Vecu dārzu atjaunošana

Vecu dārzu atjaunošana

Publicēts žurnālā "Dārzs un Drava" 2015.g. 

Iegādājoties vai mantojot māju ar zemesgabalu, tai apkārt bieži vien jau ir stādījumi no iepriekšējiem īpašniekiem. Pirmais, kas jādara, pirms sākat pārveidot zemesgabalu – ļoti rūpīgi jāpārdomā, kādiem mērķiem to lietosiet. Te nu jāņem vērā visu mājinieku vēlmes un intereses, ko vēlams pierakstīt un pēc laika vēl pārskatīt, līdz ir skaidra kopējā plānošanas koncepcija. Nevajag baidīties no radikālas pārveidošanas, bet arī nolīdzināt visas esošās vērtības nav vērts – daudz ko iespējams izmantot, nedaudz pārveidojot. Radoši darbojoties, var atrast pielietojumu gan lieliem celmiem, gan ēku atliekām, gan bedrēm un gravām. 

Praktiski jebkurā agrāk apsaimniekotā teritorijā būs augi, ko vērts saglabāt un tādi, kas ir nevērtīgi vai pat bīstami (piemēram – veci ielūzuši vai nokaltuši koki). Vecie dārzi ir ēnaini un romantiski, taču parasti arī aizauguši un nekopti. Īpaši uzmanīgi atjaunojami dārzi ap vecajām muižiņām, jo tajos bieži vien atrodami no dendroloģiskā viedokļa vērtīgi koki un krūmi. Sarežģītāku plānošanu visdrošāk, protams, uzticēt ēku vai ainavu arhitektam, bet idejas un kopsavilkums vienalga būs pašu ziņā. Ēku izvērtēšanai gan labāk pieaicināt kādu celtniecības speciālistu, vai pat vairākus, galveno vērību pievēršot pamatiem un jumta konstrukcijām. Tāpat koku novērtēšanu ērtāk uzticēt daiļdārzniekam vai dendrologam.

Dārza atjaunošana ir komplekss pasākums, kas notiek šādos etapos (šī darbu kārtība ir ērta, bet ne obligāta):

• Inventarizācija - dārza kokaugu un ziedaugu vērtību noteikšana un to atzīmēšana dabā un zemesgabala plānā.
• Projekta vai skices izstrāde, ietverot saglabājamos, pārstādāmos un no jauna stādāmos augus un būves.
• Potzaru griešana saglabājamām šķirnēm.
• Bīstamo un beigto koku un krūmu izzāģēšana.
• Zaru vainaga veidošana atlikušajiem kokiem.
• Saglabājamo ziedaugu un pārstādāmo kokaugu pierakšana citā vietā.
• Celmu un sakņu atvasu iznīcināšana.
• Zemesgabala attīrīšana no iespējamajiem sadzīves atkritumiem.
• Nezāļu iznīcināšana.
• Celiņu un būvelementu izveidošana vai rekonstrukcija.
• Melnzemes atjaunošana
• Kokaugu un ziedaugu pārstādīšana, dobju veidošana.
• Zāliena veidošana.

Ideālā variantā darbs pie vecā dārza sākas rudenī vai agri pavasarī, pie tam pilnu dārza atjaunošanas ciklu iespējams paveikt tikai visas sezonas garumā, vai pat divās sezonās.

Vispirms dārzā jāapzin saglabājamās vērtības un tos kokus un krūmus, no kuriem jāatbrīvojas. Rudens tam ir piemērots laiks, jo pēc augļiem un sēklām samērā viegli noteikt sugas un pat šķirnes daudziem kokaugiem. Nākamais laiks, kad to ērti darīt, ir pavasarī, kad versa ziedi un plaukst lapas, taču tas nav piemērots laiks krūmu un atvasu iznīcināšanai.  Vecā piemājas augļu dārzā var tikt galā arī saviem spēkiem, ja vien ir atbilstošas iemaņas un vēlēšanās. Jāizvēlas pašiem garšīgākās no augļu koku šķirnēm, kā arī jānovēro to glabāšanās kvalitāte. Ja ap māju ir liels vecs augļu dārzs, to ir vērts pilnībā saglabāt tikai tad, ja ir vēlēšanās nodarboties ar augļu uzglabāšanu un pārstrādi vai tirdzniecību. Citos gadījumos no daudzajām ābelēm un bumbierēm ir vērts atstāt tikai dažas garšīgākās šķirnes, bet pārējos vecos kokus labāk likvidēt vai aizstāt ar dekoratīvajiem kokiem. Augļu koki ir jākopj un tas prasa diezgan lielu darbu, citādi tie sāķ slimot un kritušie augļi pūst, izplata slimības un bojā zālienu. Ābeles un bumbieres mūžs ir samērā garš – labi kopjot tās var nodzīvot un ražot līdz simts gadiem, taču vainags jāatjauno un jārūpējas, lai koks neslimotu. Pareizi izzāģējot, iespējams atjaunot arī pavisam aizaugušus un aizlūzušus ābeļu vainagus, kā arī kokus, kas jau gandrīz neražo. Īsāks mūžs ir plūmēm, ķiršiem un aprikozēm – kādi 50 – 60 gadi, pie tam, ilgstoši nekoptas, tās neatjaunojas tik labi, kā ābeles.

Kad, plānojot dārzu, izvēle izdarīta un atzīmēti koki un krūmi, kas tiks atstāti un kas tiks izzāģēti, var rīkoties divejādi. Viens no veidiem - uzreiz saplānot, kur kas tiks audzēts un stādīts dārzā, un tad pie šī plāna turēties – tas novērsīs haosu dārza ierīkošanā, visam būs paredzēta vieta un izvēlēti labākie augšanas apstākļi. Lai visu uzreiz izplānotu, būs nepieciešanama pietiekami laba vizualizācija, kā arī kārtīgi jāpārdomā, ko tieši dārzā vēlēsies darīt un redzēt katrs mājas iedzīvotājs. Aizaudzis dārzs tik ļoti atškiras no tā, ko ieraudzīsiet pēc visa liekā attīrīšanas, ka reizēm grūti iedomāties, kā projektētās idejas izskatīsies dabā. Jāņem vērā, ka pēc attīrīšanas visa teritorija izskatās ievērojami lielāka un gaišāka. Otrs veids, kā sakārtot teritoriju ir – vispirms izzāģēt un izgriezt visu lieko, un pēc tam sākt plānot, ko stādīt klāt. Bieži vien tā var labāk saprast, kā dārzs galarezultātā izskatīsies. Tāpat zem vecajiem kokiem augušās puķes, kas ēnā likās panīkušas un metamas ārā, saulē var sakuplot un atkopties.

Patreiz tuvojas piemērots laiks koku zaru izzāģēšanai – kad lapas jau birst, zaru vainags ir labi pārskatāms, kā arī netraucē lapas un augļi. Lapu augšanas laikā var formēt dekoratīvos kokus un griezt dzīvžogus, taču augļu koku vainagus labāk veidot tajos gadalaikos, kad kokam nav lapu un neiet sulas – agri pavasarī un rudenī. Tāpat tagad ir labs laiks sakņu atvasu un celmu likvidēšanai, jo ir pasīvs augšanas periods. Rudenī grieztais vai apzāģētais koks neizdzen jaunas atvases,  iemieg ziemas miegā, un pavasarī atmostas ar izformāciju par savu jauno izmēru. Ja iespējams, var arī izvēlēties dilstoša mēness fāzi, tas vēl vairāk samazina atvasu ataugšanu. Izzāģēšanas, sakņu likvidēšanas un citus tīrīšanas darbus vislabāk darīt tad, kad augiem sācies vai turpinās periods. Pirmkārt, tad dārzniekam ir vairāk brīva laika, jo pavasarī, darbs dzen darbu. Otrkārt, ja paredzēts dezināt zarus vai atkritumus, ziemā zeme un palikušie augi ir pietiekami mitri, lai tas neradītu draudus ugunsdrošībai.

Visintensīvākais augšanas periods kokam ir no aprīļa beigām līdz Jāņiem, tad griež to, ko grib ātri ataudzēt un padarīt kuplāku, piemēram – dzīvžogus. Jebkurā gdījumā atjaunotā dārzā veco sakņu atvases no zemes var līst ārā visu nākamo sezonu, pat ja nomainīta augsnes virskārta, tādēļ jārēķinās ar regulāru to izgriešanu, ravēšanu vai appļaušanu ik pa 2-4 nedēļām. Tāpat izzāģētajiem kokiem rodas liels daudzums jaunu atvasu un ūdenszaru – tos pareizā laikā regulāri izgriežot, ar katru gadu darba apjoms samazinās.

Dekoratīvos kokaugus jālikvidē tajos gadījumos, kad tie ir vai nu slimi, vai aizlūzuši, vai daļēi izgāzušies un draud uzkrist ēkām, ceļiem vai citiem augiem. Izvēloties, kurus kokus atstāt un kurus likvidēt, nevajag vadīties tikai pēc vainaga formas, kas veciem kokiem bieži vien ir kroplīga, jo to var ievērojami mainīt apzāģējot zarus. Katrs koks, kas ilgi nav kopts, izskatās mežonīgs, bet ar prasmīgu kopšanu to var labot un pielāgot iecerētajam dārza stilam. Dažreiz nestandarta formas zarus ar nelielu pielabošanu var tieši izcelt un padarīt par neparastu, efektīgu dārza elementu. Ja teritorijā ir pavisam nokaltuši koki, tos var vai nu nozāģēt līdz ar sakni, var izfrēzēt arī celmu, vai atstāt celmu uz kā uzlikt puķpodu vasarā, vai arī apzāģēt zarus un apaudzēt ar liela izmēra vīteņiem (mežvīns, kokžņaudzējs, baltais mežvītenis, u.c.) – rodas dabīgs stabils vīteņaugu blasts. Reizēm lielam kokam aizlūzusi puse stumbra – to labāk nozāģēt uzreiz, lai lielākā vējā neuzkristu kam vērtīgākam virsū. Pie tam, lūstot no vēja, koka zars ar savu svaru rada atlikušajā stumbrā lielus bojājumus un ar laiku var aiziet bojā viss koks. Atzāģējot zarus, zāģējamo vietu jācenšas veidot slīpu pret atlikušo stumbru, lai nekrātos mitrums (horizontālā zāģējumā) un lai brūce nebūtu pārāk liela(vertikālā zāģējumā). Zāģējuma vietu aizkrāso vai nu ar speciālām ziedēm vai ūdensizturīgu krāsu.

Ja teritorijā ir ļoti lieli un veci koki, kas it kā traucē dārzam, vietējā vides pārvaldē jānoskaidro, vai tiem nav dižkoka statuss – tādā gadījumā tos nāksies saglabāt un pārējos apstādījumus pielāgot šiem kokiem. Šādiem kokiem sausie zari tāpat jāizzāģē, lai vējā neatlūztu, kā arī jāaiztaisa caurumi stumbrā, lai tajos nekrājas mitrums un slimības. Vēlams saglabāt arī nepazīstama izskata kokus, jo tie var būt retas dendroloģiskas vērtības. Apdzīvotā vietā, protams, ikviena koka izzāģēšanai nepieciešama atļauja, parasti to arī izdodas dabūt, ja ir pamatojums koka zāģēšanai. Taču tas, ka koks met ēnu, nebūs pietiekams iemesls tā likvidēšanai, un iespējams, ka šo problēmu var likvidēt, pamatīgi apzāģējot zarus – daudzi koki (liepas, kļavas, vītoli) no tā tikai iegūst jaunu formu. Koku forma būs jāveido vairākus gadus, lai tā stabili saglabātos.

Ogu krūmus, kas ir veci, dod mazu ražu un nedzen vairs jaunos dzinumus, nav lielas jēgas atstāt, jo jauni krūmi ātri ieaugas un sāk ražot. Izņēmumi ir gadījumos, kad krūmiem ir kāda veca un iemīļota šķirne, ko var vispirms pavairot ar spraudeņiem vai noliekteņiem un tad nomainīt veco krūmu. Ja krūmam pa vidu vecajiem zariem vēl aug arī jauni dzinumi, krūmu var no tiem atjaunot. Var arī nogriezt visus zarus līdz ar zemi un tad no jaunajiem dzinumiem vasarā atstāt 5-6, ko izveidot par jaunu krūmu. Krūmu atjaunošanu labāk sākt pavasarī, bet nevajadzīgos zarus likvidēt rudenī. Vecus dekoratīvos krūmus – ceriņus, jasmīnus, ligustrus – var atjaunot samērā veiksmīgi, jo tiem ir ilgs mūžs un tie ir izturīgi. Ne velti lieli ceriņu krūmi redzami vietās, kur māju drupas jau sen izzudušas. Tie labi vairojas ar sakņu atvasēm, taču atvasu izplatība jāierobežo. Ja no vecajiem ceriņkrūmiem gribat atbrīvoties, būs krietni jānopūlas – vai nu rūpīgi jaizrok viss sakņu kamols, jāpārrok vairākas reizes un jāizlasa visas sīkās saknītes, vai jāķeras pie ķimijas preparātiem.

Tīrot teritoriju, radīsies daudz atkritumu, tādēl svarīgi padomāt par to aizvākšanu konteineros vai pārstrādi. Iespējams, koku stumbrus un resnākos zarus lietderīgi sazāģēt malkā mājas apkurei vai ugunskuram, bet sīkākos sakompostēt.

Vecos dārzos mēdz saglabāties dažādas daudzgadīgās puķes, taču visbiežāk dobju vietas tiek mainītas, sakoptas un atjaunotas.. Ziedaugus labāk pārstādīt tajā laikā, kas pēc iespējas tālāks no ziedēšanas laika; pavasarī ziedošās puķes stāda rudens pusē, bet vasaras un rudens puķes labāk stādīt pavasarī. Rudenī daudzi ziedi atpazīstami labāk kā pavasarī, taču pārstāddīšanai varat izvēlēties nākamo sezonu – tad tagad vēlams atzīmēt dabā vai plānā, kādi ziedaugi kurā dārza stūrī atrodami, lai pavasarī būtu vieglāk orientēties jaunajos dzinumos.

Lai kāda arī nebūtu Jūsu izvēle attiecībā uz puķu dobēm, vecos dārzos problēmas vienmēr sagādā zāliens. Parasti tajā graudzāļu sugas gandrīz vairs nav saglabājušās, toties ir papilnam visādas nezāles. Zāliena virsma arī parasti ir nelīdzena, ar kurmju rakumiem un izrakto celmu bedrēm. Visvienkāršākā, bet ne lētākā metode ir - visu zemes virzkārtu nošķūrēt, izraut atlikušās saknes un stublājus, uzbērt kārtu jaunas melnzemes un iesēt jaunu zālīti. Šajā gadījumā jāpadomā, kur paliks noraktā velēnas kārta – varbūt ir kādas bedres, ko ar to var aizbērt, varbūt var sakompostēt un veidot pacēlumu akmensdārzam, bet varbūt jāved prom. Jarēķinās ar to, ka velēnas kaudzē, ja to atstās dārzā, būs jāiznīcina nezāles un tā līdz nākamajam gadam sasēdīsies par 10-30%. Tāpat jārēķinās ar to, ka jaunā zālīte ieaugsies pamazām, 3-4 nedēļu laikā; pirmajā brīdī dārzs būs melns.

Zālienu var arī atjaunot pakāpeniski. Ja tajā grib saglabāt tikai graudzāles, var lietot atbilstošus herbicīdu preparātus, ar ko nomiglo zālienu. Lielākā daļa nezāļu būs iznīkušas, atlikušās varēs izravēt. Ja zālienā saaugušas mārpuķītes, scillas, veronikas, un tās vēlaties atstāt, herbicīdus nevarēs lietot – zāliens viscaur jāizravē ar rokām, atstājot tikai tās sugas, kuras tajā vēlamas. Tas ir rūpīgs un laikietilpīgs darbs, bet rezultāts atmaksājas, pie tam katru gadu jau nav jāravē. Pēc zāliena attīrīšanas veco velēnu nopļauj ar trimmeri gandrīz līdz zemei. Tad nostaigā pa zālienu ar aeratoru – rokas, elektrisko vai zem pēdām pasienamām “naglu čībām”. Aerēšana uzlabo gaisa apmaiņu augsnes virskārtā, uzirdina zemi pie zālāju saknēm, uzlabo apstākļus jauno sēklu dīgšanai. Iespējams, ka zemi būs jāielabo ar kaļķošanas materiāliem, kūdru, pelniem vai minerālmēsliem. Pēc vecās velēnas apstrādes izlīdzina zemes virskārtu – norok izciļņus, izrauj atvases ar saknēm, pieber bedres un pielīdzina kurmju rakumus. Ideāli līdzenu virsmu diez vai šādi var panākt, bet dabiskā ainavā tas arī nav nepieciešams. Piebēršanai var izmantot citās vietās norakto zemes kārtu, taču, visdrīzāk, būs nepieciešama arī kāda papildus krava melnzemes. Piebērtā zeme jāpieblietē ar kājām, dēli vai rulli. Tad uzsēj jaunas zāliena sēklas atbilstoši augšanas apstākļiem un ierušina tās augsnē. Rudenī zālienu var sēt līdz septembra trešajai nedēļai, vēlāk tas var nepaspēt ieaugties.

Vecos piemājas dārzos mēdz būt arī dažadas ēku paliekas – mūru drupas, vecās siltumnīcas, pagrabu bedres.

Interesantas celtnes ir vecās siltumnīcas – agrāk tām bija saimnieciska nozīme un tās būvēja kā pamatīgas metāla un stikla konstrukcijas. Tagad bieži vien stikls jau sen saplīsis, metāls aprūsējis, bet tā visa nojaukšanai nepieciešams ievērojams laiks un līdzekļi. Labs risinājums ir vecās siltumnīcas pārvēršana par zaļojošu lapeni, to apaudzējot ar mežvīniem vai vīnogulājiem. Karstā vasaras dienā šādā lapenē būs patīkami malkot atspirdzinošus dzērienus dienvidnieciskā atmosfērā.

Līdzīgi var rīkoties ar vecajiem mūriem – to apdrupušās daļas un virsmas nostiprinot, var veidoties aizvēja siena lapenei, vai vieta kur kāpelēt un rotaļāties bērniem. Drupu apkārtnē parasti ir saaugušas nātres un gārsas – tās visērtāk rudenī iznīcināt ar vispārējās iedarbības herbicīdiem, bet pavasarī ierīkot zālienu vai grantētu laikumu.

Problēmas mēdz sagādāt arī pagrabu un garāžu bedres, ko vairs neizmantojam paredzētajiem nolūkiem. Tās var vienkārši aizbērt ar granti un nolīdzināt, bet var arī padomāt par oriģinālāku risinājumu. Viens no variantiem – garāžas bedrē ierīkot mākslīgo baseinu, izbetonējot bedres dibenu, un izklājot to ar piemērotu plēvi un zemplēves segumu. Šajos padziļinājumos var arī ierīkot smilšu laukumu bērniem vai lielogu dzērveņu purvu – risinājums atrodas vienmēr, ja vien neierobežojam savu radošo fantāziju.

Nav komentāru

Komentēt