Natalija Bondarenko - intervija
Senās tradīcijas un mūsdienu psihonerģētiskās prakses koši savijušās šamanes un sistēmisko sakārtojumu speciālistes Natālijas Bondarenko (Krievija) dzīvē un darbā. Šai rudenī viņa būs sastopama Rīgā ar trīs dienu meistarklasēm, tādēļ ieskatam – Irinas Okuņevas veidotā intervija, kur Natālija stāsta par savu ceļu un pieredzi.
Интервью с Натальей Бондаренко, автор Ирина Окунева, полную версию читайте здесь: "Диалоги. О целительстве, мастерстве и пути"
IO (Irina Okuņeva): Kā Tu sevi sauc no profesionālā viedokļa? Kādi ir apzīmējumi, kurus Tu lieto? Droši vien “sakārtotājs” (“расстановщик”) nav vienīgais?
NB: Vispirms jau es sevi saucu vārdā - Natālija Bondarenko. Es rakstu “sakārtotājs”, jo pašlaik praktizēju (sistēmiskos -tulk.) sakārtojumus un vadu prakses grupas. Bet tāpat es aiz komata rakstu dažādas citas savas prakses. Ja skatīt prakses vecuma kārtībā, tādā mērā, kā tās apgūtas vai iegūtas no pasaules, tad pirmais, ar ko esmu sastapusies, ir dziedniecība – šamaniskā dziedniecība. Ne dziedināšana tīrā veidā, bet tāds šamaniskais skatījums uz dzīvi.
Tā bija mana bērnība, vecmāmiņu audzināšana, un tas bija mans vienīgais eksistences veids. Es klausījos stāstus, pasakas, manu vecmāmiņu skaidrojumus par to, ko un kāpēc viņas dara. 5-6 gadu vecumā es smagi saslimu, es redzēju garus, varēju ar viņiem sazināties, redzēju cilvēkiem stipri neierastas lietas. Tad es pirmo reizi sajutu, kā man palīdzēja mana vecmāmiņa. Ar to, ko tautā sauc par vārdojumu. 9 gados es sāku strādāt ar kārtīm, kaut arī vārds taro man vēl nepastāvēja. Es pēkšņi sajutu kārtis, Arkānus (kaut arī tādus vārdus es tad, protams, nezināju) un sāku pareģot. Un tad arī sāka viss notikt! Un mana interese par Arkāniem ir neatslābstoša. Vēlāk es sāku nopietni apgūt tradīcijas, un daru to līdz pat šim brīdim. Tāpēc mani var saukt par “tarologu”. Es pa kripatām vācu informāciju, saistītu ar Taro, meklēju skolotājus, nodarbojos ar praksēm. Tāpēc tādas lietas kā maģija, šamanisms, dziedniecība – tās ir tās prakses, ar kurām es daļēji nodarbojos kopš bērnības. Par sakārtotāju es kļuvu ne tik sen, tā ir viena no pēdējām lietām, ko var likt tai sarakstā, ar ko es nodarbojos. Es ieguvu psihologa izglītību, pēc pirmās filoloģiskās, bet tas, ko es biju apguvusi līdz psiholoģijas fakultātei, veido man nozīmīgu bāzi. Kā sakārtotāja es sāku praktizēt tikai pēc tam, kad pabeidzu bāzes kursu pie Elenas Veselago. Bet tas, ko sakārtotāji tagad sauc par “Lauka lasīšanu”, man bija dzīves lasīšana jau kopš mazotnes.
IO: Kāpēc ar tādu prakšu un pieeju daudzveidību, ar bagātīgu personīgo pieredzi, Tu pašlaik kā pamata praksi esi izvēlējusies sakārtojumus?
NB: Šo metodi es redzu kā efektīvu. Un es ļoti cienu rezultātu. Kaut arī sakārtotājs, kā likums, reti gūst atgriezenisko saiti no sava klienta par to, kas un kā ir izmainījies, bet pēc enerģijas ir redzams un jūtams, vai klientam ir vai nav kļuvis labāk. “Labāk” – tas man ir rezultāts. Tiesa, reizēm “sliktāk” arī ir rezultāts. Vēl es reizēm dabūju atgriezenisko saiti no klientiem un viņi stāsta par pārmaiņām. Es pati arī daudzreiz esmu bijusi kliente, un noteikti varu galvot par efektivitāti. Kad samērā ātri un skaidri atnāk apziņa par procesu - ja Tu esi pieslēdzies sakārtojuma procesam un neesi ticis atslēgts no tā ar savu traumu palīdzību, tad Tu pēc būtības vari apzināties notiekošo procesu. Vari ieraudzīt, uzzināt, izprast jaunā veidā savu problēmu un virzīties tālāk jaunā kvalitātē.
IO: Tas ir par klientu vai par sakārtotāju?
NB: Par klientu. Sakārtotāji taču arī mēdz būt klienti. Pirmo reizi es kļuvu par klientu 2006.gadā. Tad(Berts) Helingers bija atbraucis uz Maskavu, mani tuvi paziņas bija pie viņa mācībās un beigās parādīja metodi. Es par to sāku spēcīgi interesēties, jo, būdama kliente, es sapratu, ka tas ir ļoti rezultatīvi un efektīvi. Tā kā es esmu cilvēks, kas visu mūžu dzīvojis un strādājis biznesā, man ir svarīgi redzēt efektu un rezultātu. Es nemīlu metodes un veidus, kuros nav iespējas sajust, pataustīt, izvērtēt rezultātu, iegūt pieredzi. Sakārtojumos aizvietotāja uztveres efekts, uzskatāmība, iespēja dziļi izjust situāciju mani ļoti pievilka. Es nesāku uzreiz strādāt kā sakārtotāja, es ilgi vēroju šo metodi, izzināju to. Un tikai 2010.gadā es aizgāju pie Elenas (Veselago) uz apmācību kursu. Turklāt Elenu es izskaitļoju nejauši. Es lasīju par viņu, pēc tam ieraudzīju viņas mājaslapu, kad es meklēju telpas savām Taro meditācijām. Precīza apmācību programma mani iedvesmoja un es aizgāju mācīties.
Kad pirmo reizi ieraudzīju pašu Elenu, es sapratu, ka šis cilvēks man dos iespēju palikt ar manu pieredzi, nesāks mani pārveidot. Un dos iespējas gūt zināšanas un praksi. Tas man ir vērtīgi. Pie viņas es gāju kā kliente pirms apmācībām. Uzticēšanās jautājums man ir ļoti svarīgs. Bet, kā jau katrā praksē, ja gribi tajā attīstīties, ir pastāvīgi jāmācās. Pēc tam es sāku mācīties pie dažādiem meistariem, un daru to joprojām.
IO: Kā tas pārklājās Tavai ilggadējai taro-maģiskajai praksei?
NB: Es ilgi domāju, ka tas nekā nesavienojas, un tās ir absolūti dažādas lietas un pieejas. Es tā domāju pirmās divas nodarbības pie Elenas (Veselago), pēc tam es sapratu, ka visām šīm praksēm ir daudz kas kopīgs un kaut kādi momenti var apvienoties un tikt izmantoti, palīdzot darbā. Tas, ko Helingers apraksta kā “tukšo vidu”, neitralitāti, nevērtēšanu, man tas ir tas kanāls, kad tu sāc “dzirdēt” citu cilvēku bez uzslāņojumiem. Par laimi, tas man bija pieejams vēl pirms sakārtojumiem, jo es pirms tam nodarbojos ar sapņojumiem, regresijas terapiju, reberfingu, holotropo elpošanu, kopumā – ar daudz ko. Un kanāls - viņš iestrādājas, nevis pēkšņi parādās. Tas var tikt piepildīts jebkura meistara jebkurā laika sprīdī, tas ir kopīgi visiem, atšķiroties vien detaļās. Tu visur strādā ar klientiem un savāc dažādas “zāles” dažādām “slimībām”, ja salīdzinātu ar medicīnu. Jo vairāk tev rokās dažādu metožu un veidu, jo vairāk tu vari just dažādas iespējas. Ja es strādāju ar cilvēku un redzu, ka viņam kādā brīdī var palīdzēt sakārtojums, es strādāšu ar šo metodi, ja pēkšņi atklājas, ka te jālieto kaut kas cits, es to teikšu klientam. Zināt dažādas pieejas man ir iespēju paplašināšana.
IO: Kad Tu strādā individuāli, ar kādu metodi tu strādā?
NB: Tas atkarīgs no tā, kas notiek. Kāds ir pieprasījums, par ko tas ir. Runājot par sakārtojumiem, man patīk izvietojumi uz akmeņiem, un es tos izmantoju individuālajā seansā. Ar figūriņām man nesaderēja. Bieži sakārtojumā darbojas viss, kas atrodas istabā, un tas ir ļoti interesanti. Man patīk dzīva vide, un pat tad, ja nav neviena priekšmeta blakus, vienalga var izveidot sakārtojumu.
IO: Kad Tu strādā ar Taro, Tu izmanto diezgan stipru un spēcīgu kanālu, kas ir burtiski kā durvis vai lūka. Vai sakārtojumos priekš Tevis ir tāds kanāls?
NB: Pašlaik ‘Feisbukā’ apspriež Helingeru, Sofiju (Helingeri), un būtībā paceļas jautājums: “Vai Helingers ir tās durvis?” - Nezinu, man nav atbildes uz šo jautājumu. Man šai procesā durvis – tas ir kaut kas cits, ne Helingera kā autora vārds, bet kas cits. Iespējams, tas, ko viņš sauc par Garu. Es negribu iedziļināties terminoloģijā - man tas ir Gars, saikne ar Augstajām enerģijām.
Mums ģimenē ir stāsts. Mana vecvecmamma Pelageja nodarbojās ar dziedniecību, dziedināja ar zālītēm un lūgšanām. Pie viņas nāca cilvēki no visas apkaimes, un mans tētis, būdams mazs bērns, pārlasīja viņai zālītes un gatavoja uzlējumus. Un reiz viņš jautāja - no kurienes viņa zin, ar ko jāārstē atnākušais cilvēks? Vecmāmiņa dzīvoja klusā ciematā un nekādas “psiholoģiskās prakses” nepārvaldīja, gudrus vārdus nezināja. Viņa to skaidroja tā, ka vajag vienkārši ieklausīties Dievā, un teikt tā, kā viņš saka. Tāpēc katram ir sava saikne un savs avots - kaut arī, pēc būtības, tas droši vien visiem ir viens. Tu uzmanīgi klausies pasauli un cilvēku, un ej aiz tā, neienesot tur nekādas liekas interpretācijas un vārdus no sevis.
IO: Kādi Tev bijuši paši svarīgākie panākumi un notikumi ceļā? Bez kureim nebūtu tas, kas tev ir tagad?
NB: Atskatoties atpakaļ no mana pašreizējā vecuma, es saprotu, ka man jāpateicas manām vecmāmiņām. Viņas bija trīs māsas, un katrai bija unikālas spējas. Mana dzimtā vecmāmiņa Anna dzirdēja pasauli, viņai bija brīnišķīga saikne ar zemi. Kad es biju maza, viņa man mačīja klausīties zemi. Viņai bija apbrīnojams kontakts ar dzīvniekiem, tie vienmēr viņu klausīja. Viņa vienmēr vāca zālītes un stāstīja par augiem kā par visām dzīvām radībām. Tā bija kaut kāda mītiska vide no manas dzimšanas brīža. Es agrāk to ennovērtēju, jo domāju, ka visis tā dzīvo. Un tikai 12 gados sapratu, ka bērni ir dažādi, ka ne tuvu visi tā dzīvo, ne visi redz garus un māk ar tiem sazināties. Man bija šoks, jo man tas likās tik dabiski, man nebija skaidrs, kāpēc visiem tas nav dots.
Otra vecmāmiņa – Praskovja. Viņa ārstēja smagas saslimšanas, un viņa mani vienmēr ņēma uz rituāliem. Viņa visupirms ārstēja visus ģimenes locekļus. Atnāk, iečukst vārdojumu, un viss momentā pāriet. Atkal jau, esot ar tādu pieredzi bērnībā, ir grūti man pierādīt, ka tie ir lauku aizspriedumi un iedvesmošana. Es personīgi redzēju rituālus un to iedarbību. Trešā vecmāmiņa – Matrona. Viņa reizēm praktizēja tā saukto lauku maģiju, tāpēc no maziem gadiem es zinu arī šo medaļas pusi. Bez šīs pieredzes un zināšanām, vēl, protams, bērnībā veidojas rakstura īpašības. Kādi uzvedības modeļi. Un tur man ir buķete no mammas, no tēta, un vecākās paaudzes. Bet pasaule ir interesanta izzināšanai, izpētīšanai, tā ir atvērta – tas, protams, man ir super svarīgs ieguvums no ģimenes.
IO: Kāpēc Tu neaizgāji pa to ceļu, kā Tavas vecmāmiņas?
NB: Mums katram ir savs virziens. Bērnībā es nesapratu, ko nozīmē izvēlēties un iet pa ceļu. Es vienkārši dzīvoju tajā. Piemēram, zālītes es nedzirdu tā, kā dzirdēja mans tētis vai vecmāmiņa. Varbūt tamdēļ ir jādzīvo laukos, bet es dzīvoju Maskavā un ieguvu izglītību. Es agri sāku lasīt, 6 gados es izlasīju visu bērnu bibliotēku un pārgāju uz pieaugušo. Mums katram savs ceļš. Saikne ar dabu man ir viena no svarīgākajām, es dzirdu zemi, tās lūzumus, vidi. Es varu strādāt ar stihijām. Iespēja būt dabā man ir vitāli svarīga. Bet manas prakses un pieredze atšķiras no tā, ko darīja manas vecmāmiņas.
IO: Ko vēl Tu mācījies apzinātā vecumā, un kur iniciējies?
NB: Es vienmēr kaut ko mācījos un mācos. Pie (Genādija) Gončarova – hipnozi, pie dažādiem bioenerģētiķiem – dziedniecību. Es daudz mācījos Taro un guvu iesvētību no Viktorijas Rogozovas vadīt Arkānu meditācijas. Mācījos pie budistu meistariem, tādiem kā Norbu Rinpoče, Bogdogegens, dažādiem Lauka praktiķiem. Mācīties var pie visiem. Bija arī periods, kad es atteicos no jebkādām praksēm.
IO: Pēc perioda, kad Tu izgāji no personības krīzes, kā atgriezies pie praktizēšanas?
NB: Man pēkšņi sagribējās ļoti daudz uzņemt dzīvīguma plūsmas, es gāju mācīties. Es mācījos caur īsām programmām un trenniņiem, mani saveda kopā ar ļoti interesantiem cilvēkiem. Man šai jomā ie veicies. Ne vienmēr informācijas pavadonim ir jābūt zināmam cilvēkam. Tas var būt vienkārši cilvēks, ar ko jūs varat saskatīties vai pateikt viens otram pāris vārdu, un nav svarīgi, kādu laiku ilgst jūsu kontakts, svarīgi – ar ko tas piepildīts. Man ir ļoti paveicies ar tādiem cilvēkiem. Un es esmu pateicīga, ka pasaule man tos atsūtījusi.
IO: Kuram no skolotājiem bijusi vislielākā ietekme uz Tevi?
NB: Īstenībā daudziem cilvēkiem, pat pavisam nepazīstamiem. Galvenais nav tas, ko viņi tev ir mācījuši, bet ko tu esi iemācījies! Bet īpaši silti manā sirdī kļūst no Bogdogegena IX vārda.
IO: Kas viņš ir?
NB: Tas ir tibetiešu lama, budistu zinātnieks, Mongolijas budistu vadītājs. Mēs ar viņu iepazināmies nejauši un samērā vēlu. Mums bija (prakses -tulk.) grupa, un Bogdogegens atbrauca pie mums ar savu dēlu. Kad es viņu ieraudzīju, es sapratu, ka īsti skolotāji neko nemāca, bet nodod stāvokļus. Tu vienkārši sēdi blakus ar tādu skolotāju, dzer tēju, kā tagad mēs ar tevi, un visu pati sevī saproti.
Viena mana paziņa pajautāja viņam, kā vajag dzīvot? Viņš atbildēja viņai: “Audzē boddhičitu”. Mēs nezinājām tibetiešu terminoloģiju, un viņa pajautāja, kas tas tāds? Viņš atbildēja, ka jābūt līdzjūtīgam, ne tikai pret cilvēkiem, bet pret visu dzīvo pasauli, un jāaudzē sevī šīs jūtas. Kad es runāju par Bogdogegenu, man mainās iekšējais stāvoklis, es kļūstu laipnāka, mīkstāka un mierīgāka jau no vienām atmiņām par viņu vien. Kad atrodies blakus tādam cilvēkam, tu vienkārši atslābsti un iekšēji izgaismojies. Tu uzņem šo stāvokli caur katru sava ķermeņa šūniņu.
Indijā nāca tāda pieredze, ka agrāk sagatavotie prāta spriedumi izšķīst, Tu dzīvo te un tagad, pilnīgā harmonijā. Redz, Bogdogegens man neko “neiemācīja”, bet es vienkārši ar viņu dzēru tēju, sarunājos, skatījos viņam acīs, jutu sevi pilnīgā drošībā. Un neaizmirstami ir tas, kā šis dižais cilvēks rūpējās par mums, lai mums būtu ērti dzīvot Indijā, tas, kā viņš uzaicināja mūs uz pusdienām. Cilvēki teica, ka tā ir liela svētība, kad skolotājs uzaicina pusdienās. Un mēs, neko nesaprotot budisma tradīcijās, bijām kā bērni, kam iekšēji ir bērnības sajūta un notiek vārdos neaprakstāma kustība.
IO: No tiem, kas tomēr tieši mācīja, kurš bija Tev vērtīgākais prakses nodošanas ziņā?
NB: Nu, arī tā ir prakses nodošana. Kā budismā ir tāda guru-joga, kurā tiek nodotas mantras, arī tā ir nozīmīga lieta. Es nevaru ļoti precīzi to izskaidrot, jo neesmu budiste. Bet es no viņa saņēmu iesvētību Zaļās taras mantrai. Lielu loma bijusi arī Norbu Rinpoče. Es viņu pirmoreiz redzēju 2002.gadā Maskavā. Tā bija tikšanās kinoteātrī. Bija ļoti daudz cilvēku, es pirmoreiz redzēju tādu masveidību. Uz skatuves sēdēja cilvēks, līdzīgs maniem senčiem (parādība, ko līdz šim nevaru izskaidrot). No viņa nāca tāda enerģija, ka nebija svarīgi, kādā kinoteātra stūrī tu atrodoties un cik apkārt cilvēku. Cilvēku bija daudz, tie pārsvarā bija jauni ļaudis. Turklāt nebija nekādas šīs tikšanās reklāmas - man mani Pēterburgas draugi pateica, mēs aizgājām, un man nebija ne jausmas, kur un pie kā es eju. Spēks veda! Un šis cilvēks bez jebkādas reklāmas, par velti, savāca kinoteātri. Cilvēki sēdēja uz pakāpieniem, uz grīdas, zāle bija burtiski piebāzta.
IO: Uz ko tad sanāca cilvēki?
NB: Uz spēku - viennozīmīgi! Uz tādu īstenu spēku, bez viltus piedevas. Uz zināšanām! Es redzēju cilvēkus, izbadējušos (labākajā vārda nozīmē) pēc garīguma, tāda īsta, neviltota garīguma. Runāja viņš ļoti vienkāršas lietas par dzīvi, bet visi klausījās viņu, elpu aizturējuši - kā vajag dzert, domāt, ēst, dzīvot, kā mūsu domas iedarbojas uz mūsu ikdienas notikumiem. Es neatceros precīzus viņa vārdus, tāpat kā ar Bogdogegenu - tie bija iekšējie stāvokļi. Mani uz to brīdi visvairāk pārsteidza tas, ka cilvēks, kuru visi dēvē par likumīgu skolotāju, ir ļoti vienkāršs, no viņa plūst labvēlības enerģija pret visiem. Pēc būtības, viņš pārraida savu stāvokli. Lasot mantru, arī tiek pārraidīts stāvoklis. Tas bija spēcīgi, un man tā bija pirmoreiz.
IO: Pie maģijas jautājuma. Kā Tu to mācījies? Uz kādu zināšanu sistēmu balsties? Varbūt tā ir personīgā pieredze un sajūtas?
NB: Tā ir personīgā pieredze un sajūtas, tās ir no dzimtas gūtās zināšanas. Daudz lasīju un mācījos, daudz mēģināju. Bet atkal jau, kad tu audz lauku ciemā, kur tas ir visapkārt, tad tev maģija – tas ir kas pašsaprotams. Bieži lauku ciemos jautājums, vai maģija eksistē, izsauc smieklus. Nesen noskatījos brīnišķīgu filmu “Mari pļavu debesu sievas” («Небесные жены луговых мари»), par mordviešu lauku ciemiem, kur maģija izkaisīta gaisā un nevienam nerodas jautājumi, ir tā vai nav.
IO: Jautājums ne par to, ir maģija vai nav, bet par zināšanu sistēmu.
NB: Es kopš bērnības redzēju garus un jautāju vecmāmiņai. Es skatījos uz otras vecmāmiņas rituāliem un uzdevu jautājumus, un viņa man atbildēja. Pēc, kļuvusi pieaugusi, es sāku par to daudz lasīt un mācīties. Man bija periods, kad es ar vienu sievieti izgāju piecu gadu individuālās apmācības. Es ar to nodarbojos un centos saprast, kā tas saucas, kā tas uzbūvēts, un tā tālāk. Sakārtojumi, starp citu, arī radīja virkni atklājumu par tēmu.
IO: Kā tavā skatījumā, vajag “jaunajam sakārtotājam”zināt par to, ka noris laukos un ko darīt ar to?
NB: Var arī nezināt. Nav obligāti iet šajās zināšanās, bet, ja jūs paplašiniet savu apziņas līmeni, jums jābūt gataviem tam, ka varat daudz ko dažādu ieraudzīt. Ja jūs gribat vadīt sakārtojumus ģimenes sistēmas līmenī, pie jums nekad neatnāks klients, kam dzimtā 7.paaudzē kādu nolādējuši, un viņš līdz šim laikam nes atbildību par to. Un, ja arī atnāks, tad jūs to neieraudzīsiet, visdrīzāk. Es ticu tam, ka katrs klients atrod savu sakārtotāju. Es neesmu ļoti klasisks sakārtotājs un pat ne visai saprotu, ko nozīmē “klasisks”. Kā strādā tieši stipri klasisks sakārtotājs, es nezinu, bet neticu, ka Helingers varēja iznest cilvēkiem šādu metodi un nejust saikni ar kaut ko lielāku, kā ģimenes sistēmas līmenis. Laiki mainās, mainās tehnikas, metožu evolūcija arī pastāv.
IO: Kā tavuprāt – kurp virzās sakārtojumu vide un sistēmiskā izvietošana kā arods?
NB: Uz šo jautājumu labi atbildēs tas, kas novērojis šo metodi ilgstošā attīstībā, bet ne ielauzies metodē, kā es. Es tagad redzu, tai pašai Elenai, cik daudz ir saistīts ar šamanismu. Mums daudz šamaņu pēkšņi uzradies pēdējā laikā - tie, kam pieejami izmainīti apziņas stāvokļi, pēkšņi sākuši saukt sevi par šamaņiem. Katrs, kas var nopirkt bubenu, uzsist pa to un sajust kaifu no tā, pēkšņi kļuvis par šamani, bet es tur redzu dziļu atšķirību. Man tas nav šamanisms, bet vienkārši iespēja cilvēkam ieiet kādos izmainītas apziņas stāvokļos, tai skaitā ar bubena palīdzību. Pats interesantākais – kāpēc, un ko iesākt pēc tam! Šamanisms iekļauj sevī kādu savienību ar Gariem. Ir daudz tradīciju, bet, lai par kādu šamanismu jūs lasītu, būtība ir viena - jūs vairs neesat brīvs, jūs kalpojat, jums ir kontrakts ar Gariem – palīgiem. Un daudz citu ierobežojumu, noteikumu, tradīciju.
IO: Mūsu valstī (Krievijā, -tulk.) ir savas šamanisma tradīcijas?
NB: Mums ir daudz šamaņu, tradīcija nav mirusi. Tuva, Altajs, Hakasija, Ziemeļu rajoni. Kas meklē, tas vienmēr atrod. Man paveicās, es satiku šamaņus no dabas. Es redzēju, kā strādā tuviešu šamaņi, man paveicās savā ceļā iepazīties ar pazīstamo tuviešu šamanieti Aj-Čureku. Es zinu Veru Sažinu, brīnišķīgu pilsētas šamanieti Maskavā - laba spēka cilvēku. Esmu redzējusi, kā strādā Altaja šamaņi. Liktenis mani saveda ar Aržanu Kozerkovu. Šamani, kas dziedināja cilvēkus ar mūziku un balsi. Viņš, man par lielu nožēlu, ir pāragri aizgājis no dzīves. Tā mēdz būt, ka šamaņi ļoti ātri aiziet, Aj-:Čureka arī diezgan agri aizgāja no dzīves. Man ar viņiem ir kāda kopīga kustība, viņi man nāk pretī dzīvē. Es mācos pie dabas šamaņiem, bet arī pie Kampenhauta, ar lielu cieņu pret viņu, es labprāt pamācītos.
IO: Kā Tev uz Tevis aprakstīto pieredžu fona, pilsētas šamanisms? Sakārtojumu un rituāla savienojums?
NB: Es nezinu, ko tu domā ar vārdu salikumu “pilsētas šamanisms”. Ja šamanis lielāko daļu laika dzīvo pilsētā un praktizē? -Tā var būt. Piemērs tam ir tā pati Vera Sažina. Tiesa, uz visu vasaru viņa brauc uz Tuvu. Daudzi pat mācās šamanismu treniņos, no grāmatām – un te man paceļas jautājums par personīgo caurvadāmību. Piemēram, es strādāju kopā ar Veru Sčastļivoju, kas brīnišķīgi strādā, kaut arī tiešā pārraidījuma pa dzimtu, kā viņa saka, viņai nav. Tur jau personīgie aspekti ieslēdzas - kāpēc ne? Galvenais – skaidrība un saprašana, ko tu dari, cieņa pret gariem un radīcijas godāšana.
IO: Kā Tu jūti savu personīgo virzību, kurp Tevi tagad ved? Prakses paplašinašanā, tālāk došanā?
NB: Es ilgi izvairījos un līdz šai dienai atsakos no apmācību programmām, bet apkārt sev bieži dzirdu lūgumus novadīt to vai citu kursu, vai savāktu grupu iešanai Arkānos. Es ļoti uzmanīgi ieklausos sevī, vai tas būtu man pareizais ceļš. Droši vien, ja ir pieprasījums, tad vajag to klausīt un realizēt, bet man tā ir uzmanīga kustība. Es redzu, kā mani kolēģi, kas kaut ko pamācījušies, uzreiz sāk vākt treniņu grupas veidot sakārtojumus. Es esmu lēnākā kustībā, mani kaut kas stādina. Kaut arī man ir pasniegšanas pieredze biznesā un pirms tam citur - jautājums ne par to, bet par iekšējiem stāvokļiem. Tad es sāku ieklausīties apkārtnē, skatīties - kas prasās, kas klauvē pie manis. Man nepatīk, ka cilvēki naudas dēļ sāk pārdot savas zināšanas un prasmes. Man ir sarežģīti pieņemt, ka jebkuras prakses ražo naudu, padarot to par pamata motīvu savai darbībai. Varbūt tāpēc, ka man ir kāda šamaniska audzināšana šai jautājumā. Šamaņi cenu nenosaka - viņi jautā gariem, vai var palīdzēt cilvēkam. Un pēc tam cilvēks pats nolemj, atstāt kādus ziedojumus vai nē. Man tas ilgi radīja sarežģījumus, jo mēs dzīvojam sociālā vidē, kur ir tādi jēdzieni kā zāles noma un dzīvošanas izmaksas. Redzēsim, kurp mani aizvedīs – redz, no biznesa praksē izmeta gandrīz ar varu. Plāni un idejas ir, bet realizēti pilnā apmērā pagaidām vēl nav.
IO: Ir viedoklis, ka neko nevienam nedrīkst darīt par velti, ka tā ir līdzsvara izjaukšana. Ir arī cits skatījums – ka apmaiņa ne vienmēr ir acīmredzama, “zeme ir apaļa, viss sadarītais atgriežas’, un ne vienmēr nepieciešama apmaiņa caur naudu. Kāda ir Tava paradigma?
NB: Man reiz bija izbraukuma tūre ar vienu grupu. Mēs visi draudzējāmies, un kādā pasēdēšanā ar kārtīm mani palūdza pazīlēt. Es sarīkoju “vienlaicīgas spēles seansu” un pazīlēju uzreiz 7 cilvēkiem, nepaņemot no viņiem ne kapeikas. Un tajā naktī es sajutos ļoti slikti, tā kā šie draugi, kam es zīlēju, kopā ar citiem saviem cilvēkiem no dzimtas, un “stāvēja” man pretim. Gāja spēcīga enerģija, bija sajūta, it kā atvērts portāls, un katram kaut ko vajag, katrs kaut ko vēl prasīja. Es teicu “Stop!” – un viņi visi septiņi atgriezās un nolika man pa monētai. Nauda – tas ir brīnišķīgs veids atbrīvoties no nevajadzīgas enerģijas tam, kurš strādā, nemazināt pašvērtību, un palīdzēt klientam novērtēt to, ko viņš iegūst. Daudzi grib sev par trim rubļiem likteni salabot uz brīnumdara rēķina - tas ceļš nekur neved. Kaut arī reizēm es izstrādāju darbus draugiem apmaiņā pret to, ka viņi strādā priekš manis – kāpēc ne, tas ir pilnīgi normāli.
IO: Līdz ar interneta parādīšanos, radusies kāda vide distancētam Lauka darbam. Kā Tu pret to izturies? Un kā skaties uz tā attīstību?
NB: Ļoti uzmanīgi attiecos pret to, bet ir realitātes un ar tām arī nevar nerēķināties. Es vadu konsultācijas ‘Skaipā’, arī Arkānu meditācijas. Neko sliktu neredzu vebināros un ‘onlain’ apmācībās. Ir prakses, piemēram - Reiki, kur var neatrasties blakus klientam darbā ar viņu. Bet ir situācijas, kad vajadzīgs kontakts “cilvēks – cilvēks”. Es domāju, ņemot vērā mūsu interneta atkarības, distancētās formas attīstīsies. Pati, starp citu, izeju ‘online’ apmācības kursu pie Tenzina Vangjala Rinpoče par “pieciem elementiem”. Viņa enerģiju nekāds internets nemazina. Norbu Rinpoče dod iesvētību pa internetu miljoniem, kam vajag – paņems. Viss pārkārtojas atbilstoši realiātēm, bet dzīva kopība ar cilvēku man kā agrāk ir svarīgāka. Esmu vecmodīga šai ziņā. Lauka sajūtas tiešā kontaktā ir spēcīgākas un skaidrākas.
IO: Kā Tu jūti kopējo virzību visām praksēm? Vai tās saplūdīs vienotā upē? Vai iegūs vienotu teorētisko bāzi?
NB: Tam, ko mēs saucam par Lauka praksēm, tam ir viens avots. No šī avota jau iztek kaut kas kopīgs. Es neticu tam, ka to var apvienot ar cilvēcisku vēlmi un mērķi.
IO: Jautājums ne par cilvēku apvienošanu vienā oranizācijā, bet par ideoloģisko vienotību. Kā, piemēram, pastāv Zinātņu akadēmija, kurā ir bioloģija un filozofija, un tam visam ir kopīgs nosaukums.
NB: Es nedomāju, ka mums izveidosies kāda brīnumaino un garīgo zinātņu Akadēmija, es neticu kaut kā tāda apvienošanai. Tādēļ, ka jebkuras apvienības veido cilvēki, bet cilvēkiem ir savi mērķi - kādam vajag varenību, kādam drošību, vispār katram kaut ko savu.
Es devu piemērus, kuros spēka cilvēki jau tā ir apvienoti - viņi ir vienoti ar Spēku. Kad mēs satiekamies ar cilvēkiem un rodas sajūta, ka mēs jau visu mūžu esam pazīstami, ka kaut kas mūs apvieno. Mūs apvieno Lauks un vide, par to daudzi runā. Cilvēces problēma ir tajā, ka tā domā un tic tam, ka visi ir dažādi, ka mēs esam atšķirti. Dalai-Lama par to daudz runā. Cilvēki sadala visu valstīs, nācijās, savos un svešos, aizmirstot, ka planēta, uz kuras mēs dzīvojam, mums ir viena, ka daudz karu un bēdu rodas no sadalītības. Bet tāda kopīga institūta, kas garīgos aspektus zinātniski skaidro un apraksta bez dalījuma praksēs, izveidošana ir utopija. Skaista, bet utopija. Vai tā būtu psiholoģija, šamanisms vai cita Lauka prakse, bet Kosmiskie likumi ir, tie tāpat visos senajos avotos aprakstīti. Vai to var nosaukt par standartu - nezinu.
IO: Bet cilvēki taču mainās? Viduslaikos cilvēka nāve bija izklaide. Sodīšanas laukumā kā realitātes šovi. Bet laiks pagāja un cilvēce izmainījās. Mēs kļuvām jūtīgāki un sākām uztvert visu savādāk. Es runāju par laba un ļauna kritērijiem, pieņemamo un nepieņemamo.
NB: Nu, karš – tas ir arī mūsdienu realitātes šovs, tāpat kā agrāk. Un vēl mūsu šodienas politika, tā vienkārši izbrīna - kas par šovu! Kas tad mainījies? Starp citu, par nāvi - Bali es redzēju brīnišķīgu skaistu cilvēku gājienu baltos tērpos, viss virtenēs, mūzika skan. Es pajautāju viņiem, kas par svētkiem, un viņi atbildēja, ka cilvēks nomiris. Dažādās tradīcijās cilvēki mirst dažādi, dažāda ir attieksme pret nāvi. Vai cilvēki iemācījušies būt jūtīgāki? - Nezinu. Mēs esam zaudējuši saikni ar dabu, ar dzīvo. Tad kur slēpjas mūsu super jūtīgums? Mēs pat acīs cits citam neskatāmies, skatāmies gadžetos. Un par laba un ļauna kritērijiem, pieņemamo un nepieņemamo, es arī neesmu pārliecināta, ļaunuma pārpārēm pietiek arī pašlaik.
Mēs visu esam iemācījušies labi izskaidrot. Ir līdzība... pasaka par to, ka bija pilsēta, kurā visas vēlēšanās piepildījās. Kur cilvēki ievēlējās vēlēšanos, gāja gulēt, un no rīta viss piepildījās. Tā bija tikmēr, kamēr neparādījās cilvēks, kas gribēja uzzināt, kā tas viss strādā. Man liekas, uzticēšanās spontanitātei un pasaulei – tas ir kas ļoti dzīvīgs.
Piemēram, mūsu vēlēšanās visu uzzināt, dot katram procesam izskaidrojumu man ļoti labi izvējojās Indijā. Tur katram bērnam ir skaidrs, kas ir sinhronizācija. T.i. tu padomāji kaut ko – un tas notiek. Vai arī tu sagribēji satikt kaut kādu cilvēku, un viņš tev nāk pretim. Tur ir cilvēki, kas tradicionāli, no paaudzes paaudzē uztver daudz ko neparastu kā normālu, bet mēs ejam uz treniņiem, maksājam naudu, lai mums izskaidrotu, kas tas tāds un kā darbojas. Un var par brīnumu brīnīties, bet būt atvērts tam. Es to aktīvi mācos. Mēs gribam, lai tas viss (brīnums) strādātu, atstājot to mentālā līmenī. Jāsaprot, ka, sēžot klosterī, tu neesi starp cilvēkiem, bet starp cilvēkiem ļoti labi parādās viss - cilvēki ir spoguļojoši, tie ir labi orientieri, lai saprastu, kur tu esi, kādā tu pats esi iekšējā līmenī. Vai tu varēsi mierīgi uztvert cilvēku, kas sit bērnu? Ja tu pagāji garām un atradi tam izskaidrojumu, tad tavā garīgajā pasaulē kaut kas iet ne tā kā vajag. Ja cilvēks bezpalīdzīgu suni sit, tad tas ir cilvēks ar salauztu sistēmu. Es tādus saucu “salauzītie”. Cilvēki ar salauzītām sistēmām. Var izlasīt tūkstoš apgaismojošu grāmatu, bet paiet garām tādām situācijām, kā es iepriekš teicu, var būt vienaldzīgs. Un tā katru dienu, un visi apmierināti.
IO: Sakārtojumi man ir kā durvis, bet ne tādēļ, lai tajās ērti iekārtotos. Tās ir tādēļ, lai atvērtu un nokļūtu no vienas pasaules citā. Tāpēc man ir aizdomas, ka sakārtojumus ar laiku nomainīs kaut kas cits. Man ir ļoti interesanti, kas tad būs?
NB: Iespējams, būs kāda jauna telpa. Man ir straujas transformācijas sajūta - it kā saspiežas laiks tam, kas agrāk pārstrādājās gadiem, un tagad tas var pārveidoties ātri. Tik ātri, ka tas līdzinās lēcieniem. Es domāju, ka sakārtojumi vai nu ļoti stipri transformēsies kā metode, vai pamatīgi apvienosies ar kaut ko, vai parādīsies vēl kaut kas cits. Man arī ir interesants šis process, un mani interesē ceļš. Es tiešām negribu ieciklēties uz kādu vienu metodi - pie manis kādu laiku nāk kaut kas viens, citu laiku kaut kas cits. Ja es strādāju ar cilvēkiem un kāda mana personīgā metode nepalīdz, tad es ņemu citu. Cilvēki paši norāda uz to metodi, kas vajadzīga.
IO: Kādā vārdā Tu sauktu savu praksi un visu, ar ko noarbojies - profesija, amats, māksla?
NB: Man tā noteikti nav profesija. Es zinu, ka protu pārdot, es zinu, ka esmu bijusī personāla direktore, biznesa trenere – tā bija profesija. Bet prakse darbā ar cilvēkiem – tā man nav profesija. Ir tāds vārds – “aicinājums”, pret ko es ļoti uzmanīgi izturos. Visdrīzāk tas ir ceļš, kuru, kā man liekas, es pat pati neesmu izvēlējusies.
IO: Kā Tu domā, sakārtojumi kā profesija ir iespējami?
NB: Jā, daudzi cilvēki ar to nodarbojas kā ar profesiju. Es nezinu, kāda metode parādīsies nākotnē, bet ir dīvaini, ka līdz šim laikam pie mums nav masveidā parādījušās tādas kvantu lietas kā “Vingrinājumi pēc Stīvena Volinska”. Brīnišķīga un praktiska lieta, ļoti labas meditācijas, bet nekur pie mums nereklamē šādus treniņus. Lai iemācītos vērot un saprast to, ka tu esi gan novērotājs, gan novērojamais, un ka tas ir viens vesels. Iemācīties to - atvienoties un savienoties – tas ir ļoti vērtīgi. Holodinamika, kvantu psiholoģija – tās, manuprāt, ir ļoti efektīvas metodes. Varbūt aiz tā ir nākotne? Es nezinu, kas būs rīt, bet tajā visā ir kāda odziņa un kustība. Budismam un citām plūsmām ir tūkstošiem gadu, un joprojām tās ved pie sevis. Tagad ir tāda atgriešanaš pie senām saknēm - pēkšņi sākuši atcerēties tradīcijas, vecos dievus.
IO: Kā Tu vērtē maģijas skolas?
NB: Man ir neatīva pieredze, es kādreiz biju tādā skolā. Kā likums, jebkuru skolu rada viens cilvēks. Vai nu viņš ir iniciators, vai autors, vai pavadonis. Tur ir viņa motivācija – kāpēc viņš rada skolu? No kurienes pēkšņi sajuta sevī nepieciešamību visus pēc kārtas maģijā apmācīt? Ko vēl, neskaitot naudu, šis jautājums maksā skolniekiem, un ko pašam skolotājam viņa koordināšu sistēmā?
IO: Un kādā brīdī ikviens šādu skolu radītājs atklāj, ka viņa “rati brauc pa priekšu zirgam”.
NB: Ir teikts - “Jo augstāk tu kāp pa attīstības pakāpieniem, jo varenāki demoni, kas tevi kārdina” – un tajā ir jēga. Tāpēc, skatoties uz visu, kas rodas zem vārdiem “skola”, “institūts”, “apvienība”, var pamatīgi aizdomāties par to, kas jādara kopienai, lai pabarotu radītāju. Par to Leonīds Talpis ir labi teicis: Mēs saraušam milzīgu enerģijas masu sava personīgā purva aizsardzībai, savai lojalitātei, savai piederībai. Visi aizstāv to skolu, kurai ir piederīgi un kurā mācās, bet tādā aizstāvības brīdī cilvēks pilnībā zaudē kontroli pār sevi pašu. Viņš pilnībā iegrimst lojalitātē savas skolas radītājam un pārstāj sevi vērtēt, un rodas jautājums - vai šī lojalitāte tevi dara stiprāku vai nē?
Tas, manuprāt, vienmēr ir ļoti derīgs jautājums, lai pārbaudītu, kur tu esi un par ko liecina ar tevi notiekošais: “Vai tas dara tevi stiprāku, vai nē? Skaidrāku, vai nē?”
Tādēļ novēlu visiem vairāk skaidrības par sevi, ne par kaimiņu!
Intervēja Irina Okuņeva
Intervija īsināta. Pilnu interviju krievu valodā lasiet šeit: Диалоги. О целительстве, мастерстве и пути
Tulkoja Marija Sils
Natālijas Bondarenko meistarklases Rīgā 2018.gadā:
12.oktobrī “Maģiskās ietekmes”
13.oktobrī “Sistēmiskais rituāls”
14.oktobrī “Sistēmisko sakārtojumu grupa”