KO ATVER ROBEŽAS?  

Tagad sākas dažādu gavēņu laiks, un saistībā ar to bieži atskan vārds “ierobežojumi”. Mēs šai laikā paši uzliekam sev ierobežojumus, rāmjus, novelkam robežas… bet vai vienmēr saprotam – kas tās par robežām? Kā vārdā? Un ko ar to iegūstam?
Robežas vispār ir tāda komplicēta tēma – it kā mums tās patīk (kad tās mūs sargā), it kā traucē (kad kaut ko neļauj), tām ir ārpuse (ko rādām citiem) un iekšpuse (ko mēdzam slēpt), mēs paši tās ceļam, paši graujam, reizēm tas izdodas, reizēm nē… Robežas ir spēks, ko vēlams apzināt un kontrolēt. Robežas parāda arī mūsu ievainojamību, mūsu vājumu, mūsu spēju vai nespēju atvērties.

Mijiedarbībā ar apkārtējo pasauli, ar citiem cilvēkiem, robežu jautājums ir viens no svarīgākajiem. Mēs tās nemitīgi nospraužam, un nemitīgi atveram – gan labprātīgi, gan piespiedu kārtā. Bez robežām šeit nevar dzīvot neviens cilvēks – vien to laiku, ko pavadām mammas vēderā, vai nēsājam savu bērnu, mēs esam pilnībā bez robežām ar vēl kādu cilvēku. Tikko piedzimis, cilvēks sāk neapzināti norobežoties – no nepatīkamām sajūtām, no liekas enerģētikas (cilvēkiem, kas ir uzmācīgi), no traucējošiem pasaules dotajiem skaņu, smaržu un gaismas signāliem. Šo sākotnējo norobežošanos ideālā variantā mums palīdz veidot cilvēks, ar ko vēl pavisam nesen bijām bezrobežu attiecībās – mamma. Un no tā, kā ar pašas enerģētisko veselumu un robežu jautājumu ir mammai, ir atkarīgas mūsu pamat iemaņas sevis un savu robežu jušanā.

Veselīgas robežas (gan fiziskās, gan psiholoģiskās un enerģētiskās) ir skaidras, elastīgas, īstajā laikā izveidojamas un nojaucamas. To veidošanai ir būtiski, lai cilvēkam ir kontakts ar savu būtību jeb kodolu – vismaz sajūtu līmenī. Jo, ja kodola sajūtas nav, vai arī, ja kodols šķiet sajūtams kaut kur sava lauka perifērijā, ir grūtības noslēgt robežas, un cilvēks visus centienus velta tikai to paplašināšanai un atvēršanai – neapzinātā cerībā, ka kaut kur, kādreiz tas kodols tiks atrasts un dabūts sevī…. Šī, protams, ir ilūzija, jo rezultāts ir pretējs – visi, kam nav slinkums, bradā cauri šim plašajam, atvērtajam laukam, atstājot tur savus ‘atkritumus’ un pievācot to, kas iepatīkas.

Robežas mēdz būt arī nepārkāpjamas un nesalaužamas – nolielām bailēm, no milzīgas negatīvas pieredzes, iespējams, mantotas paaudžu paaudzēs un dzīvju dzīvēs… Kas tik ļoti gribas siltumu, tuvību, mīlestību, bet tam priekšā ir ‘dzelzsbetona mūris’ , un vārtu atslēga nozudusi… Robežas mēdz būt pat sevī iekšā – starp vai ap kādām savām daļām, uz ko negribam vai nespējam skatīties (vai varbūt nespēja skatīties tas mūsu pirmais, bezrobežu attiecības bijušais, cilvēks).

Kā šis viss sasaucas ar gavēņa laiku un ierobežojumiem? Ir tāds interesants fenomens, ka, apzināti uzliekot ierobežojumu tam, kas ikdienā autopilota režīmā piepilda mūsu iekšējos tukšumus (un tādi ir visiem, kas nav eņģeļi), mēs iedodam iespēju tos piepildīt kaut kam citam – kaut kam, ko jau sev gaidām, bet kam neatrodas vieta mūsu dzīvē, mūsu enerģētiskā laukā, mūsu prātā… Novelkot robežas tam, ko mēs izvēlamies nelaist savā pasaulē, mēs atbrīvojam vietu tam, kas tur mūs priecē un silda. Un tas attiecas gan uz cilvēkiem, gan uz enerģijām vai jūtām, gan notikumiem.

/Marija Sils/