Aizejošais laiks

2023.gada augusts..... 

Šī ir īpatnēja, pretrunīga vasara visiem,  bet it īpaši tiem, kas nodarbojas ar sevis pilnveidošanu vai cenšas palīdzēt to darīt citiem – raksts tapa, domājot par šiem cilvēkiem un viņu klientiem, bet pēc būtības tas ir aktuāls visiem cilvēkiem un attiecas ne tikai uz šo gadu.

Šogad piedāvāto pasākumu klāsts ir milzīgs visās Latvijas malās, visās jomās – gan kultūras un tīras izklaides pasākumi, gan dažādi sevis iepazīšanas un iepriecināšanas semināri, gan arī nopietnākas un dziļākas transformācijas nometnes. Plus vēl šovasar bija Dziesmusvētku grandiozais pasākums…. Diemžēl  cilvēku skaits Latvijā lielāks nav kļuvis un dažādu iemeslu dēļ (par ko šis raksts) daļa pasākumu ir bagātīgi apmeklēta, daļa paliek tukšā, kaut arī piedāvājums var būt visnotaļ kvalitatīvs. Un arī daba šovasar ar mūsu, cilvēku, procesiem rezonē un rāda tās pašas tendences, jo mēs, cilvēki esam dabas daļa, lai arī daudzi to aizmirsuši...  Te būs mani vērojumi par šīm tendencēm:

Kopējā noskaņa cilvēkos nav saulaini vasarīga…. Tajā dominē skumjas un tāda kā nospiestība, tāds liels, pat pārlaicīgs nogurums,  kas kā neredzams vāks pārklāj mums līdz šim zināmo pasauli.  Un cilvēki izvēlas vai nu darīt Neko, t.i. vienkārši atpūsties mājās vai pie dabas, vai doties kādā ekskursijā ar domu atslābināties un izvējot spriedzi, vai kādus jaukus, gaišus, resursus dodošus pasākumus, cerībā, ka jaunu iespaidu deva kaut ko mainīs. Daudzi runā par depresiju, izdegšanu, pārslodzi, apjukumu, u.t.t Nopietnajiem pasākumiem lielai daļai cilvēku, kas iepriekš nodarbojās ar sevis transformāciju, vienkārši nepietiek spēka un par to zūd interese. Tā kā es arī darbojos šajā jomā, ir radušies secinājumi, kas var noderēt visiem.

Redzamākais un taustāmākais iemesls  - cilvēki ir nomocīti pēdējos 3,5 gados ar visām ko-laika represijām, ar medicīniskās vardarbības draudiem vai to pielietošanu, iebiedēti ar kara un bada draudiem, ar draudiem īpašumam un personīgai brīvībai, u.t.t. Protams, ka tas viss ilgtermiņā atstāj sekas pat uz tiem, kas neskatās Tv murgus, jo mēs visi – tauta, valsts iedzīvotāji, eiropieši, viss cilvēku kopums un pat daba, esam saistīti neredzamām, bet sajūtamām saitēm. Tiek izdarīts apzināts spiediens un mūsu ģimenes saitēm, tās rausta un šķeļ, un daudzi to nemaz neapjauš vai arī nespēj tam pretoties.

Daudziem vairs nav kaut kas vai kāds lielāks, stiprāks, svarīgāks, uz ko paļauties.   Paļaušanās uz kaut ko lielāku ir dabiska cilvēka vajadzība, ko ideālā gadījumā bērnībā apmierina vecāki, bet vēlāk – Augstākie garīgie spēki. Skaidrs, ka šādu ideālo gadījumu ir ļoti maz, un bērnības paļāvības trūkums tiek ievilkts pieaugušā dzīvē, to fiktīvi kompensējot caur paļaušanos uz kādām sociālām struktūrām. Kā redzams, ne pie kā laba tas nav novedis…. Vairākus gadus mērķtiecīgi ir tikusi grauta cilvēku uzticēšanās jebkādiem sabiedrības pārstāvjiem, kam būtu jārūpējas par cilvēku labklājību – ārstiem, policistiem, ierēdņiem un politiķiem (tas gan nav nekas jauns), žurnālistiem, tiesību sargiem un likumdevējiem, un nu jau pat skolotājiem un svētku rīkotājiem daudzi vairs neuzticas…. Tik liela neuzticēšanās tiem, kas agrāk kaut kādā mērā tomēr tika uzskatīti par mūsu aizstāvjiem, rada iekšēju nestabilitāti, jo jūk no bērnības iemācītā pasaules kārtība…. Vieglāk ir tiem, kas ierakstās sociālajā vidē un kam ir stipras ģimenes, pārējiem jūtas kā no laivas izmesti.

Tomēr šīs ir tikai loģiskas sekas tam, ka mēs neesam saveduši kārtībā savu iekšpasauli, neesam dziedinājuši savas bērnības paļaušanās trūkumu, un esam vecāku lomu piedēvējuši tiem, kas ir tikpat, ja ne vēl dziļāk traumēti kā mēs. Psihiski nevesels ārsts,  politiķis vai cits atbildīgā amatā sēdošais (un tiekšanās pēc varas pār citiem jau pati par sevi ir neveseluma pazīme) nevar uzņemties atbildību pār citiem, viņš automātiski pieņems slimus lēmumus un slimā veidā izpildīs slimas pavēles. Tā ka nav ko vainot valdību – tā nemainīsies, kamēr mēs, iedzīvotāji, būsim ievainota bērna stāvoklī. Atbildību par sevi var uzņemties tikai katrs pats un tikai par sevi.

Acīmredzami jūk arī tradicionālās ģimenes kā pamatvērtības statuss, un mēs nejūtamies droši par dzimtu turpināšanos caur bērniem un mazbērniem….Ja vēl ar esošo partnerību un dzimtas pagātni ir kādi sarežģījumi, un no turienes nenāk vajadzīgais atbalsts, dzīve kļūst ļoti vientulīga. Liekas, ka viss aiziet, izjūk, izbeidzas, un nav redzams – kas nāks tā vietā? Un šis process nav apturams, tas skars visus, jo attiecību modeļi tiešām mainās.

Tomēr, pavisam lielā mērogā skatoties, viss notiekošais ir likumsakarīgs.  Mēs patreiz izbeidzamies, un tas ir fakts, lai kā arī tas nepatiktu. Izbeidzamies gan kā tauta, gan kā civilizācija., un tas ietver visu esošo attiecību shēmu un sociālo struktūru norietu. Izbeidzas arī daudzu dzimtu ceļi šajā pasaulē, tāpēc, jā – bērnu būs mazāk, un daudzās partnerībās to nebūs vispār. Pēc kāda laika nebūs ne Latvijas kā valsts, ne latviešu kā nācijas, jo mēs saplūdīsim ar citiem un iznīcināsim paši sevi un savas vērtības. Es redzu, ka daudzi pret to cīnās un cer, ka kaut kad atgriezīsies vecā, labā kārtība, un viņu nodomi ir visnotaļ skaisti un godprātīgi, tomēr laiku pagriezt atpakaļ šajā pasaulē nevar, un cerības, ka kritiskā masa cilvēku pēkšņi kļūs atbildīgi par sevi, ir utopiskas. Laiks norietam ir pienācis un cilvēki to jūt.

Tālāk būs dziļi ezotēriskais skatījums, iegūts sistēmiskā, šamaniskā, meditatīvā ceļā.

Lielā mērā daudzu cilvēku dvēseles jau tika atrautas no Gara (var lietot citus jēdzienus, kas nes līdzīgu jēgu), ar pēdējās masveida IT KĀ medicīniskās vakcēšanas akcijas vardarbīgo izvēršanu – un joprojām vēl ļoti daudzi cilvēki uzskata, ka tā bija medicīniska manipulācija…. Arī man sākumā tā likās, kamēr nesāku bioenerģētiski pētīt, kas ar šiem cilvēkiem notiek – tad atklājās, ka pasākuma jēga ir dvēseles plāna graušana (par to sīkāk variet lasīt, sekojot ieraksta 1.komentāram) un ar medicīnu tam ir ļoti attāls sakars. Kaut arī mana attieksme pret šo jautājumu vienmēr ir bijusi skaidrs noliegums, es nevaru apgalvot, ka tas ir slikti tiem, ar ko tas ir noticis, jo tā ir daļa no tik liela mēroga plāna, ka visas cilvēciskās shēmas un visi pasaules “varenie” tam ne tuvu nestāv. Jo šie Gari, palikuši bez dvēseles pieredzes, aiziet Radītāja gaismā, lai kaut kad nāktu pasaulē no jauna un sāktu jaunu civilizāciju. Kā jaunas, nepieredzējušas dvēseles.

Neiegrimstot visās pazīmēs, kas sociumā parādās aizvien aktīvāk, arī paskatoties dabā, mēs redzam ko līdzīgu. Daba jau vasaras vidū (kas pie mums ir augusta sākumā) un pat ātrāk kļūst rudenīga. Dabā ir vairāk iznīcības un mazāk augšanas procesu – dārzos uzdīgst mazāk sēklu, pavasari un vasaras ir īsas, dabas daudzveidība mazinās (bieži vien cilvēku ietekmē, bet tas viss ir saistīti), putni vēlu atlaižas un ātri lido prom…. Ļoti garie rudeņi, kas pie mums ir skaisti, rāda cilvēkiem, kas viņos notiek un dod iespēju saskaņā ar dabu pabeigt tos savas dzīves procesus, kas pabeidzami. Pēc šamaniskajā pasaules skatījuma – pienācis Rietumu laiks pasaulē, kad kāds cikls beidzas, kad mēs ievācam tādu ražu, kāda nu šajā ciklā sanākusi, kad vairs neko jaunu tieši šādā formā iesēt nevar, kad dominē atvadas un aiziešana.

Rietumu jeb Rudens laiks pasaulē redzams visās zemēs un visās izpausmēs gan dabā, gan cilvēkos.  Vasara, kam būtu jārada prieks par dzīvi, daudzos izraisa nogurumu, bet, tuvojoties rudenim, cilvēki sāk justies saskanīgāk ar dabu un parādās pat kaut kāda aktivitāte. Cilvēki it kā grib to rudeni ieraudzīt, jo tas sirdij ir tuvāks. Palasot ierakstus soctīklos, pēdējos gados var redzēt, ka cilvēku prātos veļu laika sākums (kas patiesībā ir ap Mārtiņiem) jau pārbīdījies uz Miķeļdienu, un rudenājus sāk pieminēt pie vasaras Māras (7.augustā, vasaras pašā viducī).

Šamaniskajā laika ritumā pēc Rietumu jeb rudens perioda nāk Ziemeļu jeb ziemas laiks. Mūsu klimatiskajā joslā šis ritms ir labi redzams un tas var daudz ko izskaidrot. Ziemeļu laikā dabā ir miers, tukšums, klusums, pauze dzīvības ceļā, kas viss guļ un gaida pavasari. Arī cilvēce iet uz tādu pauzi – un nav ne jausmas cik tā būs gara lineārā laika izpausmē, kā tā attieksies uz cilvēkiem un kā mēs to pārdzīvosim. Bet bez tās pāreja uz ezotēriķu sludināto Jauno laiku nevar notikt – šis ritms uztur pasauli, tas ir pamatā jebkam, kas te notiek. Un tad, kaut kad, iestāsies Austrumu laiks, jeb pavasaris, un jauna plaukšana.  Manā redzējumā precīzi laika limiti te nav nosakāmi, jo process vairāk atkarīgs no tā satura, no kvalitātes, kas laika ziņā var būt ļoti mainīga un arī atsevišķām cilvēku grupām, atsevišķām dvēselēm, atsevišķām dzīves jomām tā var atšķirties. Atkal jau – to procesu Tur, kur tas notiek ar citiem un pasauli, mēs nevaram ietekmēt, bet attiecībā uz savu personīgo dvēseli – varam.

Tā kā no viena posma jebkādā ciklā ir atkarīga nākamā posma kvalitāte, ir svarīgi pēc iespējas pilnīgāk piedzīvot to, kas notiek tieši tagad – un tas ir noriets, atvadas, atbrīvošanās, ‘galu savilkšana’, visa veida parādu atdošana, u.t.t. Apzinoties, ka tam visam galvenās jūtas ir skumjas – tās pavada visu, kas bijis labs un gaišs. Skumt mēs neesam mācīti, tas it kā nav trendā, mums cenšas iedvest, ka tas ir slikti un jābūt vienmēr pozitīvi priecīgā noskaņā, bet šobrīd ļoti svarīgi ir tieši ļauties skumjām, citādi lielā atvadīšanās nenotiks un Rudenim cauri nevarēs iziet. Pēc tam būs svarīgi izdzīvot pauzi, izdarīt secinājumus un sākt augt no jauna – bet te iet runa par dvēseles, ne cilvēka mērogu.

Var mierīgi sekot šim lielajam norietam un, ja ir vēlēšanās, censties saglabāt savu dvēseles veselumu (kam tāds vēl ir), vai varbūt atjaunot (bet nav droši zināms, ka tam būs tālejošas sekas). Jo no notiekošā izvairīties vairs nevar, atpakaļ pagriezties arī ne, izlikties, ka viss labi, ne tik.... Šis patiesībā ir ļoti svarīgs un dziļš laiks, un man ir liels pateicība par iespēju būt te klāt un to piedzīvot.

Ko darīt, ja ir grūti, ja nogurums pārāk nomāc, un gribas justies vieglāk? Šoreiz risinājums ir drusku paradoksāls, jo vienkārši atpūšanās dod ļoti maz. Jā ir labi sevi piepildīt ar pozitīvām emocijām, ejot uz kādiem koncertiem, pasākumiem, sēņojot un ceļojot, kaut vai vienkārši pasapņojot un kino paskatoties, bet – tas neko nerisina. Pēc neilga laika nogurums būs atkal klāt! Risinājums ir – iemācīties skumt, atvadīties, atlaist to, kam vairs nav vietas vai spēka, un vispirms jau to visu apzināties un ieraudzīt. Necensties koriģēt dzīvi, bet sevi – tas nav ātri, bet tas ir interesanti, tas ir reāli un tas maina realitāti apkārt. Neko jaunu nepateikšu, bet tam vislabāk noder sistēmiskais darbs un šamaniskās prakses.  Jo tās tiek klāt tam, kas ceļas augšup tagad, un kam bieži vien nav sakars ar tieši šo dzīvi. Tādēļ cilvēkos ir liela neizpratne, jo skumju un noguruma avoti lielākoties ir sistēmiski, t.i. no dzimtas vai dvēseles pagātnes nākoši. Ar prātu, loģiku, caur šīs dzīves atmiņām, vai ar parastās psiholoģijas metodēm tiem klāt vienkārši netiek. Tas, kas notiek ar cilvēci, ir kas lielāks par cilvēka spēju to ietekmēt caur prātu – un, ja mēs gribas tajā iekļauties un labi izdzīvot, mums jāpaplašina sava uztvere līdz dvēseles mērogam.

Kam interesē tas viss praktiski – sekojiet šīs lapas piedāvājumam Jaunumos vai rakstiet personīgi, caur Kontaktiem.

Marija Sils, sistēmiskā šamane