepildīt. Un, ja kādas vajadzības piepildījums tiek apdraudēts, viena no automātiskām reakcijām ir šā traucējošā apstākļa (iekšēja vai ārēja) izslēgšana, noliegšana vai likvidēšana. Cilvēka mērogā šīs ir pilnīgi normālas rīcības, taču sistēma, kas piespēlējusi attiecīgos sižetus un apstākļus, var būt citās domās, jo tai var būt citas vajadzības.

Lai to saprastu, pietiek pavērot sevi un savu ķermeni, kas arī ir viena no mūsu sistēmām, bet jau uz iekšu vērsta. Mēs taču reizēm gribam, lai mūsu ķermenis uzvestos kaut kā atbilstoši mūsu (šīs sistēmas pārvaldnieku) vēlmēm – lai tas nesāp, lai aizmieg, lai ieņem pareizo formu utt. Un ķermenis ne vienmēr dara to, ko mēs no tā sagaidām... Tad mēs ejam pie kāda attiecīgas jomas terapeita un kaut ko savā ķermenī “salabojam” – parasti ne visai interesējoties, ko tas nepareizi strādājošais orgāns grib, bet vadoties pēc tā, ko mēs gribam. Tieši tā lielās sistēmas attiecas pret mums – tās mūs uztver kā savus elementus, kā mazus fenomenus, no kā tās sevi veido. Un tām viņu skatpunkts ir primārs, ne mūsējais.

Sistēma sevi vienmēr nodrošina, tā vienmēr atrod, ar ko un caur ko savus trūkumus aizpildīt. Nevienā sistēmā nekas neizzūd, nekas nepaliek nepiedzīvots. Ja kādā vietā kāda enerģija nedarbojas, jo tās nesējs (vietai atbilstošais cilvēks) negrib to piepildīt caur savu dzīvi, sistēma kaut kur savos plašumos atradīs kādu citu, kas to neapzināti uzņemsies darīt, pat nenojaušot, ka tā nav viņa personīgā, bet lielāku spēku griba. Pēc līdzības ar ķermeni – kad kāds orgāns iztrūkst vai sliktāk strādā, to mēdz kompensēt kāds cits orgāns, sākot darboties pastiprināti. Mēs visi esam iepīti sistēmiskajos pinekļos, visu cilvēku visās sistēmās ir šādi iztrūkumi, ko mēs neapzināti aizpildām. Un mēs nevaram tā vienkārši izvēlēties tajos nebūt, jo tā nav mūsu mēroga izvēle. Tas, kas ir iespējams cilvēka mērogā, ir – ieraudzīt, pieņemt, apzināties. Tālākais ir speciālu sistēmisko prakšu ziņā, kas palīdz sadarboties cilvēkam un sistēmai tā, lai cilvēks varētu būt brīvāks un reizē sistēma atgūtu savu veselumu.

Šie sistēmiskie pinekļi un svešu scenāriju (jūtu, emociju, domformu) izdzīvošana notiek visu sistēmu ietvaros. Kad tas notiek dzimtas ietvaros, tad mēs to saskatām kā atkārtojošos likteņus, dzīves pagriezienus, attiecību shēmas, veselības problēmas, talantu izpausmes utt. Tāpat tas darbojas tautas, rases un civilizācijas ietvaros, tikai te šī atkārtošanās notiek, griežoties lielākiem laika lokiem. Šis ir iemesls, kāpēc tautas tiek atkal un atkal ierautas līdzīgos notikumos, kas izpaužas caur kariem (ar uzvarām un zaudējumiem), krīzēm, bagātību vai nabadzību, epidēmijām, reliģiju un varas struktūru maiņām, kultūras un zinātnes progresa izpausmēm (kaut kur tās ir, kaut kur nav…), dabas un civilizācijas radītām katastrofām utt. Nav jābūt vēsturniekam, lai šis lielās sakritības saskatītu – pēdējos simt gados, laika rituma paātrinājuma ietekmē, to var ievērot pat viena cilvēka mūža nogrieznī.

Viss, ko tauta (rase, civilizācija) kaut kad nav izdzīvojusi, nav pieņēmusi, nav transformējusi, caur tās sistēmiskajiem līkločiem pēc laika atgriežas pie tās pārstāvjiem līdzīgās izpausmēs. Un mēs, pat saprotot, ka tā nav īsti mūsu griba, izspēlējam to scenāriju, kur sistēma mūs ievedusi. Mēs to izdzīvojam ar jauniem spēkiem, jaunās vēsmās, tik, cik to pieļauj mūsu spēja apzināties un pieņemt. Jā, šiem procesiem parasti ir kādi vairāk pamanāmi “bīdītāji” – vadoņi ar politisku, reliģisku vai ekonomisku ievirzi, bet ir labi apzināties, ka arī viņi ir tikai sistēmisko procesu izpildītāji. Tādēļ, kad skatāmies uz lieliem notikumiem tautu vai pat pasaules mērogā, vienmēr kā iemesls ir procesi un spēki, kas lielāki par cilvēciskajiem. Ne vadoņi, ne globālie noziedznieki vai glābēji ir tie, kas veido pasaules notikumus, bet sistēmiskie egregori. Vadoņi, protams, uzņemas lielu lomu šajās spēlēs, viņiem piemīt atbilstošas personības īpašības un viņu dvēseles ir gatavas šādiem radikāliem piedzīvojumiem, tomēr arī viņi personību līmenī šos notikumus ne rada, ne pārtrauc.

Lielie vēsturiskie notikumi rodas tad, kad sistēma, kas ar tiem saistīta, ir tam nobriedusi un kad pietiekami daudz tās pārstāvju ir gatavi (parasti neapzināti) izdzīvot to, ko kur ir iepinušies jau nākot pasaulē attiecīgajā laikā un vietā. Turklāt, šī gatavība piedzīvot izpaužas gan kā piekrišana notiekošajam, gan kā pretestība tam. Jo pretestība ir vajadzīga, lai rastos spriedzes lauks, kas var iedarbināt kādu enerģētisku kustību, kas var motivēt virzībai un transformācijai. Lai notiktu piedzīvošana, ir jābūt tam, kas virza, kas rauj uz priekšu, kas nav mierā ar esošo, un jābūt arī tam, kas notur uz vietas, bremzē un saglabā. Mēs nevaram braukt automašīnā tikai ar gāzes pedāli vai tikai ar bremzi….

Šādi, sistēmiski, paskatoties uz notiekošo patreiz pasaulē, mēs redzam, ka ir iekustējusies visas civilizācijas sistēma, kas vietām (atkarībā no tautas kā pārstāvja) izpaužas aktīvāk, vietām mērenāk. Tautu sistēmas arī kustas tam visam līdzi, atbilstoši katra saviem iekšējiem procesiem, kā pārstāvjus izmantojot sevi veidojošās dzimtas. Dzimtu sistēmas izmanto izdevību un kārto savu iekšējo līdzsvaru, caur saviem pārstāvjiem – mums, cilvēkiem. Un katrs cilvēks cenšas tikt galā ar savu dzīvi, ko tagad kustina visi šie lielie vēji.

Šādu laiku var vienkārši pārlaist kā vētru, paslēpjoties un cerot, ka nenonesīs, vai arī var to izmantot savu sistēmisko saišu kārtošanai, kas noteikti ietekmēs notiekošo visās nākamajās sistēmās. Jo, lai arī mēs nevaram tieši mainīt sistēmiskos procesus (mēroga dēļ), mēs varam, sadarbojoties ar tiem un ieņemot katrs savu īsto sistēmisko vietu, veidot harmoniju savā energoinformatīvajā laukā ātrāk un vieglāk, nekā tas notiktu, dzīvojot automātisku dzīvi. Šis ir tas veids, kā mēs katrs tagad varam ietekmēt pasauli, mainīt to uz labāku un harmoniskāku vietu dzīvošanai blakus tik daudziem atšķirīgiem cilvēkiem. Ne tiešā veidā, bet sadarbībā ar lielākiem spēkiem caur sistēmisko darbu – sākumā savas dzīves, savas dzimtas ietvaros, kas vēlāk atspoguļosies visas tautas un cilvēces laukā!

Par sistēmfenomenoloģiju un sistēmisko darbu vairāk var uzzināt te: http://zemesvejs.mozello.lv/metodes/sistemfenomenologija/

Ja ir interese piedalīties sistēmiskā darba grupās un vebināros, ziņas par tām var atrast Facebook lapā @Marijas Sils prakse.