IEKŠĒJAIS TEĀTRIS
Dvēseles daļas un to attiecības
Grieķu valodā “psihe” nozīmē “dvēsele”, taču mūsu sabiedrībā šim vārdam ir citas, turklāt vairākas nozīmes. Klasiskā psiholoģija no dvēseles jēdziena novēršas, atstājot to reliģijas un ezotēriskas laukiem. Junga analītiskā psiholoģija gan zināmā mērā apskata dvēseli un arī dod tās dalījumu. No šejienes nāk mums pazīstamie jēdzieni “personība”, “patība”, “ego”, “zemapziņa”, “arhetips”, “ēna” un “anima, animus”. Junga psiholoģija ar šos kopumus skaidro kā dvēseles sastāvdaļas, kas ir visnotaļ pieņemams viedoklis, bet ne vienīgais pareizais. Daudz un izvērsti dvēseles jēdzienu lieto transpersonālā psiholoģija, kas apskata jautājumus aiz personības un sociālajām struktūrām, aiz redzamajām un tiešā veidā skaidrojamām cilvēku attiecībām. Arī ar dvēseles daļām transpersonālie psihologi darbojas dažādos veidos, kas pārsvarā balstās senajos šamaniskajos rituālos, izmainītas apziņas stāvokļu praksēs un ezotēriskajās praksēs. Jauns, Eiropā atzinību gūstošs virziens ir “Balsu dialogs”, kas kārto attiecības starp dažādiem cilvēku veidojošiem iekšējiem kopumiem, kas drīzāk ir personības daļas. Populārākie – iekšējais bērns, vecāks, tiesnesis, kontrolieris, pielīdējs, sliņķis, mīlētājs, u.c.
Šamanismā un pagāniskajās reliģijās dvēsele ir pats cilvēks, gars, kuram pieder viņa valkātais ķermenis, kopumā veidojot cilvēku kā būtni. Jāsaka, ka šis ir ļoti atbilstošs skatījums jaunākajām mūsdienu psiholoģijas tendencēm – laika pārbaudi izturējušās teorijas sāk pārklāties un mijiedarboties. Šamanismā dvēsele ir primāra, ķermenis tai pakārtots, un tos abus kopā savieno Spēks, kas var būt gan cilvēka iekšējā enerģija, gan kāds no malas palīgā ņemts spēks. Personību, rakstura iezīmes, problēmu cēloņus un slimības šamanisms vairāk piedēvē dvēselei, nekā ķermenim. Dvēsele ķermenī ienāk no augšējās pasaules, kur mīt nedzimušās dvēseles un neizpaudušies gari, bet aiziet nomirstot uz apakšējo pasauli, kur mājo visi senči un pagātnes gari. Šamanim iekšējā un domu pasaule ir taustāma un reāla, tā ar dažādu enerģiju (spēku) palīdzību piesaistās materiālajai pasaulei. Galvenie problēmu cēloņi pēc šī skatījuma ir divi – zaudētās dvēseles daļas un svešās daļas, kas ienāk zaudēto vietā. Kā zaudētās daļas tiek uztvertas dažādas energoinformatīvas vienības – uzmācīgas atmiņas no šīs vai iepriekšējās dzīves, neatdoti materiāli vai emocionāli parādi, nepadarīti darbi, iestrēgšana emocijās, liels uzmanības un enerģijas daudzums, kas palicis neizdzīvots iepriekšējā dzīvē vai kādā paralēlā pasaulē, arī sapņojumā vai vienkārši domās. Dvēseles daļas var arī nolaupīt cits cilvēks, vai nemateriāla būtne (gars, astrālis), kas tās izmanto savu personīgo mērķu sasniegšanai. Šis princips ir atbilstošs klasiskajiem maģijas paņēmieniem, kur galvenais ir savākt enerģiju, lai to izmantotu saviem nolūkiem. Savukārt svešās daļas ir tās, kas piesaistītas tukšumiem, kuri rodas dvēseles daļu zaudēšanas rezultātā. Par iekšējiem tukšumiem var lasīt 2016.gada “Ezotēriskās gadagrāmatas” izdevumā manā rakstā “Cilvēka veselums”.
Ezotēriskās mācības dvēseli parasti uzskata par kaut ko augstāku, smalkāku un vērtīgāku, nekā fiziskais ķermenis, kaut arī ir tās ir ļoti atšķirīgas, pat tādas, kas pamatā orientētas uz ķermeniskām vērtībām (nemirstības prakses, u.c.). Mūsdienīgākas ezotēriskās prakses par dvēseles daļām dēvē tās augstāko energoinformatīvo plānu būtnes, kas nav līdz galam iemiesojušās ķermenī. Tās rodas pakāpeniskā Monādes (Vienotā Gara, Radītāja, Dieva vai kā citādi saukta Sākuma) dalīšanās rezultātā, ir saistītas savā starpā un arī ar savām galējām materiālajām izpausmēm – cilvēku fiziskajiem ķermeņiem. Uz šīs izpratnes bāzes ir veidota mācība par egregoriem, visas reliģiski hierarhiskās sistēmas, sargeņģeļu un vispār eņģeļu plejāde, kā arī pēdējo laiku teorija par Dvēseles radiniekiem un dvīņiem. Arī šis skatījums ir pareizs uz atbilst iepriekš minētajiem. Ieskats tajā lasāms 2015.gada “Ezotēriskās gadagrāmatas” izdevumā manā rakstā “Cilvēks Indras tīklā”.
Lai neapjuktu šajā mācību un terminu jūklī, kad viens vārds apzīmē dažādus jēdzienus, piedāvāju šādu klasifikāciju, kas darīs saprotamus vismaz manus tekstus:
Monāde – Vienotas Sākums, Dievs, Radītājs, Lielais Gars vai Pirmsākums, kas nemitīgi dalās un savācas atpakaļ sevī, ar to uzturot dzīvības un apziņas plūsmu. Cilvēka prātam neaptverams lielums, uz ko tiecas reliģiskās prakses, kuru mērķis ir apskaidrība jeb nirvāna. Monādes izpausmes ietver pilnīgi visu, kas parādās šajā un citās pasaulēs, visos līmeņos un laikos, kopumā veidojot absolūtu pilnību.
Kopdvēsele –garīgā ģimene. Stars, dzīvības plūsmas kūlis, kopums, kas ietver visdažādākās radniecīgās dvēseles, to daļas, Monādes izpausmes. Līdzīgi kā visaptverošajā Monādē, arī kopdvēselē katra atsevišķā būtne ir ar savām individuālām īpašībām, kas mainās un veido savstarpējas attiecības, kopā veidojot pilnību, kas tomēr ir ar kādu vienotu raksturu. Cilvēkus, kas vienoti kopdvēselē, mēs varam atpazīt kā dvēseles radiniekus vai dvīņus.
Dzimta – arī fiziskā ģimene. Šai pasaulē būtiski svarīgs un labi pazīstams jēdziens, kas ietver asinsradniecības saites. Līdzīgi kā kopdvēsele, ari dzimta ar visiem tās locekļiem visās paaudzēs kopā veido pilnīgu sistēmu, kur katrs atsevišķs cilvēks ir ar savām rakstura iezīmēm. Dzimtas spēks notur cilvēku materiālajā pasaulē, katrs cilvēks ir ne tikai individualitāte, bet arī elements dzimtas kā energoinfotmatīva kopuma sistēmā. Atkarībā no laikmeta struktūras, dzimta ir vairāk vai mazāk atbilstoša un saistīta ar kopdvēseli.
Gars – sin .iekšējais kodols, dvēseles dzirksts – cilvēka būtība, vistrauslākā un patiesākā iekšējā daļa, kas ir tīra, nemirstīga Monādes izpausme caur dvēseles daļām un būtnēm.
Dvēsele – garīgo plānu un materiālā plāna būtņu kopums, kas atrodas uz vienas stīgas, ejošas cauri kopdvēseles lokiem, daudzām inkarnācijām un dzimtām. Saikne, spēks (jo enerģija), kas savieno cilvēka iekšējo kodolu (ar tā personību) un Pirmsākumu, jeb Monādi. Laižoties lejā pa Sudraba pavedienu (ceļš uz Pirmsākumu), dvēsele katrā lokā (sin.plānā, stāvā) atstāj kādu savu daļu kā apzinātu būtni. Līdz galam nolaidusies (materializējusies), dvēsele sāk savu ceļu augšup, atpakaļ uz sākumu, uz mājām, saglabājot sākotnējo garu.
Cilvēks – būtne, kam ir garīgā daļa, dvēseles un spēka daļa, un fiziskā daļa. Gara un dvēseles visindividualizētākā izpausme.
Dvēseles būtne – Kopdvēseles daļa, kas ir vai arī nav izpaudusies materiālajā plānā. Saukta arī par augstāko Es, sargeņģeli, augstāko būtību, u.c. Šādu būtņu ir daudz, tās atrodas dažādos neredzamās pasaules līmeņos un veido sarežģītu attiecību sistēmu, līdzīgi kā cilvēki savā starpā. Tām ir viens Gara avots, kas tās savieno, līdzīgi kā gēni ir kopīgi fiziskajiem radiniekiem.
Dvēseles daļa – spēka, uzmanības un domas (arī atmiņu vai ilūziju) kopums, kas vai nu veido cilvēku un viņa dzīvi, vai arī ir piesaistīts kādai citai būtnei (jebšu sistēmai, egregoram, u.c.) Ietver gan veselus iekšējos tēlus, gan atsevišķus uzmanības devu sakopojumus.
Iekšējais tēls, sin.subpersona – iekšējo resursu, īpašību un izpausmju kopums, kas ir vai nu šai dzīvē radies, vai mantots no iepriekšējām, vai arī abu izcelsmju apvienojums. Katra daļa veido cilvēku kā kopumu, tā ir vairāk vai mazāk apzinīga un patstāvīga enerģija, kas paredzēta dzīves piedzīvošanai un pārdzīvošanai. Daļas nav mūžīgas, tās veidojas, mainās, transformējas un kaut kad beidzas.
Ideālā variantā, kāds gan nekad nav sastopams, visas dvēseles daļas, būtnes un subpersonas atrodas savās vietās, ir pazīstamas un pieņemtas, ir savstarpējā līdzsvarā un harmonijā. Ja šāds stāvoklis tiek sasniegts, dvēselei vairs nav motivācijas pārdzimt šajā pasaulē, un tā turpina atpakaļceļu uz mājām augstākos plānos (jeb lokos, dimensijās). Disharmonija nav nekas negatīvs, tā ir dzinulis mainīties, augt un tiekties pēc pilnības. Kā teikā par Lielo Kristapu – “Kad Rīga būs gatava, tā grims” – dzīvība ir process, kustība un pārmaiņas, bet pilnīgi gatavas lietas vai būtnes beidz savu esību (šajā pasaules lokā, esošajā formā) un transformējas par ko citu. Secinot, var teikt, ka jebkurš dvēseles daļu attiecību stāvoklis ir ideāls, jo tas ir tieši tāds, kāds tobrīd ir. Tomēr tas nenozīmē, ka ikviens cilvēks var mirklī pieņemt šo stāvokli un priecāties par to. Arī šai nepieņemšanai ir sava nozīme, jo bez tās kopdvēseles attīstība, visa dzīvības pulsācija beigtos – nepieņemšana ir dzinulis mainīties un meklēt ko jaunu, tāpat kā aizvainojums ir dzinulis piedot un izlīgt. Var teikt, ka nepieņemšana ir piedošanas un pieņemšanas sākums. Mēs sadalāmies, lai varētu apvienoties, līdzīgi kā Radītājs, kopējais dzīvības gars sadalās bezgala daudzos indivīdos, lai atkal apvienotos pats sevī. Reālās, vairāk vai mazāk dishamoniskās dvēseles daļu un būtņu attiecības ir ļoti daudzveidīgas. Veseluma atgūšana var notikt pa dažnedažādiem ceļiem, rezultāts no tā nemainās.
Ar dzimtas un kopdvēseles daļām (I grupa)- dažādu veidu būtnēm, kas ir fiziskās vai garīgās radniecības atiecībās, harmonija ir tikmēr, kamēr tās nav satikušās, esot fiziskos ķermeņos. Ar fiziskajiem rdiniekiem un senčiem mūs saista gan gēni un asinsradniecība, gan kopīgs energoinformatīvais lauks. Vēsturiski šīs attiecības kārtojas, kopjot ģimenes tradīcijas, savstarpēji veltot cits citam rūpes un uzmanību, izspēlējot visas mums zināmās attiecību lomas un sižetus. Šie sižeti, kā zinām, iever ne tikai savstarpēju mīlestību, bet visu iespējamo emociju un attiecību gammu. Harmonija, līdzsvars un veselums dzimtā ir ļoti svarīgi šīs zemes dzīvei, jo dod pasaulīgo spēku, veselību, labklājību un mīlestības enerģiju. Agrāk cilvēki sevi ļoti spēcīgi izjuta kā dzimtas sastāvdaļu, pat vairāk kā individuālu personību. Mūsdienās cilvēki ir jau līdz galam individualizējušies, kas nozīmē, ka ģimenes attiecības vairs nebalstās uz nemainīgām tradīcijām, kā prms tūkstoš gadiem. Tādēļ, lai šajā būtiskajā dvēseles formējumā uzturētu līdzsvaru, radušās psiholoģijas zinātnes, kas aizvien starujāk attīstās. Tradicionālā, personības psiholoģija iet tiešo ceļu, kas kārto konkrēta cilvēka redzamās un piedzīvotās attiecības ar citiem tikpat konkrētiem cilvēkiem. Transpersonālā psiholoģija cilvēku tver plašāk,aiz vienas, redzamas personas robežām, tās metodes harmonizē attiecības, ar kurām persona var nebūt tieši saskārusies. Galvenais šo metožu mērķis ir pieņemt visas enerģijas (būtnes, senčus), kas kādos laikmetos tikušas atstumtas vai noliegtas, dzimtā jeb dvēseles kopumā. Tās ir salīdzinoši jaunas metodes, jo kļuvušas aktuālas tikai pēdējos gadu desmitos, kad cilvēks ieguvis spēju izdzīvot bez fiziskās ģimenes un radniecības saitēm. Šis laiks sakrīt ar juku laikiem ģimenes modeļos, attiecību veidos un seksualitātes izpausmēs.
Attiecības veidojas arī ar garīgās ģimenes radieniekiem, ja cilvēks ir attīstījies tiktāl, ka sāk tos satikt. Garīgie radinieki ne ar ko nav „labāki”par fiziskajiem, it īpaši, kad ir iemiesojušies cilvēka formā. Bieži vien maldīgi jauc garīgos radiniekus ar domubiedriem un ticības brāļiem, vai arī gaida, ka ar šiem cilvēkiem būs kāda īpaši ideāla saskaņa – tā nav, jo garīgā ģimene ir tikpat daudzveidīga kā fiziskā. Kaut kas kopīgs, protams, šiem cilvēkiem ir (arī fiziskajiem radiem ir kādas līdzīgas iezīmes), un tie jūt cits par citu interesei, savdabīgu pievilkšanos un tuvību. Taču raksturi un uzskati var būt pat ļoti atšķirīgi, jo garīgās ģimenes locekļi, līdzīgi kā fiziskā dzimta, veido vienotu veselumu ar kādu raksturīgu nokrāsu, bet veselums veidojas no dažādības, no gaismas un ēnas, no lejas un augšas, no visiem šī kopuma skatu punktiem, kas katrs raugās citā virzienā. Harmoniski mēs jūtamies ar tiem gara radiniekiem, kas atrodas augstākos plānos, kas nav iemiesojušies jo tiem nepiemīt mūsu pasaulei raksturīgās īpašības – kaislības, pieķeršanās, ievilkšana un atkarība no citiem. Šīs būtnes mēs reizēm uztveram kā eņģeļus, sargeņģeļus, palīdzošos garus, nerodzamos skolotājus un tamlīdzīgi. Ar tiem nav jākārto attiecības, tur viss ir kārtībā, mums atliek vien iemācīties savas dvēseles būtnes sajust un iekšēji uzrunāt. Ar iemiesotajiem gara radiniekiem, jeb kopdvēseles būtnēm ir sarežģītāk, jo šīs attiecības, ja tādas vispār izveidojas, ir vērstas vienīgi uz dvēseles attīstību – viss pārējais ir „pievienotā vērtība”, kas var būt vai arī nebūt. Laikmetos, kad kopdvēseļu galvenais uzdevums bija maksimāli sadalīties un individualizēties, mēs šos cilvēkus nesatikām tādēl cilvēkiem nav vēsturiskas pieredzes garīgās ģimenes attiecību veidošanā. Šo individualizācijas laikmetu pašlaik mēdz saukt par dualitātes laiku, kas raksturīgs ar to, ka jebkura enerģija un būtne sadalīta pretpolos. Tā kā dualitātes laiks pamazām beidzas, mēs mēdzam reālā, pasaulīgā dzīvē satikt savus gara radiniekus lai, tos pieņemot un harmonizējoties ar tiem, pamazām tuvotos nākamajai dvēsles veseluma pakāpei. Agrāk iemiesotie garīgie radinieki bija vai nu skolnieku – skolotāju attiecībās, vai audžuvecāki un audžubērni, vai reizēm kā cilvēki, kas ieņem nozīmīgu vietu cita cilvēka liktenī (glābj vai atņem dzīvību, veido īpašu savstarpējo uzticēšanos, ziedojas cits citam). Šīs attiecības kļūst aizvien daudzveidīākas, aizvien biežākas un nozīmīgākas, tādēļ nākamajai gadagrāmatai top raksts par savstarpējām attiecībām garīgajā ģimenē. Uzreiz varu teikt, ka ar šo ir saistīts arī sajukums ģimenes un atteicību modeļos, jo cilvēce pamazām kopmā pāriet no fiziskās ģimenes saistībām uz garīgajām, precīzāk – šie abi ceļi pamazām saplūst vienā.
Personības iekšienē arī veidojas attiecības starp tās iekšējām daļām (II grupa), tās kļuvušas aktuālas pēdējos gadsimtos, kad cilvēku vairums apzinājušies sevi kā individuālu personu. Tikmēr, kamēr cilvēks jutās kā dzimtas sastāvdaļa, viņa personība bija salīdzinoši vienkārša, bet, līdz ar individualizāciju, t.i. galēju atdalīšanos no kopdvēseles, attīstījās personības daļas – subpersonas. Subpersonu teorija un no tās izrietošās prakses ir viens no psiholoģijā atzītiem dvēseles daļu aprakstiem. Subpersonas veido mūsu kopējo personību, rakstura iezīmes. Tās ir kā atsevišķi tēli cilvēkā, kas maina cits citu daudzas reizes dienā un visas dzīves laikā. Daļa no tām ir atzītas no paša un apkārtējo cilvēku puses, citas tiek slēptas vai vispār nav apzinātas. Cilvēkam, kas nav labi pazīstams ar savām subpersonām, šķiet, ka viņam ir kaut kāds noteikts raksturs, daļēji saprotams un pazīstams, daļēji nezināms. Iepazīstot sevi izrādās, ka iemesls tam, kāpēc cilvēks dažādās situācijās spēj izturēties un justies atšķirīgi ir iekšējo personu daudzveidība. Ja šīs personas ir iepazītas, atzītas un pieņemtas, kā arī iepazīstinātas cita ar citu tās savā starpā sadzīvo draudzīgi un parāda sevi tad, kad cilvēkam ir vajadzīgas. Līdzīgi kā kopdvēseles ietvaros vēlama harmonija fiziskās un garīgās ģimenes locekļu starpā sava vieta viena cilvēka ietvaros jāatvēl katrai subpersonai. Tādu cilvēku sauc par līdzsvarotu un daudzpusīgu viņam nav problēmas ar sevis un citu cilvēku pieņemšanu. Subpersonas ir šīs pasaules enerģijas, bet tās saistītas ar dvēseles mērķiem šai cilvēkā, ar dvēseles inkarnācijām un ar dzimtas enerģijām. Aiz subpersonām slēpjas cilvēka trauslākā un smalkākā daļa – dvēseles kodols jeb cilvēka būtība kas bez saviem daudzajiem palīgiem (subpersonām) nespētu piedzīvot dzīvi visā tās daudzveidībā. Savas būtības satikšana un iepazīšana ir daudzu meditatīvo prakšu mērķis. Subpersonu sakārtošana ievērojami atvieglo ceļu uz šo mērķi, novērš daudzus šķēršļus kas citādi var būt pt nepārvarami. Meditācija tad ir kā ceļš pa koptu dārzu, kas ir daudz vieglāks, ātrāks un patīkamāks par laušanos cauri džungļiem. Izšķir galvenās subpersonas, kas vada cilvēku ikdienas gaitās, pakārtotās, kas var būt mazāk pazīstamas, jo parādās nestandarta situācijās, un attālinātās, kas pilnībā neparādās, bet piedod personībai raksturīgu nokrāsu. Katram cilvēkam būtu vēlams tikt skaidrībā vismaz ar savām galvenajām subpersonām, lai varētu pilnvērtīgi piedzīvot dzīves plūdumu. Tā kā šīs personības daļas tai laikā, kad parādās, dzīvo it kā savu atsevišķu dzīvi ar savām domām un emociju gammu, tās veido līdzīgas attiecības kā cilvēki savā staarpā. Disharmonija starp subpersonām rodas tad, kad kāda no tām tiek apspiesta no citas subpersonas puses, netiek atzīta un pieņemta – tā vai nu iznīkst,vai sadumpojas, vai pārceļas ārpus cilvēka. Ja cilvēkā ir vairākas spēcīgas, bet savstarpēji nesaistītas subpersonas, tās var sevi apzināties katra kā atsevišķu cilvēku, kas ir populārs psihisko traucējumu iemesls, kad runa ir par personības šķelšanos. Tāpat kā dzimtā un garīgajā ģimenē nav lieku cilvēku, arī cilvēka personībā nav ne kaitīgu, ne lieku daļu – tās visas ir vajadīgas, tikai katra savā vietā un apmērā. Galvenās subpersonas lielai daļai cilvēku ir līdzīgas, ar līdzīgām (bet ne vienādām) īpašībām un funkcijām. Šoreiz sīki neaprakstīšu subpersonu īpašības, vien minēšu galvenās, lai būtu skaidrs, kas tās par enerģijām.
Galvenās daļas, kas ir visos cilvēkos:
Iekšējais bērns – psiholoģijā labi zināma iekšējā daļa, kas atbild par bērnišķību cilvēkā. Tuvu stāvoša iekšējai būtībai jeb dvēseles kodolam, var darboties kā dvēseles doto ziņu tulks. Labi saprotas ar saargeņģeļiem un citām augstāko plānu būtnēm. Atpazīst garīgos (arī fiziskos) radiniekus. Iekšējā bērna pieņemšana ir absolūti nepieciešama, lai cilvēks spētu patiesi mīlēt sevi un citus. Bērns cilvēkam dod spēju justies laimīgi. Iekšējā bērna darbošanās notiek caur sajūtām un dziļām jūtām, ar prātu tas ne visai saprotas. Iekšējā bērna atbalsts ir iekšējais vecāks un sargs. To ierobežo iekšējais tiesnesis un kontrolieris.
Iekšējais vecāks (vai vecāki) – visos cilvēkkos esoša daļa, kas sniedz iekšēju atbalstu un drošībs sajūtu pārējām daļām. Zinoša un atbildīga daļa, kas netiesā, bet mīl un iedrošina. Attīstās cilvēkiem, kam ir laba, samērīga pašapziņa, kam bijusi droša un saulaina bērnība. Ja tādi apstākļi nav bijuši, šīs sajūtas var attīstīt un nostiprināt jebkurā vecumā.
Iekšējais vīrietis un sieviete – daļas, kas saistās ar vīrišķo un sievišķo sākotni,mūsdienās auktas arī par Anima un Animus. Abas piemīt gan vīriešiem, gan sievietēm. Turklāt, labi attīstīta sievišķā daļa ļauj vīriešiem būt ārēji vīrišķīgākiem un veidot labākas attiecības ar sievietēm, bet iekšējās sievietes noliegšana rada problēmas ar attiecībām un seksualitāti. Cilvēkiem kas seksuāli orientēti uz savu dzimumu, iekšējā pretējā dzimuma daļa mēdz būt neapzināta vai izstumta. Tas pats attiecas uz sievietēm – lai sieviete varētu atļauties būt ārēji sievišķīga,iekšēji tai jāstiprina sava vīrišķā daļa. Ja iekšējais vīrietis sievietē ir vājš un atstumts, viņas iekšējā sieviete vūtas nedroši, un to kompensē ar ārēji vīrišķīgu izturēšanos. Atstumtas iekšējās pretējā dzimuma daļas bieži vien tiek mantotas no dzimtas, no vēsturiskās pieredzes atiecīgajā tautā. Saskaņa starp iekšējo sievieti un vīrieti dod iespēju šādas saskanīgas atteicības piedzīvot arī ārpusē. Piedzīvot tieši, pa īstam un godīgi, piepildot ar mīlestību un radošu enerģiju, bez papildus manipulatīvām darbībām, kas parasti veido sieviešu – vīriešu attiecību modeļus.
Sirdsapziņa – pilnīgi visos cilvēkos esoša daļa, ko daudzi vai nu apspieduši, vai pārveidojuši par tiesnesi. Sirdsapziņa palīdzcilvēkam noturēties uz viņa dvēseles ceļa, aizvadalīdz apziņai dvēseles sūtītos signālus par to, kā cilvēkam vajadzētu rīkoties attiecīgajā brīdī. Sirdsapziņa mēdz būt pretrunā ar ārējiem nosacījumiem, ko mūsos regulē tiesnesis, un ļoti bieži tiek pakļauta ārpasaules spiedienam.
Tiesnesis – vēsturiski gandrīz visos cilvēkos pārmērīgi attīstījusies daļa, kas sākotnēji saistīta ar sirdsapziņu – tiesnesis parādās, kad kaut kas izdarīts nepareizi. Diemžēl, tiesnesis pārāk viegli no iekšējās taisnības pārslēdzas uz ārējo, līdz ar to nostājas pret savu radītāju – pret sirdsapziņu. Šo pārmešanos uz ārējiem kritērijiem veicina iekšēja nedrošība, kas rodas no maz atīstīta vai apspiesta iekšējā vecāka. Kad tiesnesis izaug ļoti liels un sāk pārāk tiesāt citas daļas, to „gāž no troņa” un vietā nāk dumpinieks vai anarhists. Cilvēka dzīvē tad iestājas krīzes, radikāli zaudējumi, grūst visas izveidotās struktūras, un rodas iespēja sākt visu no jauna, vairāk ieklausoties sirdsapziņā.
Kontrolieris – laba daļa, ja vien tiek turēta savā vietā. Mūsdienu cilvēkam ļoti bieži pārāk attīstīta, uzpūsta daļa, kas kontrolē vietā un nevietā. Vietā būtu tiktāl, lai cilvēks neapdraud pats sevi un citus ar nesaprātīgām bērna darbībām, viss pārējais jau ir lieki. Domājams, ka vēsturiski kontrolieris nav nemaz tik sens, taču pašlaik ir sastopams praktiski visiem cilvēkiem.
Sargs – daļa, kasir visos, bet dažiem par daudz attīstīta, dažiem pārāk vāja. Sargs rada un sargā mūsu energoinformatīvā lauka robežas. Robežām jābūt, lai mums nestaigātu cauri visi, kam gribas mūsu sakoptajā iekšējā dārziņā noslaucīt savas netīrās kājas,tomēr tām nav jābūt tik nepieejamām, ka pie mums nepiekļūst mūsu dvēseles tuvinieki. Cilvēki ar vāju sargu ļoti pakļauti apkārtējo ietekmei, bet tiem, kam sargs pārāk liels, ir problēmas ar tuvību.
Cietējs – visos šai pasaulē dzīvojošajos esoša daļa, kas spēj ciest, jo tā ir viņas būtība. Cilvēki vēsturiski ir gan pielūguši ciešanas, gan no tām vairījušies, taču tā ir neatņemama mūsu pasaules sastāvdaļa. Jebkas, kas mums nepatīk izraisa fiziskas vai psiholoģiskas ciešanas, un tās ir viens no signāliem, kas mūs virza uz attīstību. Savā vietā esošs un ar citām daļām samierināts cietējs cilvēkam ir labs palīgs, atbalsts grūtībās. Ja cietējs ir ļoti apspiests, cilvēkam ir grūti pašam saviem spēkiem kaut ko nepatīkamu pārdzīvot un viņš bieži ķeras pie ārējiem palīglīdzekļiem. Tā varētu dzīvot, vienīgi jāatceras atsperes princips – apspiestā daļa var pēkšņi atlaist važas un tad kļūt nesamērīgi liela. Pārāk liels cietējs piesaista situācijas, kurās mēs ciešam, un to gandrīz neviens apzināti nevēlas. Apspiests vai palielināts cietējs uztur arī sado-mazohistiskas (fiziski un psiholoģiski) attiecības cilvēku starpā.
Karotājs – ļoti laba daļa, kas mums dod spēju virzīties uz mērķi un sasniegt to. Mūsdienu cilvēkam mēdz būt pārāk attīstīta, dzenoties pēc panākumiem un būvējot karjeru. Karotājs ir vērsts uz āru, tam ir ļoti dažādas darbības metodes, taču tās visas ir aktīvas un pamanāmas. Šeit ir spēks koncentrēšanaš spēja, neatlaidība un skaidrs saprāts. Karotājam ir viena īpatnība – tas klausa vadonim. Ja cilvēkā vadonis ir savā vietā, ja tas vada pārējās daļas atbilstoši būtībai un dvēselss attīstībai, karotājs arī nostājas īstā vietā. Ja vadonis ir vājš, karotājs izvēlas kādu ārēju vadītāju un lielu daļu dzīvības spēka atdod kaut kam svešam (idejām, cilvēkiem, darbavietai, draugeim, reliģiskiem grupējumiem, u.t.t.). Šajā gadījumā kareivis ar laiku kļūst mazs un vājš, jo nenotiek dabiska enerģijjs atjaunošanās. Gadās, ka kareivis ir apspiests, ja ģimenē cilvēka bērnībā vai dzimtā vēsturiski tiek kultivēta pasivitāte un pakļaušanās. Vājš vai apspiests kareivis cilvēkā rada problēmas ar sevis apliecināšanu un mērķu sasniegšanu. Liels, bet apspiests karotājs kļūst par pielīdēju vai manipulatoru.
Kalpotājs – brīnišķīga, visos esoša daļa, ka mūsdienu egoistisma un individualitātes kulta laikā pārāk bieži tiek apspiesta. Kalpotājs spēj rūpēties par citiem, nesavtīgi dāvāt savu uzmanību, laiku un citus resursus. Vēlama un attīstīta daļa palīdzošo profesiju pārstāvjiem medmāsām kapelāniem un dažādiem brivprātīgajiem darboņiem. Kalpotājs parādās vienmēr kad kaut kas jādar savu tuvinieku labā, tas ļauj nolikt sevi otrā vietā. Vājš kalpotājs cilvēku padara neuzticamu un egoistisku, var radīt iekšējo nodevēju. Pārāk izteikts kalpotājs cilvēka uzmanību var pilnībā aizpludināt pie citiem, kam savukārt ir ļoti atīstīts cietējs vai sliņķis.
Vadonis – visos esoša daļa, kas vada pārējās kā karlis pavalstniekus. Nepieciešams visiem iekšējiem personāžiem, bet visvairāk – karotājam. Līdzinās iekšējam vecākam, bet ir stingrāks un mērķtiecīgāks. Ideālā vadonis ir saistīts ar cilvēka dvēseles augstāko daļu, ar augstāko ES, un spēj vadīt pārējās daļas tā, lai cilvēks pamazām ar šo savu ES savienotos. Vadonis cilvēkam dod spēju būt patstāvīgam un atbildīgam par savu dzīvi. Pārāk izteikts vadonis rada iespaidu, ka cilvēks ir nepieejams pārējiem. Vadonis, kas nav savā vietā, pieņem neadekvāts lēmumus, nav vienlīdzīgs pret visiem padotajiem (subpesonām), mēdz uzņemties citu cilvēku atbildību. Pārāk vājš vai apspiests vadonis nespēj vadīt subpersonas un cilvēkā sāk valdīt bailulis un iestājas iekšējs haoss.
Mīlētājs – vairāk vai mazāk esoša daļa visos, kas dod spēju just, dot un saņemt mīlestību. Ļoti jūtoša, emocionāla daļa, maz saistīta ar prātu. Mīlētājs cilvēkos dzīvo kopš pirmsākumiem, taču vēsturiski daudzreiz ticis apspiests, tādēļ tagad bieži parādās kā manipulators. Mīlētāju var atgriezt savā vietā un attīstīt, ja vietas ierādītas iekšējam bēnam, vecākam, vīrišķai un sievišķai daļai. Pārāk attīstītu mīlētāju man nav nācies novērot, mums visiem patiesas mīlestības ir pārāk maz. Iespējams, ka šī ir tik jūtīga un plūstoša subpersona, ka tā nemaz nespēj ieņemt kādas citas vietu vai kādu apspiest.
Bailulis – vēl viena universāla subpersona, kuras enerģija ir pretēja mīlētājam. Bailulis ir vajadzīgs, jo dod ziņas no ārpasaules sargam un karotājam par bīstamām situācijām. Bailes ir viena no pamata jūtām (līdzās mīlestībai), tā ir neradoša, sastindzinoša un aizveroša enerģija, bet ir nepieciešama, lai mēs sevi neiznīcinātu. Diemžēl parasti bailulis cilvēkā ir pārāk liels, jo tam ir tieksme ļoti ātri aizpildīt tukšās vietas, kas rodas no kādu citu subpersonu apspiešanas. Pārmērīgs bailulis deformā visu cilvēka uztveri, regulē rīcību un liek pieņemt absurdus lēmumus, rada iekšējo maniaku. Apspiests bailulis kļūst atriebīgs.
Sliņķis – brīnišķīga, parasti nosodīta subpersona, kas mums neļauj pārstrādāties un liek atjaunot resursus. Pagātnē apspiests sliņķis pēc kāda laika pieaug pārāk liels un uzmācīgs. Tas raksturīgi darbaholiķiem – pēc pārstrādāšanās periodiem nāk bezspēks un slimības.
Āksts – ļoti sena un vieda subpersona, kas ir visos cilvēkos, taču pārsvarā guloša vai apspiesta. Izstumt ākstu nav iespējams, tas pārāk labi prot spēlēt „paslēpes”. Āksts zin visu par visiem, bet neko neuztver pārāk nopietni. Tas var aizstāt jebkuras citas subpersonas darbību uz kādu laiku, līdzīgi kā šī paša nosaukuma kārts spēļu kāršu kavā. Āksts mums palīdz nezaudēt vesleo saprātu ekstrēmos dzīves brīžos, pārdzīvot krīzes un paskatīties uz notiekošo it kā no augšas. Āksts pats jau ir kā no augstākas dvēseles struktūras, taču tam ir visas atmiņas par dvēseles noieto ceļu visās inkarnācijās. Viņš zin, ka viss pasaulē nāk un aiziet, viss mainās un pārveidojas, tādēļ nekam nav jēgas pieķerties. Šī ir daļa, kas visu pieņem un nekam nepieķeras, absolūti brīva un visam atvērta. Āksts mums dod nojausmu par mūžību laikā un bezgalību telpā caur spēli un vieglumu. Apspiests vai dusošs āksts neko sliktu nedara, vienkārši cilvēkam ir grūti dzīvot, it kā trūktu gaisa un būtu ierobežotas kustības.
Būtība – visdziļākā un trauslākā subpersona, dvēseles dzirksts vai kodols, kas vienmēr pārdzimst, saglabājas cauri laikiem un dzīvēm. Pati svarīgākā personības daļa, pie kā tiecas dažādi garīgie meklētāji un uz ko ved personības attīstības ceļi un metodes. Visas pārējās subpersonas dzīvo tādēļ, lai piedzīvot to, kas vajadzīgs būtībai. Būtība ir gars, jeb gara izpausme cilvēkā. Cilvēks ar to satiekas tikai tad, kad viss pārējais „iekšējais teātris” ir sakārtots, taču tās klātbūtni var just ikvienā dzīves brīdī.
Pakārtotās subpersonas – tās ir bieži sastopamas, taču nav obligāti klātesošas visos cilvēkos:
Anarhists – rodas sabrūkot ļoti uzpūstam tiesnesim vai kontrolierim. Rada vispārēju haosu. Nemiera gars, kas novērš stagnāciju un rutīnu.
Pielīdējs – populāra subpersona, kas rodas no apspiesta karotāja un / vai vāja iekšējā vecāka. Galvenais mērķis – iepatikties, izpatikt citiem, pielabināties, saņemt uzslavas.
Diplomāts – kareivja mierīgā versija, kas panāk savu pārrunu ceļā, diplomātiski. Derīga subpersona, bet slimo ar konformismu, jo grib būt labs visiem.
Manipulators – poplārākā apspiestā mīlētāja versija. Grib saņemt, bet negrib dot, vaia rī vienkārši nav ko dot citeim. Panāk savu pa aplinkus ceļiem, izmantojot citus.
Lielībnieks – zināmā mērā noderīga subpersona, jo dod spēju pasniegt sevi pozitīvā gaismā. Pašapmierināts, apzinās savu vērtību, bet neredz savus trūkumus.
Strukturētājs – ievieš iekšējo un ārējo kārtību. Parasti atzīta, bieži vien pārāk izcelta subpersona. Ierobežo spēlētāju un sliņķi, neļauj cilvēkam būt spontānam.
Zinātājs – subpersona, kam piemīt iekšēja zināšana par jebko, kas nonāk uzmanības lokā. Zinātājs var attīstīties un kļūt par labu padomdevēju vadonim. Cilvēkam ar apspiestu zinātāju ir grūti paļauties uz savu viedokli, prāts pārslēdzas uz ārējiem zināšanu avotiem.
Slimnieks – subpersona, kas ļauj cilvēkam „legāli” atpūsties, ja sliņķis ir izstumts. Slimnieks caur ķermeņa procesiem transformē to, ko ar prātu via emocijām cilvēks nespēj pārmainīt.
Spēlētājs – daļa, kas dod azartu, aizrautīga un rotaļīga. Cilvēks ar apspiestu spēlētāju visu ņem pilnīgi nopietni, bet palielināts spēlētājs var kļūt atkarīgs var spēlēties ar likteņiem.
Skolnieks – subpersona, kas raugās uz visu dzīvē no skolnieka pozīcijām, spēj daudz mācīties no visa un visiem. Nav īsti pieaudzis, neuzņemas atbildību, jūtas citiem pakārtots.
Skolotājs – vecākam un vadonim radniecīga subpersona, kam patīk citiem dot zināšanas un palīdzību, patīk būt atbildīgam par visu. Skolotājam liekas, ka viņam vienmēr taisnība.
Tagad īsi par dažām ļoti grūti pieņemamām subpersonām, kas var būt vai nebūt cilvēkā, bet ja tās ir, tām jāiedod vieta. Pēc atzīšanas un vietas iedošanas tās parasti vai nu izzūd, atbrīvojot enerģiju, vai pārtop tajās apspiestajās subpersonās, no kurām radušās. Bez pieņemšanas šī transformācija nevar notikt.
Nodevējs – rodas no apspiesta kalpotāja un sarga, arī no vāja iekšējā vecāka. Nav kontakta ar sirdsapziņu. Radniecīgs manipulatoram. Saglabā sevi lai izdzīvotu, noslēdzoties no tiem, kas ir viņam labvēlīgi, pirms tam paņemot sev vajadzīgos resursus no citiem. Nedrošība sevī un vājās robežas neļauj harmoniski sadarboties ar citām būtnēm, viss liekas apdraudošs un svešs. Var nodot gan citus cilvēkus, gan blakus esošās subpersonas pašā cilvēkā. Iekšēja nodevība izpaužas kā savu iekšējo principu pārkāpšana bez ārēja spiediena.
Atriebējs – apspiests karotājs un bailulis, bet palielināts tiesnesis un aizvainots vadonis. Gūst baudu no tā ka citi cilvēki jūtas slikti – nu vismaz tikpat slikti,kā viņš pats. Enerģiska un aktīva subpersona,vienmēr pārliecināt par savu taisnību un tiesībām lemt pār citām būtnēm. Iedveš cilvēka prātam atriebības idejas un uztur aizvainojuma stāvokli. Var atriebies arī citām subpersonām, kas izsauc lielu disharmoniju cilvēkā. Tad izskatās, ka cilvēks rīkojas pats sev kaitējoši, soda pats sevi.
Maniaks – rodas no apspiesta cietēja, liela bailuļa un izslēgta iešējā bērna. Aktīva subpersona, ar tieksmi uz demonstrēšanos. Var būt ļoti ļauns paša ļaunuma dēļ. Pats atrodas nemitīgā baiļu un ciešanu stāvoklī, kas nav ilgstoši izturams, bet ko neļauj sev izpaust , tādēļ cenšas šo stāvokli tadīt citos cilvēkos vai citās subpersonās. Ārēji izpaužas kā nemotivēti vardarbīga (fiziski vai psiholoģiski) izturēšanās pret citiem, bet iekšēji kā paškaitniecība vai sevis kropļošana.
Dzērājs – pardoksāla subpersona, kas rodas no ilgsoši apspiesta sliņķa vai mīlētāja, bet liela cietēja. Cilvēks, kas nevar sev atļaut relaksēties pieņemamā formā, atrod veidu,kā relaksēt sevi ar ārējiem palīglīdzekļiem. . Labprātīgi uzņemas upura lomu savā un citu vietā – dzērāji bieži izpērk dzimtas „grēkus”, ciešot citu vietā. Ciest drīkst arī skaidrā, bet priecāties tikai dzērumā. Daudz kur līdzinās slimniekam. Līdzsvarojama, pieņemot visas atstumtās daļas.
Šādu subpersonu aprakstu var turpināt ilgi, ietverot arī atsevišķus ķermeņa orgānus (rī tiem piemīt personīga apziņa, vēlmes un jūtas), taču no teorijas te būs maz jēgas – savas daļas katram jāiepazīst pašam, jāiedod katrai tās īstā vieta, pēc tam sapazīstinot tās savā starpā. Kad subpersonas ir samierinātas,tās visas kalpo viena otrai un galvenokārt – cilvēka būtībai. Pēc tam arī ceļš pie sevis kļūst viegls, un cilvēks no personības attīstīšanas posma var pāriet uz sau garīgo attīstību. Kad beidzas ceļš uz iekšu, tas sāk iet uz augšu.
Vēl viena liela dvēseles daļu grupa ir auras daļas (III grupa), kas dažādu iemeslu dēļ netiek pieņemtas un atzītas, vai arī izkaisītas pa pasauli, piesaistītas pie citiem cilvēkiem un būtnēm, arī palikušas pagātnē šajā vai kādā citā inkarnācijā. Šīs daļas ir energoinformatīvi veidojumi kas tiek piesaistīti caur uzmanības plūsmu – kur aiziet cilvēka uzmanība, tur arī daļa no viņa spēka un informatīvā lauka. Daļām nav personas iezīmju (apziņas, emociju un vēlmju), ar to tās atšķiras no subpersonām. Ar šīm daļām agrāk daudz darbojās šamaniskā dziedniecība, kur valdīja uzskats, ka cilvēka veselības vai sadzīves problēmām pamatā ir divi cēloņi – zudušās dvēseles daļas un svešās daļas, kas ienākušas to vietā. Uzskats ir pamatots un darbojas joprojām, tikai mūsdienās problēmu cēloņi paplašinājušies ar pirmajām divām disharmonisko daļu grupām, kas agrāk bija vairāk līdzsvarotas. Par auras daļām var lasīt pagājušā gada ezoteriskajā gadagrāmatā, tādēļ šoreiz tās minēšu pavisam īsi.
Cilvēka enerģija un domas aizplūst tur, kur piesaistās viņa uzmanība, atstājot paša aurā tukšu vietu. Uzmanības piesaiste var būt pagātne šajā dzīvē (nepabeigtas attiecības, nepatīkamas vai, tieši otrādi, ļoti patīkamas atmiņas, nepabeigti darbi, u.c.), pagātne citā inkarnācijā (to ar prātu neatceramies, bet sajūtam pēc neloģiskiem notikumiem dzīvē), iluzori, nepamatoti vai sveši sapņi par nākotni, paša sapņu pasaule, virtuālā realitāte, ideāli un principi, autoritātes un elki, lojalitāte kādam no dzimtas izstumtam sencim vai paša vecākiem, reliģiski egregori, karjera un prestižs, un tā tālak – jebkas, kas piesaista (gan apzināti, gan neapzināti) mūsu interesi un uzmanību, bet nesakņojas mūsos, mūsu dvēseles ceļā, mūsu dzīvības kanālā. Papildus nāk tukšumi, ko rada viss, ko sevī nepieņemam, viss, kas nepatīk mums pašiem vai mūsu autoritātēm – rakstura īpašības, fiziskas nepilnības, sāpes, dažādas vājības un trūkumi. Šīs daļas mēs apspiežam, izslēdzam no savas auras, izstumjam vai paslēpjam, kā rezultātā – atkal tukšums. Tā kā uzmanībai līdzi aizplūst mūsu dzīvības enerģija, bet dzīve tomēr turpinās, tukšās vietas ar kaut ko jāaizpilda. Tad tām tiek piesaistītas citu būtņu svešās enerģijas, dažādas atkarību vielas un darbības, maģiski spēki, astrālas būtnes, mākslīgi enerģijas avoti, kas it kā palīdz, bet rezultāts ir tikpat nepilnīgs, kā kad staigāšanu ar savām kājām aizstātu ar kruķiem. Tad mēdz teikt, ka cilvēks „nedzīvo savu dzīvi”, staigā „svešās kurpēs”, „eksistē, nevis dzīvo”, ir „nozombēts”, „apsēsts”, u.t.t.
Galvenās nepatīkamās sekas pēc šādas neizdzīvotas dzīves ir liels enerģiajs pārpalikums, kas kā velis (astrālis, spoks,u.c.) klīst pa pasauli un cenšas sevi iztērēt vai piesaistīties kādam patērētājam (atkal kādu sešu tukšumu aizpilda). Tas var saglabāt bijušā „saimnieka” rakstura iezīmes, nepiepildītos talantus, vēlmes, uzskatus un pat sevis apziņu, ko tālākā ceļā dvēsele nevar izmantot. Šādam velim ir daudz grūtāk patērēt lieko enerģiju (nav ne motivācijas, ne atbilstošu apstākļu), ja vien tam nepalīdz dzīvie radinieki vai pārdzimusī dvēsele. Atbilstoši atstātajai enerģijas daļai, samazinās tās enerģijas daudzums, ko dvēsele var paņemt līdzi uz nākamo inkarnāciju, tātad tā piedzimst vājāka un nepilnīgāka gan fiziski, gan psihiski. Uz šādām pārpalikušām enerģijām balstās melnās maģijas rituāli, ko vaic citi cilvēki ar iekšējiem tukšumiem un spēka deficītu. Šo procesu var pārtraukt, apzināti satiekot savas senās daļas, tās pieņemot un atlaižot, pie viena pie sevis savācot uzmanību, kas palikusi pie iepriekšējo inkarnāciju situācijām.
Visu trīs lielo grupu dvēseles daļu disharmonijas veidi ir līdzīgi, tādēļ, tos aprakstot, lietošu vienu terminu „daļas”, ko var piemērot katrai no grupām. Pirms šo lasīt, vēlams saprast, ka visas īpašības, visas daļas, visi spēki un būtnes ir enerģijas – visām tām ir vieta, un tās uzvedas draudzīgi, ja mēs tās pieņemam. Tikko sākas nepieņemšana (vērtēšana, atstumšana), enerģijas pretdarbojas un rodas nepatīkamas situācijas. Jebkam pasaulē ir gaismas un ēnas puse, augša un apakša, iekšpuse un ārpuse – arī cilvēkam, personībai un dvēselei, dzimtai un kopdvēselei.
Nepieņemtās un apspiestās daļas – tās, kas mums nepatīk, bet mēs tās nedaudz pazīstam, vizmaz zinām, ka tādas pastāv. No I grupas te minamas ģimeņu „melnās avis” – radinieki, kas neizturas tā, kā pārējiem liekas pareizi, kas tiek vienmēr mācīti, vērtēti un nosodīti no citu puses, no kuriem kaunas un par kuriem daudz nerunā. No II grupas – tādas pat subpersonas, jeb iekšējie aspekti, kas mūsos ir pamanīti, bet neskaitās pozitīvi un atbalstāmi. Te, atkarībā no cilvēka kultūrvides, mēdz nonākt sliņķis, āksts, mīlnieks, sargs, vadonis vai jebkas cits. Turklāt tās, kas to nosaka, ir citas, pārmēru uzpūstas tā paša cilvēka subpersonas, parasti – pielīdējs, tiesnesis, vecāks, bailulis un kontrolieris. No III grupas te nonāk visi trūkumi, ko cenšamies apslēpt, piemēram - pārāk plāni mati, liekais svars, pumpa uz deguna, krākšana, netīrās zeķes pagultē, neizravētais dārzs, nenomazgātie logi, nekompetence darbā, interses trūkums par meditāciju vai sportu, gaumes trūkums, jebkādas nepatīkamas atmiņas un viss cits, kas pašiem pie sevis nepatīk. Šīs enerģētiskās daļas paliek ķermenī, bet tiek tur it kā iecementētas, tās sastingst un veido tā sauktos blokus. Tās var salīdzināt ar saspiestām atsperēm – saspiešana prasa spēku patēriņu, atspere pretojas, un mūsu spiešana nav bezgalīga. Kaut kad atspere vai nu atleks, trāpot pa kādu vājāku vietu, vai salūzīs, radot nākamo daļas zaudējumu. Vai arī mēs beigsim to vērtēt, atlaidīsim un pieņemsim kā savu enerģiju. Līdzīgi kā augstāk aprakstītajām subpersonām, arī auras daļām katrai ir jauka un pieņemama daba, kamēr to nesāk izstumt vai saspiest. Jebkura energoinformatīva daļa ir pieņemama, ja ir līdzsarā un atbrīvota. Arī mēs kā cilvēki sāktu uzvesties ne visai patīkami, ja uz mums ilgstoši izdarītu spiedienu, ja mūs atstumtu un nepieņemtu mūsu tuvinieki. Ar laiku apspiestās daļas parādās kā kaut kādu īpašību un emociju iztrūkums, spēka trūkums, fiziskas slimības, kas rodas no enerģijs sablīvētības (iekaisumi, audzēji, traumas, hormonāls disbalanss). Apspiestās daļas ir salīdzinoši vienkārši pieņemt, jo tās mēs pazīstam un tās mūsos vēl ir, kaut arī saspiestas. Šo daļu vietā var būt (var arī vēl nebūt) piesaistītas svešas enerģijas, kā sveši ideāli un attiecību lomas, aizstājēji neredzamu spēku vai materiālu lietu veidā. Apspiestās daļas vairāk vai mazāk ir atrodamas visos mūsdienu cilvēkos, jo mēs visi esam tikuši kaut kā audzināti, vērtēti, salīdzināti un tiesāti. Mēs visi esam kādam (vispirms jau mammai bērnībā) gribējuši izpatikt, būt labāki un pareizāki priekš kāda. Tas, kas mūsos nav ticis pieņemts no mūsu vecākiem un citiem svarīgiem cilvēkiem, kas tiek sociāli nosodīts, agri vai vēlu tiek apspiests.
Izstumtās un zaudētās daļas – tās, kas tik ilgi un tālu apspiestas, ka galu galā no cilvēka paša energoinformatīvā lauka pavisam izspiestas. Salūzušās atsperes, kas vispār vairs nedarbojas. Ja tie ir cilvēki, radinieki no I grupas, tie ir aizmirsti vai apzināti tiek noklusēti (noziedznieki, trakie, nodevēji, bezvēsts pazudušie, abortētie un/vai adopcijai atdotie bērni). Sekas šādai izstumšanai – nākamo paaudžu radinieki caur neapzinātu lojalitāti dzimtai kā kopumam ar savu dzīvības spēku aizpildīs tukšās vietas. Protams, viņiem savai dzīvei spēka paliks mazāk.No II grupas zaudētās daļas ir subpersonas, kuru eksistence netiek pieļauta (parasti dzērājs, maniaks, atriebējs, nodevējs, reizēm āksts). Viss būtu labi, ja šīs daļas tiešām varētu padarīt nebijušas, taču tas nav iespējams – izstumtās subpersonas uz mums sāk skatīties caur mūsu tuviniekiem, tās saplūst ar viņu daļām. No III grupas te nonāk visi zaudējumi un pieķeršanās pagātnē, gan šajā, gan iepriekšējās dzīvēs. Reizēm, ja nomirst ļoti tuvs cilvēks, palikušais it kā apdziest, jo ir atdevis līdzi aizgājēajm daļu sava spēka. Reizēm šāds spēks paliek pie miruša vai šķirta tuvinieka iepriekšējā dzīvē. Vai arī pie tāda, no kura nav gribēts šķirties, kaut kad iepriekš pašam mirstot. Arī ļoti strauja, pēkšņa vai vardarbīga nomiršana iepriekšējā inkarnācijā var lielu daļu dvēseles spēka sasaistīt pagātnē. Tepat ir arī tabu tēmas un darbības, kas ar tām saistītas (piemēram, incests). Zaudētās daļas pašam cilvēkam ir grūti pieņemt, jo viņa prātam tās paliek svešas, taču enerģētiskai pilnībai ir nepieciešamas. Te vajadzīga palīdzība no malas – cilvēks, kas pieprot senās vai mūsdienu šamaniskās prakses, vai arī kāds iekšējais palīgs, kas darbojas caur simboliem un tīrām enerģijām.
Neapzinātās daļas – šeit ietilpst daļa zaudēto daļu, jo ne vienmēr cilvēks saprot, ka viņš kaut ko ir zaudējis. Klāt nāk daļas, kas vispār nav iepazītas. Piemēram, bērni, kas ir nākuši pie vacākiem, bet nav sagaidīti. Nezināmie pusbrāļi un pusmāsas. Garīgie radinieki, kas nav atpazīti, eņģeļi un kopdvēseles augstāko plānu daļas. Neatklātie talanti, spējas un rakstura īpašības. Neizpaudušās, „gulošās” subpersonas, kas vēl gaida mošanos. Viss, ko cilvēks par sevi nezin. Var teikt, ka šīs daļas veido dvēseles nākotni, tās vēl tikai grasās parādīties un izpausties. Ar neapzinātajām daļām ir viegli sadarboties, ja vien tās nesāk vērtēt uzreiz pēc pamodināšanas. Pašlaik enerģija šajās daļās netek, tās ir it kā sasalušas un gaida pavasari. Aurā tās redzamas kā blāvas, pelēcīgi miglainas vietas. Dvēseles pilnībai tās ir vajadzīgas, tādēļ pamazām mostas pašas vai tiek atmodinātas. Kad visas nepazinātās daļas ir atmodinātas, apzinātas, pieņemtas un piedzīvotas (piepildītas ar enerģiju), tās pamazām abrīvojas (atlaižas) un cilvēks pāriet nākamā dvēseles attīstības lokā, kas noris augstākā, smalkākā struktūrā.
Biedējošās daļas – arī daļēji sasaucas ar zudušajām vai apspiestajām daļām, taču ar šīm ir ļoti grūti sadarboties, jo tās ne vien nav pieņemamas, bet izraisa bailes cilvēkā. Tās parasti saistās ar dzīvības vai dzīvībai svarīgu lietu apdraudēšanu, vai ar nāvi. Piemēram, ģimenes locekļu slepkavas, varmākas (arī iekšējie, kā subpersonas), vai situācijas, kas pagātnē saistās ar nāvi un briesmām. Tās izpaužas kā fobijas, apsēstības, ar iznīcināšanu saistītas tieksmes, autoimūnās slimības vai iedzimti defekti nākamā dzīvē. Šīs daļas cilvēki parasti vieni paši nespēj pieņemt, vajadzīga palīdzība no cilvēka, kas ar tādām enerģijām spēj mierīgi darboties, vai enerģētiski simboliskās pieņemšanas metodes, kuras minēšu nedaudz vēlāk.
Atzītās daļas ir tā grupa, ko mēs pazīstam pieņemam un atzīstam par labām esot. Šāda grupa ir pilnīgi visos cilvēkos, tā ir tā daļa, ko mēs lietojam kas mums dod dzīvības enerģiju. Ar tām nekas speciāli nav jādara, vien jāatceras un jāuztur labas savstasrpējās attiecības. Tie ir radinieki, ko pieņemam un atceramies; subpersonas, kas mums un iekšējam vērtētājam liekas gana labas; viss, ko par sevi zinām un speciāli neslēpjam, bet leietojam kā savas īpašības un resursus.
Izceltās jeb uzpūstās daļas arī ir atzītas, bet tām ir piešķirta pārāk liela vērtība. Pretēji apspiestajām daļām, kas ir kā saspiesta atspere, šīs atsperes ir atvilktas līdz galam – kaut kad mums apniks tās turēt tādā stāvoklī (daudz spēka tiek patērēts), un tās atlecot sitīs pa pašu turētāju. Šajā grupā ietilpst tas, ar ko mēs gribam izcelties, izpatikt citiem, ar ko pārmēru lepojamies un konkurējam. Tie ir mūsu izcilie radinieki, mūsu subpersonas, kas ļoti patīk citiem, mūsu fiziskie plusi un talanti, prasmes un dotības. Galvenā subpersona, kas veicina izcelt daļu rašanos, ir iekšējais vecāks (vai vecāki), kas attīstās tad, kad no reālajiem vecākiem saņemta pārāk maza mīlestības un uzmanības deva, vai kad tajos bijuši pārāk attīstīti tiesnesis un kontrolieris. Iekšējā vecāka palīdzošā subpersona ir pielīdējs, kas mums liek izpatikt citiem un dancot pēc viņu stabules. Būtībā šīs izceltās lietas tiešām ir labas, problēmas rodas no tā, ka tās tiek turētas „labākas” kā citas daļas un kā citi cilvēki. Tās ir labas un derīgas mums pašiem, kamēr ir savā vietā un apmērā, bet, tiklīdz kļūst pārāk lielas, sāk kāpt kā rūgstoša mīkla pāri bļodas malām. Nepamatoti izceltās daļas cilvēku padara lielīgu un iedomīgu, tas mēdz notikt, ja cilvēka pielīdējs un lielībnieks balstās uz savu izcilo radinieku vai sen izbijušu paša sasniegumu bāzes. Izceltās struktūras ar veidoties šajā dzīvē,vai arī tikt mantotas no iepriekšējām, un bieži vien tās nāk kā neapzinās dzimtas mantojums. Izceltās daļas mēdz aizpildīt sev blakus esošos auras tukšumus kā uzpūsts balons, vai kā celtniecības puas, kas iespiežas visās tukšajās spraugās. Šīs daļas nav jālikvidē, bet pamazām jāsamazina to svarīgums, kamēr tas sasniedz adekvātu apmēru. Reizē ar daļas samazināšanu, tukšumus, kas aizpildīti ar šo uzpūsto daļu,pielilda ar to enerģiju, kamtur būtu jābūt, no kā tie ir radušies – tas notiek, atgriežot sevī atstumtās un zaudētās daļas.
Šo visu izlasot, var likties, ka sarežģītās iekšējo daļu attiecības sākt kārtot ir gandrīz vai bezcerīgi, taču tā ir maldīgi biedējoša doma, kas mēģina noturēt esošo, kroplīgo iekšējo struktūru. Daļu tiešām ir ļoti daudz un liela to daļa nav tādā pozīcijā, kādā tām būtu jābūt, bet, kad cilvēks nolemj sakārtot savu „iekšējo teātri”, tās pamazām sāk pašas sadarboties un ar katru sakārtoto elementu process kļūst vieglāks un ātrāks. Daļas ir viena ar otru saistītas caur mūsu atmiņām, pieredzi, enerģētisko pievilkšanos un nospiedumiem ķermenī. Jo senāku, dziļāku daļu meš noliekam savā vietā,jo vairāk uzslāņojumu, kas tai piesaistīti, sakārtojas automātiski, it kā tās būtu savienotas kā vilciena vagoniņi. Turklāt – daļu kārtošana ir aizraujošs process, ja tā notiek pietiekami profesionāli!
Pavisam nedaudz par metodēm, kas mūsdienās pieejamas šim nolūkam:
Šamaniskās prakses ir vissenākais dvēseles daļu kārtošanas veids, kas vietām joprojām tiek praktizēts. Tās pārsvarā kārto dvēseles daļas, kas šai rakstā minētas kā auras daļas – atgriež zudušās daļas un aizvada svešās. Senākais un pašlaik Gandrīz vienīgais veids, kā atbrīvoties no apsēstībām, atkarībām, kas darbojas ar iznicinātām, izstumtām daļām. Šīs prakses risina arī vienkāršākas fiziskas un psihiskas problēmas, dziedē slimības, taču tam pašlaik ir vienkāršāki līdzekļi. Klasiski šamaniskās prakses vienmēr bija kolektīvas, tagad tās var notikt arī individuāli, ar neredzamās pasaules palīgiem. Agrāk tās nerisināja subpersonu un dvēseles būtņu attiecības, jo tajās problēmu praktiski nebija, taču pašlaik arī šīs daļas ir šamaņa darba laukā.
Enerģētiskā dziedniecība, biokorekcija un auras balansēšana ir dziednieku metodes, kad cilvēka enerģētisko lauku sakārto dziednieks. Pareizi sakārtota enerģētika ir kā cilvēkam uzvilkta „ideāla” maska,kas met atspīdumu gan uz iekšpusi, gan uz ārpusi. Dziednieks sakārto tās daļas, kas cilvēkā ir disbalansā un atbrīvo tās, kas ir piesaistītas no malas. Tātad, paša cilvēka enerģētika regulē gan fizisko veselību, gan notikumus apkārtējā vidē. Metodes ir labas un iedarbīgas, taču parsti tās iespaidojas no cilvēka ikdienas ieradumiem, no apkārtējo cilvēku viedokļiem no dzīves ritma,u.c.,tādēļ efekts ar laiku samazinās. Vēlams, lai cilvēks apzināti uztur savu atjaunoto veselumu ar domām un darbībām.
Garīgo dziedniecību praktizē reliģisko virzienu adepti, praktiskie ezotēriķi, mūsdienu čenelingotāji un citi, kam ir atvērta pieeja augstākiem plāniem. Garīgā ceļa piekritēji sadarbjas ar eņģeļiem, jeb augstākām ES daļām, kas nodod informāciju citam cilvēkam. Labas metodes psihes pārprogrammēšanai, taču parasti ir kāds laiks jāgaida,kamēr tās izpaužas materiālajā plānā.
Masāža,ko veic masieris ar labu enerģētiku arī var būt veids, ka sākt kārtot iekšējo pasauli, jo visam, kas ir nosēdies cilvēka ķermenī, saknes meklējamas enerģētiskā un informatīvā laukā. Enerģētiskā masāža ļoti labi atbrīvo sabloķētās enerģijas (apspiestās daļas),izlīdzinot sasprindzinājumu muskuļos,taču cilvēkam ir vēlams tās apzināties un sakārtot arī garīgi, lai sabloķējums neatjaunotos.
Geštaltterapija ir mūsdienīga klasiskās psihterapijas atzīta metode, kas cilvēku iepazīstina ar viņā esošām domformām, sajūtām un impulsiem. Tā veidojusies Eiropā, apvienojot humānistiskās psiholoģijas un eksistenciālās psihoterapijas metodes. Orientēta uz cilvēka veseluma atgūšanu fiziski, emocionāli, intelektuāli, sociāli un garīgi. Metode ir vērsta uz vienota tēla iegūšanu sevī, neiztirzājot problēmu pagātnes cēloņus.
Sistēmiskie risinājumi ir mūsdienu transpersonālās psiholoģijas metodes, kas visvairāk atbilst senajām šamanisma praksēm. Tās parasti praktizē grupā, kas ir efektīvāk par individuālu darbu,taču ir elementi, kas ļoti labi darbojas divatā ar klientu. Pamatprincips ir cilvēka energoinfomatīvas sistēmas sakārtošana. Rezultātā cilvēks kā sistēmas daļa atrodas īstajā vietā atiecībā pret pārējiem tās dalībniekiem. Populārākā sistēmisko risinājumu metode pašlaik ir Hellingera metode kas pamatā darbojas ar dzimtas koka kārtošanu, mīlestības plūsmas atgriešanu starp dzimtas locekļiem. Metodi radījis vācu teologs Berts Hellingers, kas,kā īstens garīdznieks, bija atvērts pieejai cilvēku energoinformatīviem laukiem. Nedaudz līdzīga ir Holodinamika, kas apskata dažādu enerģiju un notikumu nospiedumus cilvēkā. Arī šī metode sakņojas garīgajā dziedniecībā. Tās radītājs Vernons Vulfs bija labi pazīstams ar mūsdienu fizikas sasniegumiem, mākslu un filozofiju. Balsu dialogs ir salīdzinoši jauna metode, ko radīja amerikāņu psihologi Hels un Sidra Stouni pagājušā gadsimta 70-tajos gados. Tā pamatā darbojas ar subpersonām un to attiecībām. Metodei ir lietojama gan individuālā darbā ar klientam ar konsultantu, gan grupā. Regresijas metodes arī pieder pie sistēmiskiem risinājumiem. Tajās cilvēku viegla vai vidēja transa stāvoklī aizved uz viņa loģiskajam prātam apslēptiem pagātnes notikumiem šajā dzīvē, vai uz iepriekšējām dvēseles inkarnācijām. Regresija var cilvēku atbrīvot no kaut kādām programmām vau enerģijām, kas dvēselei pieķērušās iepriekšējā dzīvē, izlīdzināt kādas nepabeigtas attiecības vai atgūt tālā pagātnē palikušās dvēseles daļas.
Holotropā elpošana ir ļoti spēcīga transformējoša metode, ko radīja čehu zinātnieks un psihiatrs Staņislavs Grofs. Tā palīdz atgūt dvēseles veselumu ar intensīvas elpošanas palīdzību. Šai metodei ir dažādi atvasinājumi,piemērm Rebjofings, kas radīts, lai pārdzīvotu dzimšanas traumu,vai Vaiveišens,kas ļauj transformēt dažādus traumatiskus notukumus.
Apzinātie sapņi ir katram pieejama, bet salīdzinoši grūti vadāma metode, kur „iekšējā teātra” apmeklējums notiek miegā vai dziļā transā.
Marija Sils, sistēmiskā šamane.