SPĒKU APMAIŅA AR AUGIEM

(Raksts publicēts 2012. gada "Ezotēriskā gadagrāmatā")

 Mēs, cilvēki, nemaz tik ļoti neatšķiramies no augiem, vismaz ne Zemes energoinformatīvā lauka ietvaros. Vispirms jau – mēs esam dzīvības formas, tātad apveltīti gan ar garu, gan ar spēku. Gan cilvēku, gan augu var uztvert 3 dažādās sfērās – fizikālajā, enerģētiskajā un informatīvajā. Kuru sfēru mēs, cilvēki, patērējam no augu pasaules, ar to arī apmaināmies spēkiem, ar to bagātināmies un par to rūpējamies – tie ir mūsu un augu auru saskarsmes punkti. Fizikālajā sfērā atrodas cilvēka un auga materiāli aptaustāmais ķermenis ar visu ķīmisko sastāvu, garšām un krāsām. Pierasts ir lietot tieši šo auga ķermeni – kā malku, kokmateriālus, augļus, saknes, tējas vai ziedus. Lai dzīvotu materiālajā pasaulē, bez cita ķermeņa patērēšanas neiztikt (ir gan izņēmumi). Nedaudz neparastāks, bet gandrīz katram sajūtams ir augu un cilvēku enerģētiskais ķermenis. Pamēģiniet ar aizvērtām acīm uzmanīgi paiet garām lielam ozolam vai eglei – noteikti sajutīsiet no koka puses kādas vibrācijas, siltuma vai vēsuma sajūtas. Pie tam no dažādiem kokiem šīs sajūtas būs atšķirīgas, tāpat kā no dažādiem cilvēkiem. Šis ir koka enerģētiskais spēks, ko sajūt mūsu enerģētiskais ķermenis. Tāds ir arī sīkākiem un smalkākiem augiem, tikai to sajušanai parasti nepieciešams lielāks vai mazāks savu maņu treniņš. Vispamanāmākā enerģētiskās sfēras daļa ir smarža. Ir augi, kas nav paredzēti fiziskā ķermeņa patēriņam, bet tieši spēka došanai cilvēkam – tie ir tā saucamie spēka augi, ko lieto šamanisma un pagānu tradīcijās. Pārtikā patērēti, šie augi var būt indīgi, taču ir ļoti efektīgi kā ārstniecības augi. Gan cilvēkam, gan augam ir arī informatīvais ķermenis – mūsu pieredze, atmiņas un zināšanas. Dažiem augiem tieši šī daļa ir domāta cilvēka patēriņam – tie ir svētkoki, dzimtas māju koki, specifiskās vietās augoši vai saulgriežu laikā vāktie augi.

 

Pēc Ziemeļamerikas indiāņu pasaules skatījuma – cilvēki ir staigājošā tauta, bet koki stāvošā tauta. Tie ir senāki un vecāki par cilvēkiem, un klusējot noskatās, kā mēs kā haotiski kukaiņi skraidām tiem garām. Kokiem ir atmiņa un zināšanas tāpat kā mums, un, pieslēdzoties koku informatīvajam laukam, ar viņiem var risināt gluži saprotamas sarunas. Tik vien trūkst koku tautām, kā spēja pārvietoties vienas paaudzes ietvaros, un radošā gara. Kokiem, arī citiem augiem, piemīt cilvēkam atpazīstamas jūtas – bailes un mīlestība, bet bez sīkākām emociju niansēm. Tie nav ne pateicīgi, ne atriebīgi, tie nedusmojas, nevaino un neaizvainojas. Toties tie izstaro bailes, kad tiem tuvojas ar nolūku vienaldzīgi tos iznīcināt vai kā citādi sakropļot. Tai pašā laikā koka sūtība pasaulē ir atdot sevi kā cita radīšanai, jo pats tas nespēj pārtapt citā dzīvības formā. Senāk bija dabiski pirms koka ciršanas vai apzāģēšanas sarunāt ar to, ka nu tas tiks ziedots kādam citam mērķim. Koks parasti piekrīt, ja ir sajutis cilvēka spēku, kas virzīts pretim kokam. Un, ja pie koka vēršamies ar mīlestību, tad pretim saņemam tādu mīlestības apjomu, kas krietni pārsniedz cilvēkā ietilpstošo. Cilvēkiem, kas ikdienā no sirds rūpējas par augiem, parasti nav mīlestības deficīta, jo tie saņem pietiekami daudz mīlestības no augiem. Nav nemaz tik liela māksla dabiski sadzīvot ar augiem – brīvi dot un ņemt tik, cik nepieciešams.

 

Ir zināmas atšķirības starp enerģiju veidiem, ko mums dod dažādi augi vai to daļas, un ko tie sagaida no mums. Vairumā gadījumu fizisko spēku, stabilitāti dzīvē un materiālajā pasaulē dod saknes – sakņu dārzeņi kā pārtikas produkti, kā arī ārstniecības augu saknes kā dziedniecības līdzeklis. Mūsu enerģētisko līmeni ceļ un emocijas baro augļi un sēklas – gan graudaugi, gan ogas, āboli un virszemes dārzeņi. Zaļās lapas dod elastību, izturību, komunikācijas spējas un attīsta kontaktus ar apkārtējo dzīvo pasauli. Dažādu zāļu stiebri palīdz cilvēkam noturēties pie sava mērķa, ieturēt savas dzīves vadlīnijas. Ziedi ir gara barība – tie atmodina prātu un spējas uztvert un pārraidīt domas. Ziedus parasti vai nu uztveram caur skatienu un smaržu, vai lietojam kā tējas, taču daudzus ziedus var ēst. Ķirbju, krešu, pieneņu ziedu salāti ir īsts prieka kokteilis smadzenēm un prātam. Auga ietekme uz mūsu dzīvi ir ne tikai to ķīmiskā sastāva un uzturvērtību noteikta. Lielā mērā to nosaka arī augšanas vieta un kultūraugiem arī audzētājs. Mitrās vietās augošiem augiem ir lielāka ietekme uz cilvēka organisma šķidrumiem, turpretim sauso un saulaino vietu augi vairāk ietekmē hormonālās sistēmas un vielmaiņas ātrumu. Vienmēr īpaši spēcīgi bijuši kalnaino apvidu augi, jo tie pakļauti krasākām klimata svārstībām, lielākai saules aktivitātei, vējam un plūstošam ūdenim. Lietojot augus pārtikā vai dziedniecībā, ir derīgi par šīm ietekmēm piedomāt, jo, ja auga doto enerģijas veidu nekādi nepielietojam, tas sāk mums traucēt. Ja dzīve rit daudzmaz harmoniski, un tiek lietota sezonai atbilstoša pārtika, arī mūsu reakcijas uz to ir dabiskas un iekļaujas kopējā dzīves shēmā. Taču, piemēram, ja ēdam daudz griķu, kas ir karstumu un aktivitāti dodošs ēdiens, bet dzīvojam rāmi un pasīvi, ar laiku var rasties dažādi iekšējie iekaisumi. Dzīvojot mājā zem liepām, kas ir sievišķīgās harmonijas koks, diez vai izdosies kalt kareivīgus plānus un veidot agresīvu biznesa konkurenci; toties būs skaistas un radošas attiecības ģimenē, it īpaši starp dažādu paaudžu sievietēm. Auga iedarbība būtībā ir vienāda, lai kā mēs to lietotu, taču ir atšķirības, kāda mūsu organisma sfēra šo iedarbību uztver. Ēdot un dzerot vispirms ietekmējam fizisko ķermeni. Smaržai ir vistiešākā iedarbība uz enerģētisko ķermeni. Informatīvo ķermeni mēs barojam, vienkārši atrodoties kopā ar augu un kontaktējoties domās.

 

Spēku apmaiņā ar augiem ir būtiski ne tikai ņemt, bet arī dot. Ko gan augiem no mums vajag? Tie it kā visu saņem no dabas, ja nu vienīgi par kultūraugiem rūpējamies un veidojam ar tiem ciešāku saskarsmi. Vispirms jau ikviens augs, ko ņemam savam patēriņam, ir pateicīgs par sev veltīto uzmanību. Ja augu nevis vienkārši noplūcam un izmetam, bet lietojam apzināti savam uzturam, dziedniecībai, dzīves kvalitātes uzturēšanai, enerģijas vai informācijas iegūšanai, tas nomirstot iegūst jaunu jēgu savai eksistencei un pārdzimst citā kvalitātē. Būtībā tā ir ziedošana, kas ļoti vienkārši notiek pat ikdienišķākajās darbībās ar augiem. Senākos laikos, kad cilvēki bija primitīvāki, viņi ziedošanu pārnesa burtiski uz savu dzīvi un ziedoja augstākiem spēkiem dzīvniekus un cilvēkus. Pašlaik vienīgā dzīvības forma, kas saglabājusi ziedošanas funkciju, ir augi. It sevišķi - augi, ko lietojam dziedniecībai, kas ļoti labi uztver ikvienu mūsu vibrāciju. Ja pirms to lietošanas mēs sniedzam tiem kaut nelielu daļiņu sava spēka vai savas informācijas, mēs iegūstam daudz lielāku atdevi no auga, kā arī bagātinām visu augu pasauli. Augu pasaule gaida mūsu enerģiju, tādēļ piespiež mūs piepūlēties augus vācot. Tā gaida arī informāciju par mūsu pasauli, tādēļ uzreiz neatklājas, bet spiež par sevi domāt, lasīt un interesēties. Kultūraugus mēs kopjam, tādejādi veltot tiem fizisku piepūli un tērējot materiālas vērtības, ko arī saņemam pretim – fizisko spēku un materiālus labumus, kultūraugus pārdodot. Savvaļas augi mūsu enerģiju saņem, kad mēs tos vācam, kad vākšanas laikā domājam par dabu, mežu, kar baudām un izsmaržojam to. Mūsu smaržai un elpai ir liela nozīme augu dzīvē, jo elpa ir tā substance, kas savieno pilnīgi visu pasaulē. Ejot pie auga mēs elpojam, un augs ieelpo mūsu izelpoto gaisu, tai pat laikā dodot mums savu smaržu. No mūsu elpas augs iegūst spēku, zinību un impulsu tālākai attīstībai citās savās paaudzēs. Tādēļ, ar pietāti un iejūtību ejot dabā, mēs dodam augu valstij lielu labumu, ko tā nevar iegūt citur.

 

Vislabāk šo spēku apmaiņu var sajust, ja paši lasām savus ārstniecības augus. Mēs ikviens esam unikāli, un mums ir unikālas vajadzības. Aptiekās nopērkamās ķīmiskās zāles ietekmē mūsu ķermeņus kādā noteikti paredzamā veidā, bet augi mūs izprot un pielāgojas mūsu vajadzībām. Tas notiek arī tad, ja augi ir žāvēti (pareizi žāvēti). Pakāpeniski sažuvis augs nav miris, tas var dzīvot vēl samērā ilgi. To var novērot, ja, piemēram, gadu vecu pirtsslotu ietin celofānā – pirmās stundas iepakojums no iekšpuses aizsvīst, bet pēc tam izsvīdums ievelkas atpakaļ slotā. Tā nenotiek ar pārkaltētiem augiem, kas ir lielākā daļa veikalā nopērkamās iepakotās tējas. Dzīvās tējas uztver to īpašnieka un lietotāja konkrētā mirkļa vajadzības un pielāgojas tām. Šo kontaktu var pastiprināt, pirms auga ievākšanas apzināti apmainoties ar to dažiem elpas vilcieniem – iedodot dabai informāciju par sevi un kripatiņu sava spēka. Šādu savstarpēju saelpošanos saglabājušas ķīniešu tējas ceremonijas – tajās vismaz pirmais tējas baudīšanas aplis notiek, katram dalībniekam izelpojot tējas trauciņā un pēc tam ieelpojot no tā. Tikai pēc tam tēja tiek nogaršota. Spēku apmaiņa ar augiem ļoti aktīvi notiek pirtī tvaicējoties - var uzmest garu vienkārši ar ūdeni, bet var ar dažādu zāļu uzlējumu. Arī tad mēs gan ieelpojam augu smaržu un iztvaikoto garu, gan atdodam savu izelpu – katrs savu. Tādēļ arī iedarbība no viena auga uz dažādiem cilvēkiem ir atšķirīga. Piemēram, saaukstēšanās slimību ārstēšanai Latvijas dabā var atrast vismaz 30 augus, bet katram cilvēkam vispiemērotākā būs tikai dažu augu kombinācija, vai kāds viņam vien domāts augs. Fitoterapeita vai dziednieka talants ir sajust tieši šim cilvēkam vispiemērotākos augus, taču to var iemācīties izdarīt katrs pats. Ieejot pļavā un dodot par sevi ziņu (elpojot, domājot, jūtot), daba atsaucas un parāda tos augus, kas tajā brīdī cilvēkam visnepieciešamākie. Šādi rīkojoties un savām sajūtām uzticoties, kļūdas praktiski nav iespējamas, jo sev kaitīgos augus mēs nemaz neieraudzīsim. Vairākiem cilvēkiem reizē šādi lasot augus, pēcāk var tikai pabrīnīties, cik atšķirīgus pušķus katrs savācis vienā un tajā pašā vietā. Protams, ir universāli un kādā laikposmā visiem derīgi augi, bet ar arī tādi, kas ir dziļi individuāli un tikai dažiem cilvēkiem domāti. Ir interesants veids, kā rast risinājumu vai papildus spēku sarežģītās dzīves situācijās – pajautāt savam kokam. „Savs” šajā gadījumā jāsaprot nosacīti, jo savu koku var atrast gan dzimtas mantotajā mežā, gan pilsētas parkā – daba ir atsaucīga un labprāt ar mums sadarbojas ikvienā vietā. Tātad – ejam tajā vietā vai mežā, kas nu tuvumā atrodas, un apzināti izelpojam no sevis savu problēmu. Gaidām, kad mainās sajūtas, smaržas, varbūt arī skaņas un krāsas. Kad pamanītas izmaiņas, sajūtam, kurš koks (varbūt krūms vai puķe) atsaucies mūsu sadarbības piedāvājumam. Tad droši ejam tam klāt un dodam no sevis to, ko gribas atdot – emocionāli, informatīvi, vai kā kādu materiālu labumu. Nav jābaidās uzkraut kokam savas negatīvās emocijas. Kā zināms - jo bagātīgāks mēslojums, jo labāka augsne – augi pārstrādā mūsu enerģijas nevērtējot un nešķirojot, vienkārši kā spēku. Kad esam pietiekami iztukšojuši sevi, lai būtu brīva vieta, kur kaut ko uztvert, ar visu savu būtību ņemam no koka to, ko tas mums sniedz. Droši ņemam tik, cik koks spēj dot – par daudz nepaņemsim un koku aplaupīt neizdosies, jo tas sevi sargā un atjauno labāk kā mēs, cilvēki. To visu darot, nebūt nav jāapķeras kokam vai kā citādi ar to jāsaskaras – spēku apmaiņa notiek visas koka auras robežās, tātad – vismaz zaru vainaga rādiusā. Procesa beigas var izjust vai nu kā skaidru problēmas risinājumu, kas pēkšņi rodas domās, vai kā iekšējo spēku līdzsvaru, kas rada lielu apmierinājumu, vai kā konkrētu uzdevumu savai virzībai, vai kā apkārtējās vides (krāsu, smaržu, temperatūras) uztveres izmaiņas. Pat tad, ja nav konkrētas atbildes, koks būs sakārtojis sava sarunbiedra auru tik precīzi, cik precīzs ir bijis vaicājums.

 

Īpašas attiecības ar augiem ir tiem, kas paši tos audzē savam priekam un ģimenes vajadzībām. Dārza augi ir mūsu zaļie, pieradinātie draugi, kas visus dzīvības spēkus veltī savam kopējam un viņa ģimenes locekļiem. Jau no paša augšanas sākuma tie saņem īpaši daudz informācijas, uzmanības un rūpju par cilvēkiem, ar kuriem dzīvo kopā. Tādēļ tik vērtīgi ir gan pašu audzētie dārzeņi, gan pašu koptie koki un puķes. No tiem mēs varam saņemt daudz vairāk enerģijas, nekā no jebkuriem citu audzētajiem augiem, kaut arī no pirmā skata tie varbūt nav paši skaistākie un sulīgākie. Dārza augi pierod pie rūpēm par sevi, tie gaida savus kopējus un gatavojas atdot tiem savus spēkus. Pēkšņi pamesti novārtā, tie nīkuļo ne tikai tāpēc, ka ieaug nezālēs un savīst bez pierastā mitruma un mēslojuma daudzuma, bet arī tāpēc, ka ir izjaukta kādu laiku būvētā enerģiju apmaiņa starp augiem un to kopējiem. Telpaugi bieži vien apstājas augt, ja tiem nomainās saimnieks, vai arī, ja tie tiek pārvesti uz citu mājokli, kur klimatiskie apstākļi un kopšana var būt tādi pat kā iepriekš. Reizēm tie pielāgojas jaunajiem kopējiem un apstākļiem, bet reizēm iet bojā. Citādi ir ar savvaļas augiem – tos ir pagrūti pieradināt un ieaudzēt dārzā, jo šie augi vairāk enerģijas ņem no pasaules kopumā, no dabas un kosmosa. Daļu spēka tie atdod atpakaļ pasaulei kopumā, nevis konkrētam cilvēkam. Daļu varam lietot mēs, cilvēki, ja izturamies pret tiem ar cieņu un izpratni. Savvaļas augi ir skarbāki un tiešāki par kultūraugiem, tie ir dziednieciskāki un specifiskāki, taču dod mums nepieciešamās īpašības un spēkus, ko dārza augi nepazīst. Ja kultūraugi vairāk rūpējas par mūsu fizisko un emocionālo ķermeni, tad no savvaļas augiem varam iegūt vairāk iekšējas zināšanas par dabu, pasauli un sevi. Veidojot kontaktu ar augu pasauli, ir svarīgi to uztvert kā dzīvu un saprātīgu būtni – gan visu augu pasauli kopumā, gan ikvienu tās pārstāvi. Ejot pie augiem, nav tik svarīgas zinātnes atziņas par tiem, kā atvērtība un uzticēšanās sev, savām sajūtām un impulsiem.