Par āķiem un ēsmām 

Kad zivs peld pa upi savās gaitās, tā ir rāma, neskatoties uz to, vai upe ir lēna vai krāčaina…. Kad zivs nejauši uzķertas uz āķa, tā sāk nervozi spirināties un pretoties, jo jūt sāpes un ierobežojumu… zivs kļūst vadāma un pakļaujama. Kā tā uzķērās? - tur bija ēsma! Nepatiess ēdiens, nedabīgi gadījies upes dzīvības plūsmā. Vai tas bija kaitīgs? – nē, tas vienkārši bija nevietā priekš zivs.

Tāpat cilvēks dzīvo savu dzīvi un plūst pa tās straumi, kamēr tiek ar kādu ēsmu pievilināts pie kāda „āķa”. Šīs būs pārdomas par āķiem, ko redzu apzināti izmestus publiskajā vidē mūsu vilināšanai, bet ko mēs noturam par kaut ko patiesu un uz mums attiecinātu. Jebšu – par manipulācijām, caur kurām tiek pievākta mūsu uzmanība un mūsu dzīvības enerģija, caur kurām tiek vadīta mūsu rīcība. Īpaši aktīvi visādus āķus uz mūsu pusi mētā, kopš 2020.gada sākuma…

Pirmais saucās – „kroņa kaite” (ko joprojām nav vēlams saukt pilnā vārdā,  ja negrib „makšķerniekus” ar cenzūras mietu pieaicināt) – tie, kas uz tās uzķērās, vadīja dienas un mēnešus šausmās par savu fizisko izdzīvošanu, baidījās nosmakt, baidījās pat elpot, u.t.t. Daži baidās joprojām…..

Uz tā bāzes radās āķis „izglāb vecmāmiņu” – drusku mazāk bailīgām, bet izteikti līdzatkarīgām personām ar glābēja sindromu. Tiem bij’ štrunts par sevi, galvenais glābt – vecmāmiņas, bērnus, kaimiņus, kolēģus, kaķus, zaķus u.t.t. īpaši neprasot, vai kādam tā glābšana vispār vajadzīga. Glābšana notika īpatnējos veidos – aizsienot mutes un sejas, aizverot durvis, visu apslakot ar ķīmiskiem šķidrumiem, neļaujot nevienu satikt un skaļi klaigājot vai sodus piešķirot (absolūtā ticībā savām visvarenajām tiesībām to darīt) , ja tomēr kādi „bīstamie” eksemplāri kādā kaktiņā atļāvās tikties aci pret aci.

Tad ar lielu pompu uzradās, iespējams pats kārdinošākais no pēdējo gadu āķiem – brīnumpote (arī labāk vēl pilnā vārdā nesaucama…)! Tik brīnumaina, ka nekādi loģiski pamatojumi tās brīnumainībai pat nebija vajadzīgi, pietika ar brīnumainajiem izglābšanas solījumiem un milzu cerību mākoņiem! Un nedod’ Dies’  kādam mēģināt sagraut šīs cerības un mūžīgās dzīves solījumus – tam bija lemts krist nežēlīgā apkaunošanā un izstumšanā no cerīgi aplaimoto, mūžīgās dzīves solījumiem noticējušo, potējumu / klonējumu kompānijām.

Paralēli tam izlīda āķi uz visādām interesantām fobijām – ka savāks (kāds) ar varu un „nošpricēs”, ka iespundēs un nošpricēs, ka nebūs ne ko ēst, ne kur dzīvot bez nospricēšanas, un darba arī vispār nekāda nebūs, ka nekad nekur vairs netiks, neredzēs citā valstī dzīvojošos vecākus, netiks ne pie viena ārsta, un vēl un vēl…. Un uz šo baiļu fona liela daļa izvēlējās labprātīgi to, no kā patiesībā bija bail…. Jāsaka, šis bija ļoti vilinošs un reizē draudīgs āķis, kam daudzi noticēja.

Tagad par to vis vairs nav stilīgi runāt, tagad ir Topā citi āķi.

Vienā aukstā februāra rītā parādījās āķis „glābsim ukraiņus”! – nu ko, ja vecmāmiņas neizdevās izglābt, tad varbūt ukraiņu tautu (kas ir 12 x lielāka par mūsējo) izdosies – atkal cerība! Tā kā reāli tas nav iespējams, tad var izlīdzēties, sakarinot visur ukrainiskos simbolus, un no tā vien jau glābt gribošais LV pilsonis var justies stipri varenāks un glābjošāks! Un vai tad kāds varētu kaut  ko iebilst? Karš – tas taču ir briesmīgi, tas ir jāaptur (it kā kāds kādu karu jebkad būtu apturējis…), un pret tik cēlu nolūku pat domās nedrīkstētu iebilst! Ja vien tas nenotiktu uz mūsu tautas un valsts, uz mūsu cilvēku un bērnu rēķina….

Kaut kur parādījās un joprojām eksistē āķis „apstaro un apsmidzina” – tas ļauj panikot no kaut kā liela, neredzama, vārdos nesaucama un neietekmējama. Jo ne to 5G starojumu (kas neapšaubāmi mūs ietekmē), ne lidmašīnu kaisītās ķimikālijas (ko pat var gaisā reizēm saost) nevar nevienam konkrēti pierakstīt, nevar neko pierādīt, mēs visi tajā gaisā esam un visi tos sakaru viļņus lietojam. Neredzamie, lielie bubuļi ļauj ieņemt pavisam pasīvu nostāju, jo „neko jau nevar darīt, Viņi visu izlemj….”

Paralēli tam ir ļoti aktivizējies viens pavisam interesants āķis, arī uz glābšanu orientēts – „glābsim dzīvniekus” (ar uzsvaru uz mājdzīvniekiem, kam nav paveicies ar saimniekiem)! Šī ir tik nevainīga (it kā) ideja un virzība, ka tur uzāķēšanas mehānismu ir pavisam grūti pamanīt! Jo kā gan varētu iebilst pret dzīvnieku glābšanu???! Tai pat laikā aiz šiem skaistajiem saukļiem slēpjas dziļš naids pret dzīvību, kas izpaužas vēlmē neļaut vairoties nekādām dzīvības formām, kas neatbilst dažu cilvēku izvēlētajiem dzīves standartiem… Masveida bezšķirnes mājdzīvnieku sterilizācija, termina „eitanazēšana” ieviešana patiesā vārda „nogalināšana” vietā, brīvi staigājošu lauku kaķu medības ar sekojoša izpirkuma (vai soda) prasīšanu, u.t.t.

Rudenī bija izmests diezgan jautrs āķis ar nosaukumu „Vēlēšanas” kur tika mētāti daudz dažādi āķīši ar visādiem ideoloģiskiem sauklīšiem, plus vēl tāds paliels āķis „boikots”, kas bija ļoti vilinošs, jo ļāva neko nedarīt ar dižu pārliecību par darīšanu! Cik tam visam bija patiesībā balstīts pamats – to tagad varam redzēt….

Līdzās šim visam ir sacepti vēl 2 pretēji āķi – „līdzīgā mīlēšana”, kas ietves seksu ar un par jebko, kas tik atbilst šai funkcijai un atsaucas, apgarojot to ar mīlestības ilūziju un vēl pievelkot klāt vienlīdzības ideju…. Pa lielam jau ar šo procesu  viss būtu labi (līdzīgi kā ar dzīvnieku strerilizāciju, ja to veiktu saprātīgi), tikai tas ir pārvērsts par āķi cilvēkiem, kam mīlestības avoti ir piesārņoti (varbūt jau vairākās paaudzēs), bet kam to mīlestību (kas ir dabiski vajadzīga) tik ļoti gribas, ka ir ar mieru tās ilūzijas iegūšanai izmantot jebkuru surpgātu. Un, protams, aktīvi vērsties pret jebkuru, kas norāda, ka tur tomēr ir kompensācija un surogāts…

Pretējais āķis ir „glābsim tradicionālās ģimenes”, kas arī skaisti skan, ja  vien glābjamie gribētu tikt glābti. Šis āķis uzliek klapes uz acīm tai virzienā, kur ir savstarpēji izmantojošas, seksiski paverdzinošas, autoritatīvas, demagoģiskas, aukstas un iznīcinošas attiecības šajās „tradicionājalās” ģimenēs un vīriešu sieviešu attiecību formās, kas sevi jau sen ir izsmēlušas lielai daļai cilvēku. Jo vieglāk taču ir vainot tos „zilos”, kas vēl turklāt tiek pie varas ruļļiem un pieņem visādus vājprāta likumus! …..it kā tradicionālie pieņemtu jēdzīgākus….

Nu un tad vēl āķis „izglāb planētu” jeb zaļā dzīve, jeb novērsīsim klimata katastrofu! To, ka ar klimatu nav visai labi, mēs redzam, pavērojot laika apstākļus gada griezumā un dažādas dabas izpausmes. Bet, vai tad mēs esam ar mieru no sava dienišķā komforta atteikties? Tikai ne tā, kā to mums iedveš – mazāk kurinot personīgās mājas (kas būtībā ir piliens jūrā), bet apturot milzīgu birokrātijas aparātu, kas bezjēdzīgi tērē līdzekļus, apturot miljardiem bezjēdzīgu lietu ražošanu (nevis ierobežojot mājamatniekus), apturot farmācijas biznesu (vienkārši nepērkot tos aptiekas medikamentus bez akūtas vajadzības), pārstājot lietot visu to, kas mums nepatīk, bet kam tik grūti pateikt to NĒ. Viszaļākais lēmums būt pārstāt maksāt meslus (lasi – nodokļus) tiem, kas tos izmanto pret cilvēci un dabu!

Visam tam pa virsu šūpojas un ik pa laikam iegrimst upē āķis „bads un nabadzība”. Ļoti pamatīgs āķis, jo katrā dzimtā vēsturiski ir bada pieredze un caur gandrīz vai katru no mums to kaut kādā mērā var izmakšķerēt… Bailēm no bada nevajag nekādu loģiski pamatojumu – ja pāris paaudzes iepriekš kaut kas tāds ir noticis, ģenētiskā atmiņa to ļoti labi atceras un pie mazākā atgādinājuma dod briesmu signālu. Šis āķis liek gādāt par nodrošinājumu „grūtiem laikiem” un tas var izpausties visādi – gan burtiski caur ēdienu, gan caur naudas uzkrājumu veidošanu, gan visādu citādu lietu krāšanu, gan garantiju prasīšanu par jebko - kaut gan garantēti mums dzīvē ir tikai 2 notikumi un 1 no tiem jau r noticis….

Kādus vēl āķus esat pamanījuši savā virzienā šūpojamies?

Domāju, ka to ir daudz vairāk, es te uzrakstīju tikai par tiem aktīvākajiem, kas kaut kā iešūpojušies arī manas upes straumē…. Un ēsma uz tiem ir mūsu sistēmiskā pieredze – tas, ko piedzīvojusi mūsu senči dažādos karos, mēros, vardarbībās un zaudējumos daudzu gadsimtu gaitā, un kas reizēm savjies ar mūs personīgo vēsturi + dvēseles pieredzi dažādos laikmetos. Tāpēc to tik grūti atšķirt no pašu domām un spriedumiem, grūti paskatīties uz āķiem kritiski un neitrāli, jo saceļas emocijas, kas mūs saista ar senajiem, sistēmā (dzimtā) esošajiem notikumiem, un mēs noticam… noticam un uzāķējamies!

Līdzīgi, kā zivis nevar izsvēpēt makšķerniekus no upes krastiem, arī mēs nevaram izdarīt tā, lai pasaule mūsu virzienā nemestu šos āķus – tā metīs, jo tāda ir sistēmiskā virzība. Katram no šiem āķiem ir pamats, kas balstīts kādos faktos, tikai tiem faktiem vairs nav nekādas nozīmes, jo tie ir tikai ēsma, kas paķerta no cita laika, no cita konteksta, no cita mēroga.

Toties mēs varam iemācīties šos āķus redzēt – dzīvot ar skaidru skatu pat duļķainā straumē, būs klātesoši un  apzināti, un apostīt ēsmu, pirms to norīt… Apostīšana šai gadījumā ir ne tikai metafora – apzināti elpojot, iemācoties uztvert Lauka un gaisa dotos signālus, no āķiem, t.i. manipulācijām mūsu virzienā var diezgan labi izvairīties.

Pirmais, kas ir vajadzīgs, ir pamanīt, ka āķis tuvojas un ēsma jau sāk izskatīties vilinoša – par to liecina sakāpinātas emocijas attiecīgajā tēmā un „svētas” pārliecības, kas nepieņem nekādus citus variantus. Jo dzelžaināka pārliecība, jo pamatīgāk āķis ir noķēris…. Katram pašam ir izvēle – turpināt uz tā šūpoties un zelēt izmesto ēsmu, vai tomēr saņemties, atvērt āķa izbakstītās acis un nokāpt no tā nost!

Nokāpt var, un vienīgais, kas tad zudīs – makšķernieka izmestā ēsma un solījums „es tevi noķeršu un par tevi parūpēšos…”

Mūs nomakšķerē uz mūsu patiesākajām un dziļākajām jūtām, tāpēc ir tik grūti atzīt to uzķeršanās faktu... un nokāpt no āķa, nenoliedzot savu jūtu patiesumu.

Marija Sils

Sistēmiskā šamane

09.06.2023.