DABAS RITMI UN GARĪGUMS

(Publicēts 2016. gada "Ezotēriskajā gadagrāmatā")

 Reiz sensenos laikos (objektīvi – nemaz ne tik senos)nevienam prātā nenāca frāze „cilvēks ir dabas daļa” – tas bija tikpat pašsaprotami kā elpot, un pretējs apgalvojums tiktu uztverts kā prāta sajukums. Vienotība ar radniecīgo cilvēku cilti un apkārtējo dabu bija automātiska, tā nemaz nevarēja nebūt. Šie laiki ne bez pamata tiek saukti par „cilvēces bērnību” – arī mūsdienās bērnam piemīt šī vienotības sajūta ar visu, kas nāk tā uzmanības lokā. Viena cilvēka dzīve mums ir vieglāk apskatāms mēroga, taču, līdzīgi kā embrijs mātes miesās atkārto visas dzīvo būtņu evolūcijas stadijas, viena cilvēka dzīve uzrāda analoģiju ar cilvēces attīstību kopumā. Tātad – bērnība viena vai visu cilvēku attīstībā ir laiks, kad iekšējie un ārējie dzīvības ritmi pulsē saskaņoti, kad kolektīvā apziņa ir pārsvarā pār individuālo, kad cilvēks pilnībā iekļaujas dzīvības plūsmā un ļauj sev piedzīvoties (notikt) caur dzīvi, nevis koriģē to pēc sava vairāk/mazāk attīstītā prāta. Tā kā redzīgums šai laikā ir gandrīz absolūts, cilvēks redz, ka aiz taustāmajām būtnēm un dabas parādībām stāv Spēki – enerģijas un Gari. Šim bērnības cilvēkam praktiski nav individuālās apziņas, un arī netaustāmajām būtnēm nav vajadzības būt individuālām un atdalītām vienai no otras vai no savām materiālajām izpausmēm. Seno cilvēku paradokss ir tajā, ka lietas un parādības netiek atdalītas un bieži netiek sauktas atsevišķos vārdos, kas mūsdienu cilvēka apziņā rada priekšstatu par primitīvismu. Prāts nav ieviesis definīcijas un visu „salicis pa plauktiņiem”. Piemēram, pirms medībām caur uguni pielūgts brieža attēls uz alas sienas ir tas pats, kas savas un briežu cilts egregoru līgums smalkajos plānos, un vēl ar tālejošām sekām. Maza mūsdienu bērna smilšu pils celšana ir reizē spēle un savas nākotnes programmēšana. Tikai nevienam no minētajiem nav ne jausmas par to, ka varētu savas darbības formulēt un analizēt, un kāpēc tas vispār būtu vajadzīgs. Cilvēkam augot (cilvēcei attīstoties), katram indivīdam tiek dota atsevišķa sevis apziņa – personas jeb Ego apziņa. Sevis kā atsevišķas būtnes apziņa dod lielāku savu spēju, sava prāta un izjūtu apziņu, un iespēju to visu attīstīt. Šis process ir aizraujošs – ne velti skolas gadus un agro jaunību lielākā daļa atceras kā entuziasma un jaunu iespēju periodu dzīvē. Jauniešiem saistība ar citiem cilvēkiem un dabu vēl ir salīdzinoši atvērtā stāvoklī, viņi tiecas pēc kontaktiem cits ar citu, labprāt uzturas dabā un stihiju izpausmes (sauli, vēju, lietu) uztver vairāk ar prieku, nekā ar bailēm. Cilvēces mērogā tas ir pirmo organizēto sociālo kopienu laiks, lielo tempļu celtniecība, klejojumi piemērotu apmetņu meklējumos, pirmo sadzīvi atvieglojošo mehānismu rašanās. Kad cilvēks nosacīti pieaudzis – ieguvis nemainīgus uzskatus, materiālo un prāta stabilitāti, labklājību, emocionālās saites – iestājas atdalītības periods. Tad cilvēks cenšas apzināti norobežoties no pārējiem, pastāv uz tieši saviem uzskatiem un vērtībām, cenšas tos nemainīt gadu gaitā un reizēm aktīvi pierādīt citiem. Savi ieguvumi jāsargā un jāvairo, tas prasa enerģiju, tātad jānoslēdzas no visa ārējā – no citiem cilvēkiem un no dabas spēkiem, kas bojā ēkas, priekšmetus un izjauc komfortablo sajūtu. Uz ārpusi tiek izstarotas atgrūdošas un agresīvas vibrācijas, kas neizsauc pretimnākšanu, bet atbilstošu uzbrūkošu reakciju. Tā kā saistība ar spēkiem, kas lielāki par cilvēka saprātu, ir gandrīz zudusi, redzesloks ir sašaurinājies un netiek saskatīti ne cēloņi šai situācijai, ne sekas. Ar lielu resursu patēriņu šo atdalītību var uzturēt diezgan ilgi, bet ne mūžīgi. Civilizācijas mērogā – valstu veidošanās, nostiprināšanās, kari, zinātnes un mākslas attīstība, stabilas likumdošanas izveidošanās. Resursi iet mazumā un, tā kā sadarbība ar dabas spēkiem zudusi, bet ar cilvēkiem izkropļojusies, tas parādās fiziskā ķermenī kā slimības un garīgi traucējumi. Paiet laiks, un cilvēks saprot, ka tas, pie kā viņš lielāko mūža daļu izmisīgi turējies, ir bijis tikai īslaicīgs apmierinājums, bet laimi nav nesis. Un tad atliek divi ceļi – vai nu iegrimt vecuma īgnumā un pārliecībā, ka viss ir slikti un netaisnīgi, vai arī atvērt acis un ieraudzīt, ka attīstība notikusi pa spirāli. Cilvēks dzīves laikā met loku un, ja vairāk vai mazāk viss, kas nācis pretim, izdzīvots, nonāk līdzīgā pozīcijā kā sākumā, tikai bagātinājies ar paša iegūto pieredzi. Tādēļ daudzi vecāki cilvēki sāk pavadīt laiku mazdārziņos, pastaigās, ar mājdzīvniekiem un istabas augiem, vai pat pārceļas uz dzīvi provincē, kur attiecības ar dabu un līdzcilvēkiem ir ciešākas. Maza bērna un optimistiska veca cilvēka pasaules skatījums kļūst līdzīgs, tādēļ viņi bieži vien savā starpā saprotas labāk kā ar vecākiem. Cilvēces mērogā mēs pašlaik pārsvarā esam šādā agrās pensijas vecumā, kad daļa iegrimst aizvien lielākā negatīvismā un kereivīgumā, bet daļa cilvēku atgriežas pie vienotības izjūtas ar pasauli, garīgiem spēkiem, dabu un cilvēkiem.

Jēdziens ‘garīgums’ pašlaik ir populārs, cilvēki jūt tieksmi pēc kaut kā, ko apzīmē ar šādu vārdu, taču, tā kā joprojām lielu daļu vada personības un individuālā apziņa, jēdziena saturs bieži tiek neapzināti samainīts ar ‘garīguma surogātu’. Meditāciju skolas, iniciācijas, garīgās un reliģiskās mācības, skolotāji, guru, kopienas, vēstījumi no eņģeļiem un citplanētiešiem, maģijas un psiholiģiskie treniņi, joga un disciplinēts dzīvesveids, askēzes un ritrīti, ceļojumi pa svētvietām un arhaiskie rituāli – tas viss un vēl daudz kas cits tiek pasniegts ‘garīguma mērcē’, tomēr neviena no šīm lietām negarantē patiesu garīgo attīstību. Būtībā garīgums ir uzmanības virziena maiņa – vispirms no ārējā fokusa uz iekšējo (tā vēl ir personības attīstība, jeb ego realizācija), pēc tam nāk garīguma ceļš, savienojoties ar savu augstāko Es un reizē ar visu, kas ietilpst tā uzmanības lokā. Tā arī ir tā izslavētā vienotība un reizē ceļš pie sevis. Atgriešanās sākumpunktā nākamajā spirāles lokā. Bērna skats uz pasauli ar maksimāli iespējamo iegūto pieaugušā cilvēka dzīves pieredzi. Sprīdīša atgriešanās mājās. Pieņemšana un paļaušanās. Jebkā pieņemšana, nevis ‘gaišo spēku’ pieņemšana un ‘tumšo’ atgrūšana. Jebkurš atstumšanas process izraisa pretdarbību, ja ne tiešā veidā, tad caur citiem iekustinātiem procesiem. Jebkāds dalījums rada robežas un barjeras. Visas meditācijas un prakses pašas par sevi nav ne sliktas, ne labas, to jēgu nosaka pielietojuma mērķis un motivācijas virziens. Tūkstošiem gadu cilvēki cēluši barjeras – pret citiem cilvēkiem, pret klimatiskiem apstākļiem, pret plēsīgiem dzīvniekiem, u.t.t. Un tas ir labs, dabisks un atbilstošs process attiecīgajam cilvēces pieaugšanas etapam. Tāpat kā ir labi un dabiski veidot karjeru, būvēt mājas, skolot bērnus un radoši izpaust personību. Taču ceļā uz garīgumu tas kļūst mazsvarīgi (nevis traucējoši), tas pārvietojas aizmugurējā plānā (bet nav jāatmet). Daudzas reliģiskas kopienas šo principu izmanto, iesakot sekotājiem atteikties no materiāliem labumiem un saistībām ar ‘negarīgiem’ cilvēkiem. Vietā piedāvā sekošanu attiecīgajiem līderiem, kopienas ideāliem vai reliģiskajiem egregoriem. Rezultātā cilvēka prāts, miesa un emocijas tiešām attīrās no dažādiem sārņiem, bet no garīguma ne vēsts – jo uzmanība joprojām ir vērsta uz ārpusi, prom no sevis, ne tikai no savas personības, bet arī no dvēseles un augstākām Es daļām.

Daudziem cilvēkiem rodas jautājumi par to, vai viņu izvēlētais ceļš ir īstais, vai ar to viņi sasniegs cerēto mieru un labsajūtu, ko dēvē par garīgumu. Praktiski visos gadījumos, ja tiek uzdots šāds jautājums, atbilde ir – nē tas nenovedīs pie garīguma. Tas dod solīto mieru un labo sajūtu, bet neveidos kontaktu ar paša cilvēka dvēseli un augstāko Es. Jo pie sevis var tikt caur sevi, ne caur ārējo mācību. Sevi var ieraudzīt, kad ir izdzīvota visa dzīves piedāvātā (karmas saražotā, dieva dotā, u.c.) pieredze, jo jebkurš mēģinājums no tās norobežoties rada enerģētisko bloku, jeb barjeru pašam pret sevi, rezultātā cilvēks neapzināti sasaista savu uzmanības daļu šajā notikumu ķēdes posmā. Cilvēka dvēseli var iedomāties kā tauriņa kūniņu, kas ietīta dzīves notikumu dzīparos, tie veido ciešu apvalku viņa dvēseles kodolam, sargā to no ārējas iedarbības un glabā brīdim, kad cilvēks būs gatavs ar to savienoties. Cilvēks dzīvo dzīvi, tinot dzīparus ap dvēseli, jebšu nost no tās. Jebkurš piedzīvojums un tā pieņemšana noloba kādu kārtu no notikumu apvalka, satin kamolā kādu dzīves dzīparu, un cilvēks kļūst tīrāks, tuvāks savai dvēselei un garam. Lielākā daļa garīgo prakšu un mācību dod labu iespēju uzturēt sevi šim darbam atbilstošā stāvoklī, jo ķermeņa, prāta un emociju treniņi ir noderīgi, lai varētu dzīves pinekļus pilnvērtīgāk izdzīvot. Tie ir noderīgi, lai ceļā pie sevis labāk justos, bet tie neved pie sevis. Tie ir kā pieturvietas, kā ceļmalas viesnīcas, kur atgūt spēkus starp reāli veiktiem ceļa posmiem.

Vai neliekas samērā neloģiski, ka cilvēkam ir jāveic kādas speciālas, no ikdienas vajadzībām atrautas vai pat traucējošas darbības, lai gluži vienkārši veiktu pareizu sevis attīstīšanu? Un ja ikdiena traucē personības vai garīguma attīstībai, tad kas tā par „velnišķīgu” sistēmu, kas mums neļauj pievērsties garīgajam ceļam? Nauda jāpelna, bērni jāaudzina, jāapliecina sava varēšana, vēl skaisti jāizskatās un par veselību jārūpējas, un visādi sociālie pienākumi jāpilda - kāpēc tādi ierobežojumi un šķēršļi? Un kad tad lai meditē un trenējas?? Šie „šķēršļi” dalās divās grupās. Vienā ir tie, kas tiešām ir sociuma tradīciju uzspiesti, personīgo ambīciju piesaistīti, un tie tiešām ir reāli traucēkļi ceļā pie sevis. Tos pārvar vai atmet, izejot personības attīstības jeb realizācijas procesus, atrodot tieši savus mērķus, formulējot tieši savas vēlmes un atrodot tieši savus cilvēkus. Otra grupa ir tie, kas nav nekādi šķēršļi, bet ir dieva doti instrumenti cilvēka garīgai attīstībai. Būtībā tie ir tie, kas atrasti, izkopjot personību, kas palikuši pāri pēc ego īpašību un talantu realizācijas, vai arī ir tiešā saistībā ar šiem procesiem. Šo vajadzību, kas vairs nav šķēršļi, ir tieši tik, lai cilvēks ar to palīdzību varētu nodrošināt savu tālāko, garīgo attīstību, izdzīvojot reālu pieredzi, neatrautu no ikdienas dzīves. Mūsu ķermenis ir vienīgā materiālā lieta, kas vienmēr ir ar mums, ar ko mēs vienmēr varam kaut ko iesākt. Mūsu jūtas un emocijas dod mums nepieciešamos impulsus un enerģiju. Mūsu prāts, kad to atbrīvo no svešām idejām un priekšstatiem, ir tieši šim ķermenim piemērotākais vadītājs, caur tieši mūsu enerģijām. Būtībā viss, kas tiešām vajadzīgs mums dots no dzimšanas, pārējais ir aksesuāri, ko vēlams lietot vai nelietot atbilstoši konkrētam dzīves momentam. Tai brīdī, kad visa uzmanība pavērsta nevis uz ārējās pasaules vajadzībām, bet uz sevi un savu tuvāko loku, personības attīstība pārtop garīgajā attīstībā. Tās var kādu laiku notikt reizē, vai arī sekot viena otrai – parasti pārmaiņas nenotiek vienā brīdī, bet pakāpeniski. Ideālā variantā šis momenta, kad cilvēks savu ego, jeb personības attīstību beidzis, ir ap 49 gadu vecumu. Ja šajā laikā izveidota ģimene, karjera, iegūta izglītība un materiālā stabilitāte, apmierinātas personīgās vēlmes un ambīcijas, tad cilvēks mierīgi var pievērsties garīgajai attīstībai, neatmetot iepriekš minētās vērtības, bet arī nepieķeroties tām. Pirms visas ego intereses apmierinātas, iespējama interese par garīgo ceļu, tā meklējumi un arī daļēja tā iešana, bet primārās tomēr ir personības vajadzības.

Pēc tam, kad uzmanības virziens nomainījies jau uz savu iekšējo vertikāli, cilvēks var izvēlēties turpināt ikdienas dzīves ritmu vai atmest to un pievērsties kam citam, tam nav liekas nozīmes, jo tie visi ir ārējie apstākļi, kas paliek aizmugurē. Tomēr ir apstākļi, kas līdz ar šo pagriezienu kļūst būtiskāki kā iepriekš – tie ir pasaules dabiskie ritmi, lielās dabas stihijas un to izpausmes caur materiālām būtnēm un parādībām. Cilvēkam, sasniedzot šo brieduma pakāpi, vairs nav tik aktuālas saistības ar citiem, kas vēl nodarbojas ar savu individuālo personu, līdz ar to nav tik daudz ārējo atbalsta punktu, bet iekšējais atbalsts vēl tikai tiek apgūts. Lai neapjuktu šajā nebijušajā situācijā, atkal ir divas izvēles iespējas – turpināt pieķerties lietām, kas nodrošināja stabilitāti līdz šim, vai paļauties uz to, kas ir vispāresošs, nojaukt savas barjeras un gūt atbalstu no visām dzīvības izpausmēm. Pirmais ceļš ir strupceļš, un tieši uz to attiecas visas mācības par atteikšanos no pieķeršanās un piesaistēm – ja cilvēks, ritinot savas dzīves dzīparu, pagriežas atpakaļ, tas vai nu samezglojas, vai apstājas. Apstāšanās vai pagrieziens atpakaļ var būt saistīts ar jebkādu pieķeršanos –cilvēkiem, lietām, baudām, pārliecībām, reliģijām, pieredzei vai ieradumiem. Rezultātā dzīpars tiek raustīts ar spēku un ātrāk vai vēlāk pārtrūkst, bet kodols tāpat paliek satīts. Otrs ceļš ir tas, kas atbrīvo un palīdz reāli paplašināt apziņu – tā ir sevis un pasaules vienotības apziņa, kad visas uzmanības centrs ir pats cilvēks, un robežas ar pasauli vairs nav vajadzīgas. Robežas var atļauties nojaukt tik lielā mērā, cik ir uzmanības koncentrācija sevī. Un uz sevi uzmanību var atļauties vērst tik, cik tā netiek vērsta uz ārpusi. Jo vairāk cilvēks no savas dzīves notikumiem piepildījis, jo vairāk ego realizējis, jo tuvāk viņš ir savam kodolam, jo drošāk var justies sevī un skatīties uz visu pasauli. Pašlaik draudošā pasaules ekoloģiskā krīze uzrāda šo krustceļu, izšķiršanās momentu – būtībā tā ir personības un garīguma vērtību krīze. Brīdis ir sarežģīts, bet tas risinās, tikai mērogi ir lielāki, nekā viena cilvēka redzesloks spēj aptvert. No katra cilvēka apzināšanās un izvēles ir atkarīgs, kāds virziens būs noteicošais, taču, neatkarīgi no tā, ko izvēlas ļaužu masas, indivīda attiecības ar dabas stihijām ir katra paša ziņā.

Pieņemot šo dabiskā garīguma ceļu, viss, kas nāk caur mūsu dzīvi, ir piemērots tieši šī cilvēka garīgajai attīstībai, jo tāds ir viņa nolemtais un pieņemtais virziens. Kā palīgi šai ceļā var būt gan cilvēki, gan koki un dzīvnieki, gan jebkura dzīvības izpausme, jo tās visas un arī mūs pašus šai pasaulē vada daži pamata spēki – dabas stihijas, kas caurstrāvo visu dzīvo, redzamo un neredzamo. Šie spēki nav tik pamanāmi personības līmeņa dzīves posmā, taču arī tur tie piedalās, tikai slēpti aiz sociālām spēlēm un materiālām vajadzībām. Taču, kad spēles izspēlētas un vajadzības apmierinātas, dabas spēki kļūst par galvenajiem balstiem un sabiedrotajiem. To vieglāk sajust un pieņemt, ja dzīve nav tikusi pārāk atrauta no dabas ritmiem, ja nav radīts priekšstats, ka daba ir kas draudīgs un svešs. Ja norobežošanās no dabas procesiem dzīves laikā bijusi pārāk liela, ir lielas bailes no svešā un nezināmā, un cilvēks tā vietā, lai nojauktu robežas, saceļ sev apkārt vēl lielākus mūrus. Procesi dabā, dabas būtnes nav šīs sienas sacēlušas, tās ir pilnīgā kontaktā ar lielajām stihijām, kas vada mūsu ceļus šai pasaulē. Piemēram, stirna mežā ir absolūtā saskaņā ar visu pasauli, viņa nekad nav no šīs vienotības atrāvusies, tādēļ nav attīstījusi sevi kā individualitāti. Stirna mums nekādi nevar palīdzēt veidot karjeru, bet tā var dot tiešas zīmes ceļā uz vienotību. Tādi ir arī pavisam mazi bērni un viedi cilvēki, kas nevis māca mācību, bet rāda un paver iespējas piedzīvot pašiem sevi. Mazi bērni ir jākopj, tiem jādod mīlestība, jāmāca socializēties un ieraudzīt vispirms jau sevi kā personu, viņu ceļš vēl tikai sāk savus līkumus prom no sevis un pēc tam atpakaļ. Viedie cilvēki ne visiem ir sastopami, un tie jebkurā gadījumā ir citi cilvēki, arī viņiem ir katram savs ceļš. Tādēļ dabas dotās zīmes ir daudz uzticamākas, nekā cilvēku formulētās mācības, tās ir bezkaislīgas, nepiesaistītas nekam personīgam, tās ir vienmēr un visur pieejamas un vienmēr dotas tieši tam, kas nolēmis tās redzēt. Lai redzētu, jājūt savs kodols un jāuzticas pasaulei, kā arī jābūt šādai vēlmei un nodomam. Cik daudz cilvēks būs spējis savākties sevī, tik daudz viņš varēs atļauties nojaukt barjeras un tik kvalitatīva būs viņa sadarbība ar dabas spēkiem.

Pašlaik, ņemot vērā, ka liela daļa cilvēces ir nonākusi tuvu šim brīdim, kad personības realizācija var pamazām pāriet garīgā attīstībā, notiek globāla izvēle starp dieviem virzieniem. Tie, kas vēl uzmanību vērš uz ārējiem kārdinājumiem un tikai meklē savu personību, savus talantus un to realizāciju, joprojām ceļ robežas un izlieto spēkus sevis pierādīšanai un apliecināšanai. Tie, kas savu ego lielākā mērā apmierinājuši, kas daudzu inkarnāciju laikā atļāvuši sev piedzīvot dzīvi visās tās izpausmēs un spējuši to pieņemt, kam jau dabisks ir uzmanības virziens no ārējām interesēm uz sevi, izvēlas atlaist notikušo un pievērsties savai dvēselei un augstākam Es, jeb savai garīgai attīstībai. Viņi intuitīvi tiecas pēc dabas ritmiem un dabiskas dzīves, ja spēj atmest bailes un aizspriedumus. Spēj tad, ja barjeras nav saceltas pārāk augstas, ja ir saglabāta kaut kāda saikne ar pasaules dabas spēkiem un stihijām. Tādēļ ir ļoti svarīgi jau laicīgi to apzināties un pēc iespējas pakāpeniski iekļauties dabas ritmos, kas vēlāk būs galvenie spēka avoti un balstītāji.

Veidi, kā to darīt, ir visdažādākie. Vispirms jau tiešs kontakts ar dabas būtnēm un parādībām – uguni, ūdeni, zemi un gaisu, vislabāk ar tiem visiem reizē. Uguns stihija, kas pārstāv Austrumu debespuses spēkus, dabā sastopama kā Saules dotais karstums, kā zibens spertā dzirkstele, kā elektriskais impulss vai cilvēka kurts ugunskurs – visas šīs parādības kaut kādā izpausmes formā eksistē mūsu ikdienā. Šī enerģija atbilst cilvēka bērnībai, diennakts rīta stundai, cilvēka ķermeņa kreisajai pusei, pavasarim gadskārtu ritmā, un jebkā pirmsākumam. Dzirkstele, impulss, uzliesmojums ir sākums gan idejiskas, gan materiālas lietas radīšanai. Tāpēc tik vilinoši ir vakari pie kamīna vai ugunskura – cilvēki intuitīvi jūt, ka šīs stihijas klātbūtne dzīvē ir vajadzīga. Ūdens stihija pārstāv Dienvidu debespusi, tā ir visvitālākā un dzīvību apliecinošākā – mēs paši sastāvam no liela daudzuma ūdens, kā arī visi citi dzīvības procesi bez tā nav iedomājami. Ne velti daudzām tautām ir teikas par dievišķām būtnēm, kas izkāpušas no ūdens. Ūdens stihija ir aktuāla cilvēka dzīves pilnbriedā, tā ir apliecinoša, seksuāla, materiāla enerģija. Gadalaiku ritmā ūdens ir vasaras elements, un, kaut arī pie mums tas ūdenstilpnēs vasarā sāk mazināties, dzīvajās būtnēs un visur pasaulē tas vasarā ir visvairāk atrodams. Diennaktī ūdens simbolizē pusdienlaiku, cilvēka ķermenī vēderu (mēs šai pasaulē ienākam caur mātes vēderu) un visus tā orgānus, bet notikumu ritmā ūdens ir nodomu praktiskās realizācijas simbols. Ūdens vērošana cilvēkos rada emocionālu stabilitāti un atjauno spēkus, tekošs ūdens palīdz iekustināt procesus dzīvē, bet sastāvējies ūdens liecina par enerģijas bloķēšanos. Saprotams, ka šīs īpašības daudz lielākā mērā attiecas uz dzīvu, dabā esošu ūdeni, kas saskaras ar visu citu stihiju izpausmēm, nekā uz cilvēka iegrožotu krāna vai baseina ūdeni. Nākamā lielā stihiju izpausme ir Zeme – gan akmeņi, gan smiltis, gan māls, gan auglīga melnzeme. Zeme ir ražas briedinātāja, mūsu visu pamats un barotāja, kas piedalās katras dzīvas būtnes dzīves cikla nobeigumā, pārstrādājot organiskās atliekas mēslojumā, no kā izaudzēs nākamo ražu. Nobeigums, nāve ir neatņemama pasaules dzīvības ciklu sastāvdaļa, bet dabā tās nav beigas, tā ir kulminācija, kas pēc transformācijas procesiem sāk jaunu dzīves ciklu, jaunu loku attīstības spirālē. Cilvēks tiecas pēc šīs stihijas un atrod to gan tiešos zemes darbos dārzā, gan smilšu rotaļās, gan lielu laukakmeņu pievilcībā, gan māla krūkā un skaistā akmeņu rotā. Dabas ritmos zeme visvairāk parādās rudenī, kad viss, kas savu laiku nodzīvojis, pie tās atgriežas – krīt lapas, pūst āboli un vecie laksti, viss pārvēršas par auglīgu zemi. Cilvēka dzīvē rudens sajūta ir vecumā, kad lielie darbi jau padarīti, diennakts ritmā tas ir vakars, bet ķermenī labā puse. Zemes stihija nodrošina jebkura procesa labāku pabeigšanu ar esošajiem resursiem. Pēdējā lielā dabas stihija ir Gaiss – tas, līdzīgi kā ūdens, piedalās jebkuros dzīvības procesos, bet ir visnetveramākais materiālajās izpausmēs. Gaisa stihijas laiks gadā ir ziema, kad visi citi spēki atpūšas. Šis ir transformācijas laiks, kas cilvēka dzīvē nozīmē aizsauli, diennaktī nakti, bet visos darbos pārvērtēšanu, pārdomas, atpūtu un spēku uzkrāšanu nākamajam ciklam. Šai laikā darbojas domu un ideju enerģijas, tiek uzkrātas zināšanas un apgūtas mācības, tādēļ šī stihija atbild arī par kontaktiem ar zemapziņu, senču gudrību un vispārējo informatīvo lauku. Cilvēka ķermenī tā darbojas caur galvu. Pasaulē gaiss izpaužas kā vēja pūtas, kā lielās vētras un arī kā ikkatras dzīvas būtnes elpas vilcieni. Kā viens no simboliskiem stihiju elementiem ir Koks, kas rāda augšanas principu un veidojas no visiem iepriekšminētajiem elementiem. Koks simboliski savieno pazemes pasauli, ar saknēm uzņemot zemes spēku, virszemi , kur ap to darbojas cilvēki un citas būtnes, un augšējo pasauli, tiecoties ar zariem debesīs. No šī var secināt, ka stihiju izpausmes ir jebkur – kā pasaules globālos procesos, tā cilvēkā, dzīvajā dabā un dzīves notikumos.

Ir saprotams, ka vislabāko kontaktu ar dabas spēkiem dod pati daba, atrašanās tajā, dzīvošana saistībā ar tās ritmiem atbilstoši cilvēka dzīvesvietai un klimatiskajai zonai. Tas attiecas uz temperatūru telpās, kurās atrodamies – ziemas periodā mūsu platuma grādos cilvēks nedzīvos āra temperatūrā, bet, ja dzīves telpas ziemā ir tikpat silta kā vasarā un tajās tiek pavadīta lielākā dienas daļa, ķermenis zaudē ikdienas regulējošo mehānismu, kas nosaka gada ritmu. Ūdens pa krānu ir labs sevis un telpas mazgāšanai, bet tas, kā jau minēju, ir cilvēka iegrožots, tātad jau satur barjeru pret dabisko. Reālu kontaktu ar stihiju var gūt lietū, dabiskā ūdenstilpnē vai tās tuvumā un dzīvu, ūdens pilnu dabas būtņu (koku, puķu, zāles, dzīvnieku) vidū. Uguns stihija elektrības veidā mums ir visapkārt, bet tā ir iegrožota, vēl vairāk kā krāna ūdens, tādēļ drīzāk norobežo, nekā sasaista ar uguns impulsu. Šeit risinājums ir salīdzinoši vienkāršs – krāsns, kamīns, vai ugunskurs dārzā dod visu vajadzīgo. Vēl labāk, ja tam ir praktiska nozīme – ja reāla uguns tiek lietota telpu sildīšanai un ēdiena gatavošanai. Arī negaisa laiku ieteicams izmantot – šajā stihiju dejā ir ļoti liela iespēja kaut ko sevī pārveidot, jo mūsos darbojas tie paši spēki, kas dabā. Ar zemi kontakts ir nodrošināts tiem, kas paši ar rokām audzē augus vai strādā ar akmeni, citiem radīta smilšu terapija, akmens skulptūras un sadzīves priekšmeti, kā arī ķermeņa rotas.

Mēs dzīvojam klimatiskajā zonā, kur visas dabas ritmu izpausmes ir skaidri novērojamas un piedzīvojamas, turklāt tās ir salīdzinoši līdzsvarā – to nodrošina mūsu četri gadalaiki. Lai iekļautos dabas ritmos, liela nozīme ir to saskaņai ar cilvēka ikdienas ritmiem – elementāra celšanās no rīta (bet ne pirms saullēkta) un iešana gulēt vakarā (pēc saulrieta)ļoti labi nodrošina šo saistību, tikai to sarežģīti izpildīt tiem, kam ir regulārs algota darba režīms. Jāpiezīmē, ka tiem, kam rodas vēlme celties līdz ar saullēktu pēc kādas Austrumu mācības režīma, ir atbilstošāk to darīt attiecīgajā ģeogrāfiskajā vietā – Indijā ir Indijas laika saullēkts, bet Latvijā tas ir tad, kad saule parādās pie mūsu debess juma. Tā kā ziemā tumsas (gaisa stihijas) periods ir salīdzinoši garš, bet tik ilgu laiku miegā mēs nepavadām, tas visproduktīvāk izmantojams darbībām, kas saistītas ar domu, ar prātu, ar zemapziņu, zināšanu apguvi un meditāciju – dzīvojot dabisku dzīvi, tam ziemā atrodas laiks. Vasarā šāds laiks dabiski nav atrodams, tas paiet kustoties, radot, audzējot, dzīvojot starp citām dzīvajām būtnēm, kontaktējoties ar cilvēkiem un uzkrājot resursus. Vasaras karstumā meditēt un mācīties nav dabiski, un to arī negribas darīt. Pēc dabas ritmiem dzīvojot, vasara ir aktīvākais darbalaiks, bet ziema būtu izmantojama relaksācijai un pārdomām. Pilsētas biroja darbinieku ritms diemžēl ir apgriezts otrādi – vasarā atvaļinājums, bet ziemā tiek strādāts no tumsas līdz tumsai. Ja tas tiek kompensēts, atvaļinājumā esot pie dabas vai strādājot dārzā, situācija vēl tiek puslīdz glābta, taču enerģijas sadalījums tāpat ir apgriezts otrādi. Ziemā cilvēki intuitīvi sajūt tieksmi pēc izglītošanās, pašpilnveides un prāta aktivizēšanas, bet, tā kā tas notiek papildus algotā darba pienākumiem, rodas pārslodze, kas ar laiku var izvērsties hroniskā nogurumā, stresā un slimībās. Izeja no šī apburtā loka ir enerģijas pārdale atbilstoši dabiskam ritmam. Darbs, kas vasarā ir intensīvāks, taču saistībā ar dzīvām būtnēm pret miera un atpūtas periodu ziemas laikā. Projektu un ideju aizsākšana pavasarī un rezultāta sagaidīšana rudenī – gan darbos, kas saistīti ar dzīvo dabu, gan radošos un zinātniskos projektos. Šāda ritma algotu darbu pašlaik atrast ir gandrīz neiespējami, tātad, ja ir vēlme dabiski (t.i. garīgi) dzīvot, tad šāds darbs jārada pašam vai kopā ar domubiedriem. Katram cilvēkam ir savi talanti, par kuru izpaušanu atbild viņš pats, nevis viņa darbadevējs, un, atmetot liekas bailes, var ieraudzīt veidu, kā šo talantu piedāvāt citiem tai laikā un ritmā, kas pašam ir visatbilstošākais. Lai šādi noorganizētu savu dzīvi, jābūt jau puslīdz izietam personības attīstības ceļam (šajā un citās inkarnācijās), tad ir viegli radīt savu dzīves ritmu, kas nav pakļauts sociālajiem nosacījumiem.

Samērā liela nozīme, lai iekļautos dabiskos ritmos, ir pārtikai, ko lietojam ikdienā, ne tikai tās veselīgumam un dabiskai izcelsmei, bet arī atbilstībai attiecīgās vietas klimatam un sezonai. Katrai pārtikas produktu grupai ir noteikta bioloģiska un enerģētiska ietekme uz cilvēku, kas piemērota kādam noteiktam cilvēka darbības virzienam. Līdz ar to neviens no pārtikas produktiem, ieskaitot arī gaļu un apreibinošus dzērienus, nav saucams par kaitīgu, tikai jāspēj izvēlēties, vai tas ir vajadzīgs šajā attīstības periodā. Piemēram, pēdējā laikā popularitāti guvusī svaigēšana mūsu klimatā ir pielietojama daļēji, jo ziemas periodā visatbilstošākā pārtika ir sakņu dārzeņi, ko var saglabāt nekonservētā veidā, saldēti produkti un graudaugi, ko gluži svaigus ilgstoši ir grūti lietot. Ziemā dzīvojot atbilstošas temperatūras (zemākas kā vasarā) telpās ir pamatota vēlēšanās ēst siltu ēdienu, kas nav nepieciešams tad, kad ārā ir karsts laiks. Vasaras laikā svaigi augļi, zaļumi un dārzeņi ir ļoti atbilstoši, it īpaši tie, kas aug mūsu dārzos un mežos. Tā kā ēdiens piedalās ne tikai fiziskā un enerģētiskā ķermeņa veidošanā, bet arī informatīvajā apmaiņā starp cilvēku un materiālo pasauli, garīgā ceļa gājējiem ir nozīmīgi, kas to audzējis un ar kādu noskaņojumu gatavojis.

Starp citu, vieta, kur satiekas visas stihijas, un cilvēks ir pilnīgā saistībā ar tām, ir pirts – tur ir uguns, kas dod karstumu, ūdens un tā tvaiki, sakarsēti akmeņi un gaiss, pilns smaržīgu zālīšu un lapu garaiņu. Pēdējā laikā pirts procedūras kļūst aizvien iecienītākas, jo ir viens no efektīvākajiem veidiem, kā cilvēkam attīrīties, atjaunoties un gūt visas nepieciešamās enerģijas. Šai jomā Latvija ir viena no attīstītākajām valstīm pasaulē – mūsu pirtnieki gūst ievērojamu atzinību pasaules mērogā, pirts rituālu un procedūru daudzums kļūst aizvien lielāks un daudzveidīgāks. Tas ir apliecinājums tam, ka Latvijā ar garīgo attīstību viss ir kārtībā, neskatoties uz to, ka mūsu vadītāji vēl kavējas ego spēlīšu un personības pierādīšanas stadijā. Mēs neesam viedi, neesam gatavi, mēs esam procesā, kas attīstās ilgstoši – caur daudzām inkarnācijām un paaudzēm.

Marija Sils, sistēmiskā šamane.