CILVĒKA VIETA INDRAS TĪKLĀ

(Publicēts 2015. gada "Ezotēriskajā gadagrāmatā")

 Laikmetā, kad no visām pusēm tiek celta gaismā cilvēces un Visuma vienotības ideja, mums tiek atvērta arī informācija par to, no kurienes mēs īstenībā nākam un kas mūs veido. Ir tikko pagājis dziļākais pasaules sašķeltības jeb duālisma laiks, taču tā atskaņas mūs skars vēl ilgi. Tajā laikā no cilvēku virspusējās atmiņas bija slēpta informācija par mūsu visu garīgo izcelsmi, lai mēs maksimāli apzinātos katrs savu individualitāti un unikalitāti. Liela daļa cilvēces joprojām atrodas šajā posmā, daļa tam vēl tikai tuvojas, taču pasaules kopējā virzība jau ir tikusi pāri šim kritiskajam punktam. Šis raksts domāts tiem, kas jau apzinās notiekošos procesus un jūt sevī impulsu tajos ar izpratni iekļauties.

Tā kā esmu šamanisma praktizētāja, lietošu šī pasaules apraksta ietvaros lietotus jēdzienus, kam mēdz būt arī cits tulkojums, tādēļ dažus no tiem paskaidrošu jau tagad. Dvēsele – cilvēka smalkie ķermeņi, kas attiecas uz šo vienu cilvēku daudzās inkarnācijās, jeb dzīvēs, bet nesaglabā personīgās rakstura iezīmes. Cilvēks – dvēseles materiālā izpausme ar personības un rakstura iezīmēm. Kopdvēsele – šajā rakstā visvairāk apskatītais termins, kas ietver ar dvēseli saistītos smalkos ķermeņus redzamajā un neredzamajā pasaulē. Būtnes – kopdvēseles daļas fiziskajā vai smalkajā pasaulē, gan iemiesotas, gan neiemiesotas. Iekšējie ceļojumi – meditatīvi transa stāvokļi, kuros cilvēks iegrimst ne tikai ar prātu, bet arī visām tai brīdī iespējamām jūtām un sajūtām (ar to atšķiras no klasiskas meditācijas). Apakšējā pasaulē ceļojot varam satikt savu un savas dzimtas pagātni – citu inkarnāciju būtnes, savus pagātnes aspektus, senčus un veļus, dažādus vēsturiskus notikumus un personāžus. Augšējā ir vēl neiemiesotā pasaule, kas varbūt kādreiz izpaudīsies šeit, bet liela daļa tur arī paliks. Caur apakšējo pasauli mūs veido dzimtas un reinkarnāciju enerģētiskie kanāli, bet caur augšējo pasauli mūsu dvēseles stīga (sin. dvēseles kanāls, sudraba pavediens) savieno mūs ar Radītāju (Dievu, Lielo Garu, u.c.). Virzieni augša vai apakša ir tikai pieņemti jēdzieni, pielāgoti mūsu izpratnei. Vidus pasaule – šī materiālā pasaule, kurā mēs dzīvojam fiziskajos ķermeņos. Indras tīkls – mezglu punkti, kuros smalkā (neredzamā) pasaule savienojas ar materiālo un kļūst redzama. Šie mezgli ir savstarpēji saistīti ar garīgās enerģijas stīgām, kas veido daudzdimensionālu tīklojumu. Indras tīkls parādās gan kā pasaules enerģētiskais (āderu un citu dzīslu) režģis, gan kā saites starp cilvēkiem un citām dzīvām būtnēm.

Par aksiomu kļuvusī tēze „kas augšā, tas apakšā” attiecas uz jebko, tai skaitā uz cilvēka dvēseli, ķermeni un dzīvi. Ir zināms, ka cilvēku veido ne tikai fiziskais, bet arī vairāki smalko struktūru ķermeņi. Ja fiziskais ķermenis veidojas mātes miesās ar radošās (seksuālās) enerģijas impulsu, smalkajiem ķermeņiem ir līdzīgi veidojošie avoti – vecāku enerģijas un dievišķā (mīlestības) dzirksts, kas nāk no augšējās pasaules. Savukārt šo vecāku enerģijas veidojas caur viņu vecākiem (kas jau atrodas apakšējā pasaulē) un arī pie viņu dzimšanas bijusi mīlestības un gara klātbūtne – kopā tas viss veido dzimtu kā vienotu struktūru (sistēmu), kurā ir bezgala daudz dalībnieku. Tie katrs ar savu individuālo klātbūtni ir nepieciešami dzimtai kopumā, katrs ar katru ir savstarpējās attiecībās un saistībās.

To var uzskatāmi redzēt, ja uzzīmē „dzimtas koku”, kas tiešām izskatās kā koka zarojums no putna lidojuma raugoties (1.attēls). Šis attēls parāda vienu no kopdvēseli veidojošām sistēmām, kas, saskaroties ar otrā attēlā redzamo līdzīgo sistēmu, saskares punktā veido vienu no Indras tīkla mezgliem – individuālo dvēseli, jeb cilvēku. Dzimtas kokā katram indivīdam ir sava tiešā līnija caur vienu no vecākiem, kas ir vissvarīgākā, jo pa to tiek mantots dzimtas spēks (tā sauktā vecāku svētība), un pretī tiek pildīti uzdevumi pret dzimtu. Jo labāk, ar lielāku atdevi, tie tiek pildīti, jo vairāk spēka tiek saņemts. Tie nav nekādi speciāli uzdevumi, bet ikdienišķas darbības, kas nodrošina dzimtu kā pilnīgu enerģētisku veidojumu ar tai trūkstošo enerģijas veidu. Visbiežāk tie saistās ar nākamā partnera atrašanu, sevis pilnveidošanu kādā profesijā, goda un cieņas jēdzieniem, savstarpēju atbalstu un rūpēm. Šī ir vienkāršota shēma, tajā nav ne brāļu, ne māsu, ne otro un trešo dzīvesbiedru, taču principu tā attēlo. Paaudzes šajā shēmā (1.att.) numurētas, jo, strādājot ar dzimtām, visbiežāk tieši tuvākās septiņas paaudzes ir tās, kas mūs tieši ietekmē.

Gan šamanismā, gan citos uzskatos, senči atrodas Apakšējā pasaulē, aizsaulē, pazemē, u.t.t. Dodoties iekšējos ceļojumos pie tiem, virziens tiešām ir jūtams kā lejupejošs. Arī paša cilvēka individuālās bijušās inkarnācijas (iepriekšējās personas un to dzīves) atrodas apakšējā pasaulē, un ar tām var gan tikties, gan izlīdzināt tur palikušās nesaskaņas, jo laika jēdziens neredzamajā pasaulē nav lineārs, bet visapverošs. Ja reiz senči un izdzīvotās personības ir apakšā, tad kas atrodas augšā? Jo visam, kas ir vienā pusē šai pasaulei, jāatspoguļojas arī otrā pusē. Tātad – apakšējā pasaulē nosacīti atrodas pagātne, izdzīvotās dvēseles daļas.

Augšējā pasaulē atrodas mūsu dvēseles neiemiesotās daļas (2.att.), ko mēdz saukt par gariem-palīgiem, sargeņģeļiem, dievībām, starpniekiem u.c. Šī ir otra sistēma, kas, savienojoties ar pirmo, kopdvēseles ietvaros veido individuālo cilvēka dvēseli. Dažas no augšējās pasaules būtnēm ar laiku iemiesosies par citiem cilvēkiem, bet lielākā daļa paliks smalkajos plānos neiemiesotas. Līdzīgi kā dzimtas kokā bērns rodas, savienojoties tēva un mātes enerģijām, augšējā pasaulē notiek apgriezts process - dvēseles dalīšanās process. Sākotnēji no Radītāja izšķiļas tā daļa - dievišķā dzirksts – dzīvības garīgais pirmsākums. Šie impulsi ir neskaitāmi, daudzveidīgi, mainīgi un nemitīgi notiek, kas nodrošina dzīvības plūsmu visās tās bezgalīgajās izpausmēs. Katrā augšējās pasaules lokā dvēseles daļa dalās divās daļās, kas nākamā lokā dalās tālāk. No šī arī visas teikas par dvēseles divām pusītēm, kas īstenībā ir ļoti daudzas daļas, ik pa laikam dalošas un vienojošas. 2. Attēlā zīmētās kopdvēseles ārējā loka būtnes ir iespēja sastapt pašreizējā fiziskā dzīvē, ja vien tās ir patreiz iemiesojušies kādā inkarnācijā un nokļūst vienā laiktelpas punktā ar mums. Apzināti ar šīm dvēselēm cilvēki ikdienā maz saskaras, jo ar tiem nav ne enerģētisku nesaskaņu, ne karmiski kārtojamu lietu, ne fiziski radniecīgu saišu – vismaz ne mūsu prātam izprotamu. Līdzīgi kā dzimtas spēku mantojam pa vienu galveno dzimtas kanālu, caur visiem šiem augšējiem plāniem un daudzajām mūsu dvēseles daļām vijas garīgās enerģijas stīga, ko sauc arī par Sudraba pavedienu. Uz šī pavediena katrā smalkās pasaules lokā (sin. plānā vai dimensijā) atrodas mūsu individuālās dvēseles daļa, kas mūs savieno ar Radītāju. Caur šīm daļām mēs varam tiešā veidā ar Radītāju kontaktēties. Tai pat laikā, no sākuma radīšanas punkta skatoties, par kopdvēseles daļu var saukt ikvienu no augšējās (līdzīgi arī apakšējās) pasaules būtnēm, jo tām visām ir viens avots. Augšējo pasauļu būtnes nav samežģījušas savu karmu ar cilvēkiem raksturīgajām kaislībām, tādēļ tur enerģija plūst brīvi, mums problēmas nerada, un tur principā nav ko kārtot, tātad uz turieni nemēdz ceļot. Tādēļ arī šīs pasaules mums ir maz zināmas.

Tā kā visas personību izpausmes, visas attiecību kārtošanas, jūtu vētras, varas spēlītes un fiziskie kontakti notiek šajā (vidus) pasaulē, to sekas mēs izjūtam te, bet, ja cēloņi ir neatrisināti jautājumi pagātnē, tos risina, iekšēji ceļojot, jeb nolaižoties pagātnē. Laiks kā lineāra parādība un telpa kā statisks lielums ir tikai šajā pasaulē (un arī tas ir nosacīti), tādēļ jebkurā iekšējā ceļojumā laikam un telpas vietai nav lielas nozīmes. Tādēļ arī cilvēce no senseniem laikiem pazīst psihotehnikas, kas ļauj atgriezties pagātnē un izlīdzināt tur esošās nesaskaņas. Pie tām pieder tradicionālie veļu mielasti, senču pielūgšanas, šamaniskie ceļojumi apakšējās pasaulēs un iepriekšējās dzīvēs, mūsdienu regresīvās terapijas un meditācijas, dzimtas mīlestības plūsmas atjaunošana pēc Helingera sistēmfenomenoloģiskās metodes, u.c. Uz augšējām pasaulēm dodas pēc garīgā atbalsta, pēc tīrām zināšanām, no turienes nāk intuitīvas nojausmas par nākotni un iekšēja zināšana par savas dvēseles ceļu šai pasaulē, kādu to paredzējis Radītājs šai daļai šajā dzīvē. Ja apakšējās pasaules (dzimtas koka) pārstāvjus, kas pašlaik atrodas šajā pasaulē, mēs atpazīstam kā fiziskos radiniekus, līdzīgi ir ar gara radiniekiem, tikai tos mēs satiekam daudz retāk, jo ar tiem nav samezglotu karmisku attiecību. Līdz šim tie varēja ienākt mūsu dzīvēs kā audžuvecāki, garīgie skolotāji, ļoti tuvi draugi, vai cilvēki, kas intuitīvi jūt tuvību un vajadzību pēc savstarpēja atbalsta. Sašķeltības, jeb duālisma ziedu laikā vairumam cilvēku nebija ne jausmas par šāda veida radniecību, jo tā tikai traucētu vidus pasaules lietām un rakstura individualizācijai.

Tātad – cilvēka kopdvēseli veido divas milzīgas sistēmas, ko var saukt par fizisko (apakšējās pasaules) un garīgo (augšējās pasaules) ģimeni, tai skaitā individuālais enerģētiskais kanāls katrā no tām. Kādā laika momentā šīs sistēmas saskaras noteiktā materiālās telpas punktā, un rodas jauna būtne – dzimst cilvēks. Visas augšējo un apakšējo pasauļu būtnes, kas veido šo sistēmu kokus, ir cilvēka kopdvēseli veidojošas sastāvdaļas, jo tās ar savu energoinformatīvo lauku gan ietekmē mūs, gan mēs viņus. Caur šīm sistēmām vijas divi galvenie kanāli – dzimtas un dvēseles inkarnāciju kanāli. Tie savienojas tai pašā laiktelpas punktā, kur saskaras augšējā un apakšējā sistēma. Caur šo punktu pa dvēseles individuālo kanālu vijas enerģētiska stīga - Sudraba pavediens, kas cilvēku savieno ar Radītāju. Uz šīs stīgas atrodas individuālās dvēseles daļas, kas nav iemiesotas fiziskā plānā, bet ir cilvēka dvēseles sastāvdaļas.

Dzimšana ir viens no neskaitāmiem Indras tīkla mezgliem – ikvienā no tiem notiek energoinformatīvā lauka, jeb smalkās pasaules, saskare ar materiālo, fizisko pasauli. Ceļojot pasmalkās pasaules plāniem, šis tīklojums ir labi sajūtams, pa to līdzīgi kā pa zirnekļa tīklu var aizsniegt jebkuru citu būtni vai vietu (t.i. citu mezglu).Skaidri attēlot šos struktūru ir praktiski neiespējami, jo tā daudz telpiskāka, nekā mums pieejamie izteiksmes līdzekļi. Interesanti, ka Indras tīkls vispār ir budisma termins, taču kā tēla vārds Indra sastopama gan baltu valodās, gan citās. Kad viens elements iekustina šo tīklu, impulss viļņveidīgi izplatās visos virzienos – tā arī notiek pasaules procesu apzināta vai neapzināta ietekmēšana. Mūsdienās šīs parādības skaidro gan fiziķi, gan matemātiķi, poētiski dēvējot par „tauriņa efektu”. Tas arī izskaidro daudzas senās maģijas parādības, kā arī garīgās dziedniecības iedarbību. Cilvēks tad tiek dziedināts nevis tieši iedarbojoties, bet vēršoties pie viņa kopdvēseles augstākajām daļām, kas tad vēstījumu nodod tālāk cilvēkam, kam tas domāts, viņam vispieņemamākajā un efektīvākajā veidā.

Saskares punktu Indras tīklā, jeb indivīda dzimšanas brīdi centos attēlot 3. shēmā, kur apvienoti dvēseles un dzimtas kanālu koki (sistēmas), jeb augšējās un apakšējās pasaules tikšanās šajā pasaulē. Šeit izcelts tikai viens individuālais dvēseles kanāls, kur katrā lokā atrodas kāda mūsu dvēseles daļa (un tās pāris), kas mums ir tikpat nepieciešama, kā mēs viņai. Tātad tās būtnes, ko mēdz saukt par sargeņģeļiem vai starpniekiem (starp cilvēku un radītāju), ir mūsu kopdvesēles daļas, var teikt arī - mēs paši neiemiesotā formā. Tikko tas kļūst skaidrs, rodas pamatotas bažas par jebkādu reliģisko egregoru nepieciešamību, jo, apzinoties sevi kā Dieva (Radītāja) izpausmi un dvēseles daudzslāņainību, zūd jebkāda vajadzība meklēt dievišķo tur, kur tas nav atrodams – ārpus sevis jeb sava dvēseles kanāla.

Kopdvēselei daloties, tās daļas laižas lejup, katrā lokā atstājot kādu starpnieku. Pēc nolaišanās zemākajā punktā (dalīšanās beigas) šī individuālā dvēsele sāk savu attīstību atpakaļ pie Radītāja (apvienošanās process), tādēļ garīgajā attīstībā tiek uzsvērts augšupejošais virziens. Tomēr nevar teikt, ka lejupejošās dvēseles daļas būt mazāk garīgas vai kaut kādā veidā sliktākas par tām, kas virzās augšup – ja nenotiktu nolaišanās, nebūtu arī pacelšanās un kustība, t.i. dzīvība, apstātos. Tāpat nevar uzskatīt, ka tās dvēseles daļas, kas atrodas zemākos lokos būtu mazāk nozīmīgas vai vērtīgas kā augstāk esošās – tas būtu tas pats, kas apgalvot, ka cilvēka kāja ir mazāk vērtīga kā roka, jo atrodas zemāk. Mūsos gan ir ielikta tieksme tiekties augšup, vēlme atgriezties sākuma punktā (mājās), jo tā ir dzinulis attīstībai. Līdzīgs dzinulis, tikai pretēji vērsts, ir vēlme izbaudīt kaislības un galēju sašķeltību – ja tāda nebūtu, mēs tik dziļi nebūtu spējuši nolaisties. Šim dziļumam ir liela nozīme tai brīdī, kad notiek pagrieziens uz augšu un mainās virziens – ne velti inkarnācijas gan shematiski, gan pēc būtības notiek pa spirāli. Spirāli maksimāli saspiežot, tā iegūst lielāku spēku, lai atbrīvotos un atgūtu sākotnējo stāvokli. Tātad, jo dziļāk dvēsele spējusi nolaisties, jo lielāks atspēriens rodas augšupejai.

Loku (dimensiju) skaits uztverams simboliski, jo aprakstīt smalkās pasaules kārtību mūsu mērvienībās, manuprāt, ir sarežģīti un nepraktiski , kaut arī mūsdienu fiziķi to cenšas darīt. Tāpat inkarnāciju loki, kas veido spirāles vienā dalīšanās lokā, ir zīmēti simboliski – realitātē to skaits var būt diezgan liels un ļoti mainīgs. Precizitātei šajā jomā ir sekundāra nozīme, daudz svarīgāk ir sajust sevi savas dvēseles kanālā, savā ceļā, sajust savas smalkākās daļas. Jo pilnīgāk cilvēks dzīvo atbilstoši savam dvēseles ceļam, jo vairāk tas izdzīvo tieši savu dzīvi, jo vieglāk un vieglāk kļūst virzīties pa savu kanālu mājup. Šajās Dievu spēlēs liela nozīme ir tam, ka mēs visi tiekam vilināti prom no sava dvēseles ceļa, lai iegūtu iespēju uz tā atgriezties. Tam ir līdzīga nozīme kā visam sašķeltības periodā - kad cilvēks uztausta savu ceļu un ievelk sevi atpakaļ savā kanālā (savā dzīvē), visas neredzamās pasaules būtnes, it sevišķi tiešie starpnieki ar Radītāju, dod savu atbalstu, lai cilvēks spētu virzīties sevī iekšā, nevis ārpus sevis.

Dzimtas un garīgās ģimenes tikšanās vienā konkrētā cilvēkā nav nejauša - Dzimta kā sistēma, kā cilvēku veidojošā materiālā enerģija, atrod saskares punktu smalkās pasaules tīklojumā ar dvēseli, kas nāk no garīgās ģimenes (analoga sistēma) un meklē atbilstošas enerģijas, kur iemiesoties. Riņķojot pa inkarnāciju lokiem, saskaroties ar citām dvēselēm, kas var būt vai nebūt vienai vai otrai sistēmai piederīgas, kopdvēseles individuālā daļa – dvēsele, un tās fiziskā izpausme – cilvēks, veido dažādas attiecības. Attiecības ar jebkuru citu būtni var uztvert kā atsevišķu energoinformatīvu parādību, kas veido vairāk vai mazāk spēcīgu lauku noteiktā laika sprīdī. Tātad – nemitīgā radīšana turpinās. Tā kā jebkam, kas radīts, ir savs dzīves cikls un nobeigums, arī savstarpējām attiecībām jāizaug, pilnvērtīgi jānotiek un jāpabeidzas, atstājot aiz sevis impulsu kaut kā cita radīšanai. Nepabeigtās attiecības pārceļas laikā un telpā tālāk uz nākamajām dvēseles izpausmēm (nākamajām dzīvēm), kur tās izdzīvo vairs ne tās pašas personības, bet tās pašas dvēseles daļas. Tādēļ mēdz būt tā, ka satiekam jau iepriekš satiktus cilvēkus, ar ko palikušas neizrisinātas lietas – karmiskās attiecības. Tikpat labi tas var notikt jau nākamajā inkarnācijā, kā arī kādā daudz tālākā nākotnē – lai cilvēki satiktos, jāsakrīt ļoti daudziem apstākļiem katra individuālajā sistēmā. Ja nu šāds brīdis ir pienācis, savas personīgās attīstības labā ir vērts šīs karmiskās attiecības izlīdzināt, jo uz nākamo loku nav iespējams pāriet, ja kaut kas saista iepriekšējā struktūrā.

Ļoti senos laikos (pirmsvēdu, vai pirms bībeliskās grēkā krišanas),par ko stāsta teikas kā par dievu vai zelta laikmetu, t.i. kad cilvēce vēl nebija sašķelta, šīs divas sistēmas un to kanāli bija vienoti. Pašlaik ir grūti pat iedomāties, kā tas varēja būt, jo nupat tikai esam sākuši pamanīt, ka šādas sistēmas vispār pastāv. Tomēr liekas, ka šādas atmiņas drīz uzpeldēs, jo, cilvēcei pakāpeniski ejot ceļu uz vienotību, tās atkal savienosies. Par to liecina kaut vai tas, ka ir arvien vairāk cilvēku, kas šajā dzīvē fiziskā ķermenī satiek savas garīgās ģimenes pārstāvjus. Izjūtas, kā tie tiek atpazīti ir līdzīgas, kā satiekot senu bērnības draugu – kaut kas pazīstams, radniecīgs, liela tuvības sajūta, neierobežota mīlestība un siltums.

Taču mēdz būt arī problēmas attiecībās ar šiem cilvēkiem, jo mums visiem ir savs Ego, savas nepiepildītās vēlmes un priekšstati, mēs mēdzam fiziskās radniecības attiecību shēmas pielāgot garīgajai radniecībai, bet te darbojas citi principi, kas vēl jāiepazīst. Vidus pasaulē šie cilvēki var veidot visas iespējamās attiecību formas, un ar laiku tās saplūst ar fiziskās ģimenes attiecībām, bet tām ir cits pamats, citi pievilkšanās motīvi un citi mērķi. Vissarežģītāk ir, ja satiekas garīgās ģimenes pārstāvji kā vīrietis un sieviete, jo rodas liels pievilkšanās spēks, bet tās nav pazīstamās iemīlēšanās izjūtas. Dzimta uz to noskatās neitrāli, ja vien šis otrs cilvēks pie viena nav vajadzīgs arī dzimtas enerģētikas papildināšanai (tas gadās ļoti reti), tātad nav arī tieša dzimtas atbalsta. Paralēli notiek attiecības ar dzimtas piesaistītiem partneriem, risinās karmiskās attiecības ar citiem cilvēkiem. Jābūt samērā lielam garīgam briedumam, lai ar to visu tiktu skaidrībā, tādēļ šādi satiekas vienīgi tās dvēseles daļas, kas jau tuvojas momentam, kad tās iedzims jau nākamajā lokā.

Izrādās – dvēsele nav nemaz tik individuāla, kā līdz šim likās, mēs esam kā kādas neaptverami lielas būtnes (kopdvēseles) mazas daļiņas. Cilvēkiem, kam joprojām svarīgi pierādīt savu individuālo personību, šī ziņa varētu nebūt iepriecinoša... Tie, kam tas vairs nav aktuāli, sāk atpazīt savu garīgo ģimeni, un pamazām tur smeļas tikpat, ja ne vairāk spēka, kā fiziskajā ģimenē. Apzinoties sevi kā lielas būtnes daļu, un reizē kā visu šo būtni, apziņa paplašinās līdz šīs būtnes apmēriem un rodas pavisam cits skatījums uz sevi un pasauli, citas attiecības ar to, cits spēku apjoms.

Marija Sils, sistēmiskā šamane