Ko darit sarežģītā laikā?
Man šodien sanāca atbildēt komentāros uz kāda cilvēka jautājumu, kas izskan diezgan bieži, aptuveni tā - Ko mēs varam darīt, lai beigtos tas, kas pašlaik notiek, lai izdzīvotu un paliktu nosacīti veseli? 
- Mēs katrs varam darīt to, ko uzskatām par pareizu. Ne-darīt to, ko uzskatām par nepareizu, nekādā gadījumā.
Nav jākaro, nav jācīnās, vienkārši jābūt savā vietā, jādomā savas domas, jāmīl un jādara savi darbi. Un tad tas, kas no / caur katru nāk - izplatīsies, jo tāda ir pasaules daba. Pieņemt par pareizu to, ko slimības skartas smadzenes radījušas - tā ir novirze no sevis, inficēšanās ar šo smadzeņu slimību, kas pasauli pārņēmusi. Slimība ir realitāte, vardarbība ir realitāte, bet tā nav norma un tas nav jāvairo.
It kā vienkārši, bet ir 2 sliekšņi uz to:
1) Lielākā daļa cilvēku nezin, kas viņiem ir pareizi, kur ir viņu vieta pasaulē, jo visu mūžu ir dzīvojuši pēc kādām citām „pareizībām”. Ir jāiepazīst savējā. Ja to pazīsti un tā tev ir patiesa – vienkārši seko tai.
2) Mēs esam saistībās ar tiem, kam ir citas pareizības, citas patiesības. Mēs esam pieradumos, atkarībās, žēlošanā, nepiepildītās vēlmēs un sistēmiskās lojalitātes pret zināmiem, tuviem, un pat pret nepazīstamiem cilvēkiem.
Izeja sliekšņiem pāri – sekojam savām patiesībām. Ejam kārtot savas vietas savās sistēmās, savas saistības, savas prioritātes. Ieņemot savu (ne iedomātu, bet dvēseles aicinātu) vietu, arī sava pareizība un patiesība atklāsies, un būs spēks to noturēt!
Mācāmies atteikties no tā, kas nav savs un atbrīvot to – dodot iespēju tam atrast labāku pielietojumu. Varbūt nav jāžēlo sava gadiem lolotā darbavieta, kurā Tu ar savu pareizību vairs neiederies? Varbūt nav jāskauž, ka kādam citam tā derēs? Varbūt šī ir iespēja sākt īstenot savas dvēseles sapni, kas dos labumu sev, citiem un pasaulei? Varbūt tas nebūs vienkārši….
/Marija Sils/
p.s. Par sistēmisko darbu un iespējām tajā piedalīties vairāk lasi Sistēmiskais darbs