Koku vainagu veidošana -1
Ābeļu un bumbieru vainagu veidošana 
Publicēts žurnālā "Mazdārziņš" 2012.gadā.
Kad augļu dārzos ap kokiem kūst sniegs un saule sāk sildīt zemi, ir īstais laiks ķerties pie augļu koku un krūmu zaru vainagu veidošanas un stumbru sakopšanas. Kaut arī tas uzskatāms par samērā sarežģītu dārza darbu, arī dārzkopis amatieris ar vērību un nelielām iemaņām var tikt ar to galā. Centīšos aprakstīt augļu koku veidošanas pamatprincipus, taču jāņem vērā, ka katrs koks ir individuāls un tiešu piemēru dabā nevarēs atrast.
Augļu koku veidošanas jēga ir panākt, lai koks audzētu
nevis tukšus sānzarus un ūdenszarus, bet gan augļzariņus, pie tam tikai tik
daudz, lai augļi būtu skaisti, sulīgi un veseli. Pārāk biezs zaru vainags dod
daudz sīku auglīšu, kas nav ne tik garšīgi, ne tik izskatīgi, kā varētu būt.
Biezā zarojumā arī vairāk iekrīt slimības un kaitēkļi. Nokaltušie zari izskatās
neglīti, noēno un bojā veselos zarus, kā arī kūst un krīt visnepiemērotākajos
brīžos. Zari, kas krustojas cieši viens gar otru, vējā strīķējoties, bojā mizu
viens otram.
Lai pareizi izveidotu augļu koku, jāizprot tā augšanas raksturs
– skeletzaru, sānzaru, augļzaru, atvasu un ūdenszaru veidošanās īpatnības. Ir
atšķirības sēkleņkoku (ābeles, bumbieres) un kauleņkoku (ķirši, plūmes,
aprikozes), kā arī ogu krūmu veidošanā. Atšķirīga ir arī pundurformu un
dekoratīvo kokaugu veidošana. Šoreiz
pastāstīšu par sēkleņkoku vainagu veidošanu, jo kauleņkoki biežāk cieš pavasara
salnās un vēl var pagaidīt siltāku laiku griešanai un kopšanai.
Sēkleņkokiem, it īpaši bumbierēm, raksturīgi,
ka Zemes polaritātes ietekmē visspēcīgāk
aug centrālais vadzars, kas veido galotni. Blakus tai mēdz būt 2-3 konkurences zari,
no kuriem jāatstāj izteiksmīgākā galotne, ko apgriež tad, kad koks sasniedzis
maksimāli vēlamo augstumu. No stumbra atdalās skeletzari, kas vai nu nedod
augļzariņus, vai arī auglīši ir sīki un bieži nobirst. Skeletzariem raksturīgi,
ka, jo augstāk tie atrodas - jo stāvāki un stiprāki aug. Bieži vien jau jaunam
kociņam izgriež centrālo vadzaru un no skeletzariem veido 3-5 stumbrus nelielā
(1-2m) augstumā no zemes. Šāds veidojums raksturīgāks ābelēm.
No skeletzariem atiet 1,2,3 pakāpes sānzari, uz kuriem
veidojas augļzari un ūdenszari. Tālāku dalījumu nav vērts uzturēt, jo tad vainags
būs pārlieku sarežģīts. Visiem sēkleņkokiem raksturīgi, ka raža veidojas uz
augļzariņiem jeb krūmrievaiņiem - maziem, rievainiem, pumpurotiem zariņiem.
Taisnie un gludie zari augļus dod minimāli, vairāk spēka atdodot koksnes un
lapu audzēšanai. Tos atstāj tikai tik, cik nepieciešams kā pamats augļzariem.
Pie tam, sēkleņkokus veidojot, jāņem vērā, ka augļzariņiem
ir tieksme veidoties uz horizontāli augošiem zariem, bet daudzām šķirnēm (īpaši
bumbieru) ir tieksme zarojumu vērst vairāk vertikāli un audzēt spēcīgus
skeletzarus. Tā kā augļu dārza mērķis ir iegūt ražu, nevis malku, pamatdoma
vainaga veidošanā ir – tiekties to padarīt ar pēc iespējas horizontālākiem
zariem. Dažām šķirnēm šim nolūkam
izmanto pat zaru atsiešanu ar striķiem pie zemē iedzītām tapām. Citām atkal
zarojums jau no dabas ir diezgan horizontāls, tādēļ ražas laikā, lai zari
neliektos gar zemi, izmanto stutes.
Kārtība, kādā izgriežams vidēji vecs sēkleņkoks varētu
būt šāda:
1)
Jānovērtē, vai pie stumbra nav pārāk daudz
skeletzaru. Ja tie aug tieši viens virs
otra, vai blakus - atstāj to, kas potenciāli varētu dot labāku ražu. Ja koks ir
ļoti liela auguma un nav paredzams, ka kāds kāps augšā pēc augļiem, vēlams to
saīsināt līdz izmēram, kas sasniedzams vismaz ar trepēm – izzāģē vadzaru vai
skeletzarus attiecīgā augstumā. Šīs zāģējuma brūces noteikti jāapziež ar speciālu
ziedi (jāziež visas brūces, kuru diametrs lielāks par 5 cm)
2)
Izzāģē visus sausos un slimos zarus. Ja slimo
zaru brūces ir nelielas un veselo zaru ir maz, bet vēlaties saglabāt šķirni
vismaz līdz pārpotēšanai, var sakopt
slimās vietas. Ar nazi izgriež bojāto koksnes daļu, nosmērē zaru ar vara
vitriola vai citu speciālu šķīdumu un brūci aizziež ar atbilstošu ziedi.
3)
Tagad var novērtēt, kāds kopumā izskatās koka
vainags – cik tas ir simetrisks un vai kāds zars nekonkurē ar blakuskoka zariem.
Asimetrisks koka vainags ne tikai neizskatās glīti, bet arī liec koku ar savu
svaru uz vienu pusi – stiprākā vājā koks var izgāzties un smagākie zari var
atlūzt, radot nopietnus stumbra bojājumus.
Ja blakus augošu koku zari pārklājas, jāizvēlas, kurš no tiem vērtīgāks,
jo abi tikai noēnos viens otru un kustoties aizlauzīs sīkākos zariņus.
4)
Ja kokam ir ūdenszari un stumbra vai sakņu
atvases – tās izgriež, lai veltīgi neatņemtu spēku, kas noderīgāks augļu
audzēšanai. Tos atstāj retos gadījumos, kad koks jau ir tik stipri bojāts, ka
no atvasēm vai ūdenszariem jāveido jauni skeletzari vai sānzari . Tas ir
vairāku gadu regulārs darbs, taču tā iespējams atjaunot pat šķietami bezcerīgus
kokus. Ūdenszaru un atvasu griešanai pats piemērotākais laiks gan ir vēls rudens,
jo pavasarī grieztas tās strauji ataug, taču – ja tas rudenī nav darīts,
jāgriež vien tagad.
5)
Jāizretina sānzari tā, lai paliktu vēlamais
daudzums ražojošu zaru. Izgriež liekos uz augšu augošos zarus, jo tiem būs
pārāk daudz koksnes; kā arī un leju augošos, jo tie ir vārgi un nevar noturēt
ražu. Jāraugās, lai visiem zariem tiktu kaut daļējs apgaismojums – noēnotos nav
vērts atstāt. Uz skeletzariem augošos sānzarus atstāj, ja to diametru
proporcijas ir ne lielākas kā 1:4, jo resnākais zars paņems visu spēku sev un
mazajam nebūs izredžu izaugt.
6)
Pārāk gariem zariem saīsina galus ar tādu
aprēķinu, lai tie kopā ar lapām un augļiem varētu noturēt savu svaru. Zaru
galus saīsina arī tām šķirnēm, kam maz sānzaru, jo jebkurš zars, kas palicis
bez galotnes, intensīvāk audzē sānu zarus. Dažām šķirnēm (piem. ‘Antonovkām’)
zari vienalga ir trausli un bieži vien jāstutē no apakšas.
7)
Ir gadījumi, kad kokam ir pārlieku daudz
augļzariņu uz viena sānzara – būs daudz sīku auglīšu, kas slikti glabāsies.
Starp katru augļzariņu kopu jābūt vismaz 7-10 cm atstatumam, pārējos var
izgriezt. Ja iespējams, atstāj tos, kas jaunāki un resnākiem pumpuriem.
8)
Ja horizontālos zarus tikpat kā neizdodas
izveidot - ne pārāk veciem kokiem, kam zari vēl elastīgi, tos var uzmanīgi
atsiet pie zemē iedzītām tapām. Ar laiku zari būs pieraduši pie jaunā augšanas
stāvokļa un tos varēs laist vaļā. Jāuzmana vienīgi, lai atsaite neieaug zara
mizā.
Nestandarta situācijas šeit neapskatīšu, tās labāk
risināt kopā ar speciālistu.
Vēl tikai nedaudz
par koku stumbru kopšanu pavasarī. Kamēr vēl nav pilnībā nokusis sniegs, bet
saule jau spoži spīd, atklātā vietā augošiem kokiem draud mizas apdegumi no
atstarotajiem saules stariem. Ja tie nav nokaļķoti rudenī, tagad ir pēdējais
laiks to darīt. Kaļķojamajam maisījumam piejaucot vara vitriolu, tas pie viena
iznīcina arī daudzu slimību iedīgļus mizā. Veikalos nopērkami jau gatavi
maisījumi sausā veidā, tos atjauc ar ūdeni līdz krējuma konsistencei. Kaļķošana
palīdz arī pret sūnu uz vecu koku stumbriem. Stumbrus un skeletzarus kaļķo
1-1,5 m no zemes, vai arī tik augstu, cik zari ir bojāti un apsūnojuši. Pie
viena, ja dārzā ir skāba augsne (uz to norāda sūna zālienā), tagad ir labs
laiks augsnes kaļķošanai’, jo vēlāk kaļķojamais materiāls var apdedzināt jauno
zālīti. Kaļķot vislabāk, kamēr vēl nav nokusis sniegs, jo tad ar kūstošajiem
sniegūdeņiem kaļķis vienmērīgi iesūksies augsnē.