Dvēseles koka galotnē

Kas ir Gara radniecība?  

Publicēts žurnālā "MIstērija" 2018.gadā

Ik pa laikam gan man, gan daudziem citiem ienāk prātā domas par to, kādēļ mēs, cilvēki, tādi esam radīti šai pasaulē, kādēļ tik dažādi, tik pretrunīgi? Kāpēc reizēm tuvākais radinieks liekas tik svešs un nesaprotams, bet pirmoreiz satikts pretimnācējs liekas pazīstams jau no aizlaikiem? Kāpēc mēs reizēm jūtam atbildību vai īpašu tuvību pret kādu cilvēku, ar ko mūs it kā nekas nesaista? Kas tās par īpašām saiknēm, kas liek tiem, kas nav pat attāli radinieki, justies kā brāļiem vai mašām? Šo jautājumu atbildes meklējamas izpratnē par gara radniecības jautājumiem, kas pēdējos gados sāk mums atvērties.

Sākšu ar to, kas NAV gara radniecība. Tā nav garīga vai reliģiska kopiena, tie nav līdzīgi garīgās attīstības centieni, tā nav raksturu līdzība vai kādas īpaši labas, dvēseliskas atiecības. Būt ar kādu gara radniecībā nenozīmē būt ideālās attiecībās ar šo cilvēku – reizēm ir pat pretēji, attiecības var būt ļoti sarežģītas. Sarežģījumus pamatā rada tas, ka šīs attiecību formas ir salīdzinoši jaunas, mums nav gatavu shēmu, kā tajās rīkoties, kā tās veidot, ko vispār iesākt ar šiem cilvēkiem, kuros atpazīti gara radinieki. Un atpazīti tie tiek aizvien vairāk, jo, mūsu visu dvēselēm attīstoties un augot no dzīves uz dzīvi, kļūstot senākām, tās dzīvju orbītas, kuras mēs izdzīvojam, aizvien vairāk satuvojas.

Gara jeb dvēseļu radniecību vislabāk saprast, sākot ar Monādes dalīšanos, jeb visa dzīvā mūžīgo pirmsākumu. Monādi dēvē arī par Radītāju, Lielo Garu, Dievu, Kosmisko sākumu, u.t.t., atkarībā no skaidrotāja kultūras bāzes. Sākotnēji (un tas notiek ik vienu mirkli) no Radītāja izšķiļas tā daļa - dievišķā dzirksts – dzīvības garīgais pirmsākums. Šīs dzirkstis - impulsi ir neskaitāmas, daudzveidīgas, mainīgas un nemitīgi notiek, kas nodrošina dzīvības plūsmu visās tās bezgalīgajās izpausmēs. Tie ietver visas dzīvības formas – ne tikai cilvēkus dažādās civilizācijās, bet arī augus, dzīvniekus un akmeņus, kā arī mūsu acīm netveramas būtnes. Pirmatnējās dzīvības dzirkstis tālāk laižas uz leju, kļūst smagākas, blīvākas, aizvien vairāk materializējas, kamēr daļa no tām nonāk līdz mūsu, cilvēku pasaulei. Tās laižas lejup, šķērsojot daudzus augšējo, smalko pasauļu lokus jeb slāņus. Pakāpeniski šīs sākotnējās dzirkstis dalās, veidojot tādus kā dvēseļu kūļus, kas nes daudzveidīgu dzīvību ar kādām kopējām iezīmēm. Šie kūļi ir līdzīgi cilvēku dzimtām, tikai lielākā daļa būtņu tajos nav materializējušās, tāpēc racionālajam prātam šie ir netverami jēdzieni. Tajos neredzamām saitēm vienotasdaudzas radniecīgas dvēseles, tādēļ tos mēdz dēvēt par kopdvēselēm.

Kā jau minēju rakstā par dzimas radniecības sistēmu (augusta nr.), cilvēks kā būtne šai pasaulē ienāk tad, kad dzimta no gara pasaules piesaista kādu dvēseli, pieņem to sevī un ļauj tai materializēties. Dzimta mūs iesakņo šai pasaulē, bet ar Radītāju mūs saista dvēsele un gars. Kopdvēseles radinieki ir it kā no vienas Radītāja eplas pūsmas cēlušies. Tie dzīvo savas zemes dzīves katrs savā dzimtā, ar saviem fiziskajiem radiniekiem un pasaulīgajām attiecībām, bet šad tad to ceļi krustojas un rodas neparastas, nez no kurienes atpazīstamas vibrācijas starp tiem. Lai izprastu gara radniecību, jāpieņem arī dvēseles reinkarnācijas likumības, jo tieši dvēsele ir tā, kas pa gara stīgu, pa sudraba pavedienu, kas mūs saista ar Radītāju, caur neskaitāmiem iemiesojumiem dažāda blīvuma pasaulēs tiecas savienoties ar savu pirmsākumu. Monādes dalīšanās procesi ir absolūti, tie ietver visas pasaules un visas dzīvības formas, bet to galvenais princips ir mūžīgā kustība – dalīšanās un apvienošanās atpakaļ, atgriešanās mājās. Šāda mēroga cikliski procesi cilvēka prātam ir grūti aptverami, jo mēs esam vien niecīgas kripatas visā šai sistēmā, kas aprakstīta dažādās senajās teikās un seno garīgo mācību avotos. Reducējot to visu līdz uzskatāmai shēmai, atklājas, ka monāde, un tai skaitā katra kopdvēsele izskatās gandrīz vai tāpat, kā shematisks dzimtas pamata koka zīmējums.

Zīmējuma ārējais loks (sarkanie aplīši) apzīmē būtnes, kas iziet šīs pasaules dzīvju lokus, tātad tās var cita citu ieraudzīt cilvēka veidolā – tie visi ir mūsu gara radinieki. Apskatot šo shēmu, mēs redzam, ka katras divas būtnes ir saistītas ar trešo (oranžā krāsā), kas nav gluži šai pasaulē nolaidusies. Savukārt ik divas šī loka būtnes saistītas ar trešo nākamajā, Monādes centram tuvākā lokā esošo būtni. Šī trešā būtne veido triādi, tā ir kā garīgā komponente divu vistuvāk radniecīgo dvēseļu attiecībās, kad tās viena otru ieraudzījušas. Pašlaik tiek jau runāts par pasaules un cilvēku pāreju no duālās pasaules sisēmas uz trīsvienīgo, jeb no dualitātes uz trialitāti. Tas nozīmē – ja līdz šim attiecības starp cilvēkiem veidojās pēc principa Es – Tu, tad tagad mēs sākam just kopību ar šo trešo, kas atrodas aiz šī materiālā blīvuma robežas, bet ir mums vienlīdz tuvs. Šis process ir it kā apgriezts pretēji bērna radīšanas procesam dzimtas ietvaros – dzimtas trīsvienība ir tēvs, māte un bērns, bet gara kanāla trīsvienība – divi gara radinieki šai pasaulē un trešais smalkākā pasaulē. Gara radinieku starpā jebkuras attiecības, lai tās būtu veiksmīgas, jāveido kopā ar šo trešo, ko mūsu izpratnē var saukt par kopīgo eņģeli. Savukārt tos divus, kam kopīgs viens eņgelis, sauc par dvēseles dvīņiem jeb dvīņu liesmām. Šīs tiešām ir vistuvākās dvēseles, bet tām vienmēr saistīta ir vēl trešā, kas kā starpnieks palikusi augšējā lokā un gaida divas pārējās atpakaļ. Reizē ar universālo duālisma principu, mūžīgi pastāv triādes princips, jo divi veido statisku savienību, bet trešais piešķir kustību, tātad - dzīvību.

Šai zīmējumā redzams, kā kopdvēsele, jeb gara radniecības sistēma savienojas ar mums visiem zināmo dzimtas sistēmu. Katram dvēseles dvīnim pieslēdzas sava dzimta, taču tās var būt arī radniecīgas dzimtas, jo šad tad mēdz notikt arī šo abu kanālu (dzimtas un gara) pārklāšanās. Būtībā tie nekad nav pilnīgi atrauti, jo kā jau zināms, dvēsele ik reizi iedzimst tieši tādā dzimtā, kāda ir visprecīzāk atbilstoša tās vajadzībām attiecīgajā attīstības mirklī. Šīs divas lielās sistēmas vienmēr it kā spoguļo viena otru, tās ir atbilstošas un saderīgas, pat ja kādā konkrētā cilvēka dzīves brīdi škiet pretēji. Dzīvojot dzīvi pēc dzīves, dvēseles dvīņi neapzināti tiecas viens pēc otra, tie jūt, ka kaut kad apvienosies atpakaļ par vienu būtni. Dvēseles dvīņu apvienošanās notiek reizē ar trešās, augšā palikušās daļas un šo divu savienošanos, līdzīgi kā no tēva un mātes fiziskās savienošanās rodas bērns. Tā ir tāda kā dzimšana augšup, kas nemitīgi notiek paralēli kopdvēseles dalīšanās procesam. Šāda apvienošanās notiek katrā smalkās pasaules lokā, un dvēsele pēc apvienošanās jūtas atkal kā viena būtne, kas pamaām sāk sajust savu dvīni (jau citu, bet radniecīgu) un ilgoties pēc savienošanās ar to un ar trešo daļu, kas atkal ir vienu loku augstāk. Dzimšana nav viegla nevienā virzienā, tādēļ arī ceļš uz augšu, jeb garīgās attīstības process nav ne vienkāršs, ne absolūti gaišs un laimīgs no personības (ego) viedokļa.

Ar saviem gara radiniekiem cilvēki ikdienā reti saskaras, jo ar tiem parasti nav ne enerģētisku nesaskaņu, ne karmiski kārtojamu lietu, ne fiziski radniecīgu saišu – gandrīz nekā mūsu prātam izprotama. Iespēja gara radiniekus vai savu dvēseles dvīni sastapt un veidot šīs neparastās attiecības atkarīga no dvēseles vecuma, jeb no tā, cik tuvu nākamajam materializācijas lokam tā atrodas, jeb - cik daudz inkarnācijas izdzīvojusi un cik lielu pieredzi guvusi. Jo tuvāk nākamajam lokam, jo tuvāk Monādei un arī katram cilvēkam ir viņa dvēseles dvīnis, kā arī citi gara ģimenes radinieki. Ideālā variantā ap šo attīstības stadiju dvēsele jau ir pietiekami nobriedusi, attīrījusies un vienota, lai spētu izturēt un uzturēt šīs attiecības. Gara radinieki vai dvīņi var satikties, esot gan vienā dvēseliskajā vecumā, gan atšķirīgās attīstības stadijās – tas nosaka attiecību formu starp šīm būtnēm. Tā kā šīs attiecības ir ļoti specifiskas, salīdzinot ar mums zināmajām fizisko radinieku attiecībām, un intensīvas, vēlams, lai dvēsele būtu maksimāli sevi piepildījusi šajā lokā, lai varētu šo enerģijas apjomu un jauno informāciju pieņemt. Pašlaik mūsu pasaulē dzimst aizvien vairāk senu dvēseļu, kam tuvs nākamais, smalkākas materialitātes loks, un kas gatavojas apvienoties ar savu dvēseles dvīni un trešo, augšā gaidošo daļu.

Ar dzimtas locekļiem mēs esam saistīti šajā iemiesojumā esot, un reizēm, konfliktu gadījumos, šīs attiecības turpinās nākamā iemiesojumā kā citas dzimtas locekļiem, vai kā karmiskiem partneriem. Bieži cilvēkiem, kas sāk apzināties gara ģimenes esamību, neizpratni un nepieņemšanu rada apjausma, ka saites ar dvēseles radiniekiem ir praktiski nebeidzamas. Ja tas notiek, esot harmoniskās attiecībās, tad šī apziņa rada prieku un ir viegli pieņemama. Toties, ja jāsaprot, ka tikpat bezgalīgas dvēselei ir attiecības ar radiniecīgām dvēselēm, kas šai iemiesojumā iziet no personības viedokļa nepieņemamu pieredzi, ir jābūt diezgan lielam garīgam riedumam, lai to nesāktu vērtēt un kritizēt. Gara radniecības attiecību būtību īsumā var aprakstīt šādi – savstarpējs atblasts augšanai un attīstībai, kas izpaužas kā kopīga radīšana. Un augšana jebkurai dzīvai būtnei notiek ne tikai caur priekiem, bet arī caur sāpēm un piepūli, vismaz šai pasaulē. Tādēļ arī šīs attiecības ir gan mīlestības, gan pārdzīvojumu pilnas, un ir labi, ja tajās iesaistītie vismaz nojauš, kāpēc ar viņiem tā notiek.

Arī agrāk, protams, pastāvēja šīs gara radniecības saites, tikai tām bija samērā ierobežotas izpausmes formas un cilvēki lielākoties neapjauta, ko tieši tās nozīmē. Šīs formas bija un ir – garīgie skolnieki un skolotāji (tam nav sakara ar reliģiskām iniciācijām), audžuvecāki un audžubērni (kas ir tādi pēc iekšējā aicinājuma), krustvecāki un krustabērni (ārpus kristīgā egregora), dzīvības glābēji un tās atņēmēji (t.i. tie, kas ir klāt pie lielajām pārejām). Šur tur bija vai ir kādas specifiskas, uz gara tuvību balstītas attiecības, piemēram – tantriskie partneri, Aizkaukāza kunaki, indiāņu gara brāļi, u.c. Vairāk vai mazāk apzināta piekļuve gara kanālam agrāk bija šamaņiem un garīdzniekiem, bet tagad tas iespējams jebkuram cilvēkam, jo mēs visi pamazām, dvēseles mērogā, tuvojamies cits citam un Radītājam, tuvojamies saviem smalkākajiem plāniem un daļām. Mūsdienās izplatītākā un pieņemamākā attiecību forma gara radniecībā ir tuva un nepārejoša radošā partnerība kādā mākslas, biznesa vai citā attīstības jomā, vai tuva draudzība, kar ietver būšanu Par šo cilvēku, neskatoties ne uz kādiem apstākļiem.

Mūsdienās cilvēki aizvien biežāk sastop savus iemiesotos gara radiniekus, tādēļ ir labi, ja tos varam atpazīt un saprotam, ko ar šīm jaunā veida attiecībām iesākt.  Kā varbūt nojaušat, gara radinieki kaut kādā mērā atgādina dzimtas radus, tomēr sajūta, tiem tuvojoties, ir cita. Citi enerģētiskie magnēti, cita pievilkšanās, ko nevar pamatot ne ar loģisku vajadzību apmierināšanu, ne ar psiholoģiskiem modeļiem, tai skaitā ne ar emocionālajām atkarībām, kas bieži izskatās līdzīgi. Šīs saites ir ļoti stipras, dvēseles tuviniekus ir daudz grūtāk aizmirst arī tad, ja nekādas attiecības neveidojas.  Gara radinieku savstarpējās jūtas ļoti līdzinās brāļu un māsu jūtām visās to izpausmēs, tādēļ arī dažādas reliģiskas organizācijas to ir izmantojušas, saucot savus piesaistītos cilvēkus par brāļiem un māsām, kas ir tāds kā vārda dublējums uz cita pamata. Vissarežģītāk ir tad, ja gara radniecību vai pat dvēseles dvīņu attiecības sajauc ar mūsu pasaulē pierastajām ģimenes vai pāru attiecībām, jo tad ir mēģinājumi vienam otru ierāmēt tajā pazīstamajā rāmītī, kas tam, diemžēl, neder. Satiekot gara radinieku galvenais ir vērīgums un skaidrs skats uz sevi un otru, un nesteidzīga salāgošanās ar to, kas varbūt nevienam tuvākajā apkārtnē vēl nav saprotams.

Gara radniecību ir svarīgi izprast arī cilvēkiem, kas nodarbojas ar savu un citu personības attīstības veicināšanu, dziedniecību, astroloģiju, psiholoģisko palīdzību un sistēmiskā darba praksēm. Lai šos darbus darītu kvalitatīvi, it īpaši – kad nākas palīdzēt vai dot padomus citiem, ir nepieciešama šī kopīgā garīgā saikne, kas kaut kur augstākos, neradzamos plānos savieno mūs ar otru cilvēku. Tikai tad, ja ir sajusta šī savienošanās augšā, palīdzošais darbs būs pilnībā atbilstošs cilvēkam, kas to lūdzis. Un to var sajust, jo teorētiski mēs esam saistīti ar jebkuru cilvēku šai pasaulē, bet tuvāk – ar tiem, ko dzīve ienes mūsu uzmanības lokā. Gara kanāla ietvaros mēs varam sadarboties ar savu augšējo loku sistēmu un tās pārstāvjiem, kas vēl nav iemiesojušies vai arī nekad te nenonāks, bet ir mums piederīgi un atbilstoši, un caur tiem – ar cita cilvēka loku pārstāvjiem. Kaut kur augšā mums ir kopīgs eņģelis ar jebkuru cilvēku, tikai reizēm tas ir ļoti tālu un augstu, un mēs nevaram savu apziņu tur pacelt. Turmēs nonākam dziļās meditācijās, sapņojumos, iekšējos šamaniskos ceļojumos un patiesās lūgšanās. Ir tikai viens veids, kā ētiski un ekoloģiski ietekmēt sev tuvāku un tālāku gara radinieku dzīves, lēmumus un jūtas – iekšēji savienoties un nodot lūgumu sevis un attiecīgā cilvēka kopējai smalkāko plānu būtnei, jeb kopējam eņģelim. Jo augstāki slāņi un smalkākas būtnes cilvēka dvēselei pieejamas un uztveramas, jo augstāk dvēseles spārni var uznest jo lielāks to cilvēcisko būtņu loks, kam iespējams patiesi palīdzēt.