Kad nones no trases…
Kad cilvēks cenšas kaut ko mainīt savā dzīvē, kad gatavojas kādam pasākumam (semināram, kursam, nometnei, u.c.), kam ir transformējošs (ne izklaidējošs) raksturs, reizēm notiek visādi pēkšņi negadījumi un apstākļu sakritības, kas it kā objektīvi neļauj piedalīties plānotajā pasākumā, neļauj turpināt ceļu, kas varētu vest uz pārmaiņām.
Piemēram:
· Sākas kāda slimība sev pašam…
· Saslimst vai traumējas mājdzīvnieks…
· Saslimst bērns vai cits tuvinieks…
· Saslimst kolēģis, kuru nav kam aizvietot..
· Pazūd nauda vai bloķējas naudas kartes..
· Uzrodas pēkšņi maksājumi vai naudas sodi…
· Jāpārtaisa pasūtījums neapmierinātam klientam…
· Priekšnieks uzliek neatliekamus darbus…
· Biznesa partneri ir pieejami tikai šajās dienās…
· Plīst telefoni, datori, u.c. elektrotehnika…
· Sabojājas santehnika, applūst kaimiņi…
· Notiek auto avārijas vai auto vienkārši nevar
iedarbināt…
· „izkrīt’ laiks un pasākums tiek nokavēts…
· Nenozvana modinātājs un cilvēks aizguļas…
· Pēkšņi ierodas ilgi neredzēti bērni, mazbērni,
mīļākie…
· Uzrodas loterijā vinnētas biļetes uz koncertu tai
laikā…
· Ugunsgrēki, taifūni, grēkuplūdi un stihiskas
nelaimes…
Un tas viss tiešām pilnīgi
objektīvi notiek - tās nav iedomas vai atrunas!
Tas var notikt pēdējā dienā pirms došanās uz transformējošo pasākumu, vai arī paceļam uz to, vai pasākuma pirmajā dienā, vai jebkādā citā brīdī, kad ātrums jau uzņemts. Starp citu, šī iemesla dēļ tādos pasākumos mēdz lūgt atslēgt telefona u.c. sakarus, šis ir viens no iepriekšējo pieteikumu un priekšapmaksu ņemšanas iemesliem – jo tā tiek veidota apzināta virzība uz izvēlēto mērķi un samazinās ‘nonešanas’ risks.
Tad cilvēks ir izvēles priekšā – kam sekot? Iepriekš nolemtajam mērķim vai pēkšņi radušamies šķērslim?
Jo radikālākas izmaiņas varētu notikt (par to cilvēks pats savā prātā vēl neko nenojauš…), jo vairāk zemapziņa met ārā dažādus šķēršļus, līdz pat izdzīvošanas līmenim. Šis viss attiecas tieši uz transformējošiem, jeb dziļi mainošiem un pārprogrammējošiem pasākumiem, jo tajos, kur ejam relaksēties, mācīties kādas prāta zinības, pavingrināt ķermeni, iegūt jaunus resursus vai domubiedrus – tajos nekas tāds nenotiek, tur mēs nonākam viegli un ērti. Šo ērto ceļu bieži vien cilvēki jauc ar patieso ceļu – jo ir taču dzirdēts, ka tad, ja ceļš viegli šķiras, tad tas ir īstais – vai ne? Un nav gluži aplami, tikai tas atkal ir jāsaprot dažādās dziļuma pakāpēs… Šķēršļi kļūst traucējoši un attīstību apdraudoši, kad tie mūs sargā no ieiešanas citā līmenī! Kamēr mēs maļamies pa to pašu „dīķi” tikmēr tie liek mūs mierā….
Šie procesi, kas ‘nones no trases’
pie labākajiem nodomiem, lai cik tas arī neliktos neloģiski, ir mūsu zemapziņas
ierasto programmu, mūsu ‘komforta zonas’ (kurā reizēm nemaz nav komfortabli)
pasūtīti. Tās ir tās neredzamās saites, kas mūs notur kaut cik pieļaujamā dzīves
līmenī, un kuru zaudēšana ir neapzināts risks – jo nav zināms, kas nāks to
vietā.
Jā, mēs neatstāsim
mirstošus tuviniekus, neatstāsim slimus mājdzīvniekus (ja vien nav kam tos
uzticēt), droši vien arī nekavēsim maksājumus, kas var draudēt ar īpašumu
zaudēšanu, bet kā ar pārējo? Katram ir savs limits, ar ko var riskēt, katram
savs iesaistes apjoms un sasaistītības līmenis….
Jo šīs saites ir par izdzīvošanu – kurai visdrīzāk nekas nedraud, bet kaut kādas senas pieredzes (reizēm pat ne no šīs dzīves, bet no dzimtas vai citiem laikiem mantotas). Un tās spēlē gan caur mūsu iluzorajām bailēm (vieglākos gadījumos), gan caur reālām savām vai tuvinieku slimībām un var pat iet līdz nāves robežai – t.i. kādai mūsu iekšējai daļai var šķist, ka labāk ir mirt, nekā mainīt esošo kārtību!
Starp citu – reizēm šie brīdinājumi mūs sargā no kādām neprātīgām izvēlēm, un nāk par labu mūsu dvēselēm un ķermeņiem! Jo pasaulē un mūsu dzīves laukā ir arī ļoti daudz programmu, kas tiešām ir mums labvēlīgas, kas iegroza notikumus vislabākajā iespējamā scenārijā un visādi cenšas arī mūs tajā iesaistīt.
· Tās aptur auto, kad mēs steidzamies uz lidmašīnu,
kurai paredzēts avarēt…
· Liek mums nokavēt randiņu ar cilvēku, kas būtu mūs
pazudinājis…
· Mudina nopirkt tieši to biļeti, kas mūs savedīs
kopa ar kādu vēlāk nozīmīgu cilvēku…
· Neļauj mums nonākt darbavietā, kas mūs iztukšotu,
bet liek mācīties vēl un realizēt sevi patiesāk…
· Un daudz citos veidos palīdz mums maksimāli
realizēt savu dvēseles potenciālu, iegrožojot infantilā prāta iegribas…
1.jautājums šai sakarā vienmēr ir – kā atšķirt, vai notikums, kas liek šķēršļus plāniem, ir labvēlīgs, vai traucējošs? Tam jāpaklausa vai tas jāignorē?
Atbilde ir drusku provocējoša - visi šķēršļi
vienmēr ir mums labvēlīgi!
Tikai – katrs savā līmenī,
atbilstoši tai mūsu attīstības pakāpei, kurā tas šķērslis radies… Un tie rodas
vai nu iedzimtās, vai iegūtās traumās, vai kādos ilgstošos piespiedu apstākļos
bērnībā un jaunībā, vai lojalitātē kādiem destruktīviem dzimtas paterniem, vai
kā tā…
Tāpat izvēle –
paklausīt šķērslim vai tomēr cīnīties un iet tālāk – nav ne pareiza, ne
nepareiza. Tā ir atkarīga no cilvēka vēlmes tiešām mainīties vai arī vēl padzīvot
nosacītā komfortā nemainoties… jo drīkst taču gan vienu gan otru!
Palīdzoši sev šādās situācijās ir:
1. Apzināties, kas notiek – ka tā nav nepārvaramu ārējo apstākļu sazvērestība vai liktens pirksts, bet katra paša zemapziņas izpausme, veco programmu režisētie scenāriji mūsu dzīvēs pretstatā jaunajiem, nezināmajiem vārtiem.
2. Uzņemties pilnu atbildību par savu izvēli – lai ko arī teiktu apkārtējie, jādzīvo sava dzīve katram pašam. No tā, ka kāds mums dos padomu, kuram uzticoties mēs iekritīsim aizā, un uz mūsu pieminekļa būs uzrakstīts vainīgā vārds, mēs dzīvāki netapsim… un otrādi – neviens cits nepaliks bez piedzīvotajām iespējām un bez izdzīvotas dzīves, kā vien mēs paši.
3. Salīdzināt riskus – vislabāk, palūdzot kādam neitrālam cilvēkam palīdzību (bet ne padomu!), jo paši šādās situācijās mēdzam būt neobjektīvi. Ļoti noder „izlikšana laukā” jeb sistēmiskās diagnostikas metodes, kas ļauj ieraudzīt situāciju no malas.
4. Jebkuru izvēli izdarot, apzināties, ka tas ir solis uz vienu vai otru pusi aizvien tālāk. Izvēloties pakļauties šķērslim, mēs iegrimstam dziļāk pierastajās izdzīvošanas stratēģijās un nostiprinām to pozīcijas… Izvēloties tomēr turpināt ceļu un mainīties, mēs ar katru soli padarām vieglākas nākamās izvēles un griežam savu dzīves ratu uz citu pusi.
5. Nav jāpārdzīvo par izvēli palikt pie vecā – varbūt vēl nav pienācis īstais laiks, varbūt nav ieraudzīts labākais pārmaiņu virziens, varbūt šī bija vienkārši bērnišķīgā iegriba… ja ne – varēs noķert nākamo iespēju, kas gan var pienākt arī ne šīs dzīves laikā.
6. Nav jāpārdzīvo arī par to, kā atrisināsies visas stihiskās nelaimes, ja izvēlēsieties turpināt – kā likums, tās atrisinās apbrīnojami viegli, veidos, kurus mūsu prāts iepriekš pat nespēja iedomāties. Un tā notiks katru reizi, ģeometriska progresijā.
Jo katru reizi,
kad riskējam un paplašinām savas robežas, mūsu dzīvēs ienāk iespējas un
likumsakarības, kas iepriekš mums nebija pieejamas, par ko varbūt pat
nenojautām! Tāpēc mēs tagad nezinām, ko varēsim un kas notiks PĒC tam, kad spersim
soli citādajā, kad pārkāpsim it kā drošās robežas, kas mūs līdz šim sargāja un
reizē sastindzināja.
Mūsos katrā dzīvo
šī spēja izvēlēties – tā ir tāda ne visai aprakstāma, bet piedzīvojama sajūta,
kas kļūst ar katru reizi atpazīstamāka – jo vairāk to lietojam un tai uzticamies,
jo spēcīgāka un pārliecinātāka tā kļūst. Un nav neviena instrumenta, neviens
gudrāka cilvēka par mums katru, kurš izvēlēsies mūsu vietā!
Spēja
izvēlēties, spēja nojaukt robežas, spēja uzticēties savas dvēseles ceļam ir uztrenējama,
kā jebkura cita spēja. Un attiecīgi – ja to nemaz netrenēsim, tā tā arī paliks
neattīstījusies un mēs, savās iedzimtajās, iemācītajās, vai traumās iegūtajās
robežās iestiguši, tā arī mūžu aizvadīsim…
Sākumā ar maziem
solīšiem, tad aizvien lielākiem un beidzot vairs gandrīz vai nebūs jāizvēlas,
jo dzīve būs iegājusi tajā plūsmā, kurā viss kārtojas dvēselei labvēlīgi. Līdz brīdim,
kad atkal gribēsim mainīt dziļuma līmeni (bet tad jau būs apzināta pieredze, ka
to var izdarīt)!
Peldējumu pa
dzīves šķēršļiem vēroja –
Marija Sils,
sistēmiskā šamane.