Par ko un ar ko mēs maksājam enerģētiskajā darbā? 

Droši vien katram, kas kādreiz ir apmeklējis vai vienkārši painteresējies par “naudā nenovērtējamiem” pakalpojumiem, kas ietver visas ezotēriskā, enerģētiskā, sistēmiskā, intelektuālā, radošā un arī psiholoģiskā darba nozares, ir pacēlies jautājums – kas nosaka šī pakalpojuma cenu? Par ko es maksāju, kad uzticu savu ķermeni, jūtas un garu kādam speciālistam, par kura veikuma kvalitātei reizēm varu pārliecināties tiksi pēc ilgāka laika, un reizēm tas vispār nav iespējams.

Piemēram – aizgājēju dūlas (mirušo dvēseļu pārcēlāja) darba augļus izbauda tas, kas vairs nav šai saulē. Piemēram - sistēmisko sakārtojumu procesu rezultāts ir atkarīgs no tik daudziem faktoriem, ka tiešu tā ietekmi ir grūti izdalīt, turklāt rezultāts var būt savādāks, kā cilvēks iedomājies un tas var pienākt pat pēc vairākiem gadiem. Par dziednieka - bioenerģētiķa darba instrumentiem joprojām nav skaidrs – vai tie ir dieva dāvana, vai smaga nasta, vai iemācīts un izkopts arods. Mēs neredzam, cik garš īstenībā ir ceļš, līdz top viena dziesma, mākslas darbs vai jauna atziņa, ko vēlāk lietos miljoni. Psihologi un astrologi ir iemanījušies savu darbu izskaitļot apmācību, prakšu un supervīziju stundu garumā, kalkulējot to ar telpu, materiālu un nodokļu izmaksām – šīs laikam ir visskaidrāk aprakstāmās profesijas, bet arī to izmaksas reizēm ir grūti mērāmas. Šamaņa vai garīgā pavadoņa mācību process vispār var nenotikt šajā pasaulē vai šajā dzīvē, tātad ir absolūti neredzams. Un tomēr – mēs maksājam, jo vēlamies šos pakalpojumus  un jūtam, ka tie palīdz dzīvot un augt.

Enerģētiski garīgo pakalpojumu cenas ir ļoti dažādas, dažādi nodrošinātiem cilvēkiem pieejamas un, kas pats dīvainākais, tās ir samērā maz saistītas ar to, kādu rezultātu dos pakalpojums.  Jo rezultāts šajās jomās veidojas no divu pušu sadarbības – no piedāvātāja un pieņēmēja. Pakalpojuma cena kaut kādā mērā (un arī ne vienmēr) var liecināt par piedāvājuma kvalitātēm, bet nekādi – par klienta spēju to pieņemt un ar to sadarboties. Par labu rezultātu šajos pakalpojumos var uzskatīt dzīves notikumu, klienta veselības, garīgā vai emocionālā stāvokļa uzlabošanos atbilstoši viņa gaidām, kas ir pilnībā subjektīvs un stipri mainīgs kritērijs. Reizēm labs rezultāts ir šo gaidu izbeigšanās….

Samaksājot par pakalpojumu vai pieredzējumu, kas izmaina mūsu iekšējā lauka struktūru un mūsu enerģētiku, mēs izdarām kaut ko ļoti būtisku – mēs atdodam savu veco, naudā pārvērsto enerģiju, tādejādi atbrīvojot vietu kaut kam jaunam!

Jo lielāku neredzamā lauka un spēka apjomu es kā klients spēju izbrīvēt, jo vairāk jaunas enerģijas un garīgo vērtību es tajā spēju ielaist. Pēc šī principa veidojas garīgā ekonomika, kas aizvien vairāk tiek pieminēta, veidojot brīvo vai daļēji nosacīto maksājumu apjomu. Varētu likties – ja jau tā, tad – jo vairāk samaksāšu, jo vairāk saņemšu, bet tā nebūt nav! Atdodamajam un saņemtajam apjomam jābūt līdzsvarā.

Ja es atdodu mazāk kā saņemu, rodas liekā enerģija, kurai nav dots uzdevums, nav vadības un pielietojuma un tā, esot vienkāršs nevadīts spēks, var izraisīt haosu dzīvē un pavisam negaidītus, bieži vien nepatīk aus iekšējos stāvokļus. Tad cilvēks pēc pakalpojuma saņemšanas, par ko pārāk maz samaksājis, jutīs smagumu, grūtības savākties un viņa dzīvē var ienākt sarežģīti notikumi, kuru risināšanai viņš vēl nav gatavs. Otrs variants pārāk mazai atlīdzībai – dzīvē ienāk tikai tik, cik ir apmaksāts, pārējais aiziet atpakaļ pēc piederības vai kaut kur citur izkliedējas. Bet cilvēks ir gaidījis vairāk un, kad to nesaņem, izdara nepareizus secinājumus un novērtē kā nekvalitītīvu nevis savu maksājumu, bet pašu pakalpojumu!

Rezultātā pakalpojuma sniedzējs, kurš prasa pārāk maz, ar laiku iegūst nepelnīti nelāgu slavu – it kā no viņa darba būtu maz jēgas. Būtībā darbs var būt pat ļoti kvalitatīvs un jēgpilns, bet cilvēki šo jēgu nespēj pieņemt, jo nav tai izbrīvējuši vietu savā laukā. Protams, zaudētājs ir arī skopais maksātājs, kas gribēja neiespējamo – iegūt vairāk, kā pats atdevis. Ja preču tirgū tas vispār ir iespējams, tad enerģētiskajā darbā – pilnīgi nereāli! Te agrāk vai vēlāk vienmēr iestājas līdzsvars.

Ja es samaksāju vairāk kā saņemu, cerot uz brīnumu, uz nopirktu laimi un apgaismību – rodas ne mazāks kaitējums abām pusēm. Maksātāja laukā ir izbrīvēta pārāk liela telpa, kas nav atbilstoši aizpildīta, kā rezultātā rodas iekšējs enerģētisks tukšums. Daba tukšumu nemīl, un tas agrāk vai vēlāk aizpildās ar kaut ko negaidītu – labākajā gadījumā ar paša klienta enerģiju, kuras īstā vieta un pielietojums būtu kur citur, bet sliktākajā – ar kādu no malas piesaistītu svešu spēku. Tādas svešas surogāt-enerģijas mums apkārt klīst ne mazums, tās cenšas kaut kur piesieties, lai pēc tam barotos un diktētu savus noteikumus. Vēl viens, ļoti izplatīts variants – nesamērīgi lielās samaksas rezultātā klients jūt, ka kaut kas līdz galam nav noticis, un ka vajadzētu iegūt vēl. Un iet pie šī paša speciālista, maksā atkal pārāk lielu cenu, cerībā, ka tagad dabūs visu. Tomēr notiek otrādi – deficīts tikai palielinās, un rodas atkarība no šī vai cita speciālista! Tas arī ir pamats tam, kāpēc lielas cenas pievelk daudz klientu.

Varētu likties, ka tas ir izdevīgi pakalpojuma sniedzējam, jo viņam veidojas klientu rinda un ir lieli ienākumi, bet šeit nostrādā tas pats līdzsvara princips, kas pārāk maz samaksājušam klientam – rodas enerģijas pārpalikums, ko nav iespējams apgūt. Visveselīgākā izeja no šīs situācijas – pievērsties labdarībai (tāpēc arī tā ir radusies!). Neveselīgās – dažādas atkarības (nu jau fiziskas), ekstrēmas izklaides, bezgaumīgi tēriņi, avārijas un zaudējumi. Līdzsvars ir nemaināms!

Ja ļoti gribas rezultātu, bet nav ko maksāt tur, kur tas būtu adekvātā apmērā, visdrīzāk nav harmonijas cilvēka iekšējā struktūrā vai ārējās sistēmās. Tā nav nekāda nelaime, nedz grēks, nedz sods, tā vienkārši ir situācija, kas risināma, ja gribam kaut ko savādāk. Pašā virspusē ir psiholoģiskie iemesli – aizspriedumi, priekšstati, nepareiza sevis novērtēšana. Dziļāk nāk iekšēji enerģētiski defekti, ko ar prasmīga dziednieka, bioenerģētiķa vai sistēmterapeita palīdzību var sakārtot. Vēl dziļāki ir dzimtas sistēmas samezglojumi, un tādi ir praktiski visiem, tikai dažiem tie aktīvi izpaužas, citiem ir dusošā stāvoklī. Ar tiem strādā dzimtas sistēmisko sakārtojumu vadītāji, kas tagad Latvijā kļūst aizvien pieejamāki. Pastāv arī destrukcijas reinkarnāciju jeb dvēseles iepriekšējo dzīvju sistēmā, un ar to strādā šamaņi, regresiju speciālisti un sistēmisko sakārtojumu meistari, kam ir pieeja šim kanālam. Par to, kā izvēlēties sev piemērotāko speciālistu - kādā citā reizē.

Kā tad noteikt – cik prasīt un cik maksāt?

Prasīšanas kritēriji, kas ir ētiski un reāli, ir sajūta, ka klients nav neko parādā un nav vēlmes viņu saukt vēlreiz, un reizē negribas no klientiem novērsties. Sajūta, ka gaiss starp meistaru un klientu ir viegls, piepildīts, bet nepārpildīts, un nekas nekam vairs nav jāatdod tālāk.

Maksātāju kritēriji ir - jo subjektīvāki, jo precīzāki! Nav lielas jēgas iztaujāt paziņas un draudzenes par to, kā viņām gājis un vai bijis vērts maksāt speciālista noteikto summu, jo mēs katrs esam individuāli un neatkārtojami. Summai jābūt samērīgai ne tikai ar speciālista piedāvājumu, bet arī ar klienta reālo situāciju. Nebūs labi, ja pēc aiziešanas pie garīgā skolotāja nepaliks naudas bērnu zābaciņiem, tomēr bieži vien ir vērts uz laiku “pievilkt jostu” ikdienas tēriņiem, lai iegūtu platformu lēcienam jaunā enerģētiskā kvalitātē, kam tālejoši būs pozitīvas sekas!

Jāatceras, ka ārēji redzamie meistara kvalitātes apliecinājumi nedod nekādu garantiju darba rezultātam, tādēļ pret maksājuma apmēru vēlams attiekties kritiski un kritiķis šai gadījumā var būt vienīgi mūsu iekšējā zinošā daļa, tā klusā balss, ko tik bieži neņemam vērā, jo tā ir dzirdama tikai katram pašam. Iekšējās balss dzirdēšanu var attīstīt, kā jebkuru maņu, jo tā piemīt pilnīgi visiem cilvēkiem, vien reizēm ir aizmigusi no ilgas dīkstāves. Tas, ko saka šī balss, balstās uz universālo došanas – ņemšanas likumu noteikto līdzsvaru, kas naudas jautājumos ir ļoti svarīgs.

Marija Sils, sistēmiskā šamane.