ES - TAS, KURU VED...
Vilfrīda Nellesa (V.N.) saruna ar Bertu Helingeru (B.H.) pirmās praktiskās konferences “Ģimenes 
sakārtojumu prakse” laikā 1997.gada aprīlī.
Avots: "ПРАКТИКА СЕМЕЙНОЙ РАССТАНОВКИ", ВЕБЕР Г. 2015
V.N. Helingera kungs, Jūs izturaties kā terapeits, un tomēr Jūs neesat terapeits. Par ko Jūs pats sevi uzskatāt?
B.H. No vienas puses, es sevi redzu kā skolotāju. Bet vispirms es redzu sevi, būtībā, kā tuvāko, to, kurš vispārcilvēciskā līmenī rezonē ar citiem, un varbūt kaut ko iedarbina. Es – tas, kurš meklē harmoniju, kurš palīdz, kad kaut kas no apslēptā atklājas. Ko veicina ģimenes sakārtojumi – to, ka kaut kas uzreiz tiek izcelts gaismā. Bet arī tas īstenībā nav tas. Principā es sevi jūtu kā to, kas pieņemts kalpošanā kaut kam, ko viņš nesaprot.
V.N. Tomēr Jūs arī māciet. Piemēram, pareizi apieties ar eksistenciālām dzīves situācijām, Jūs māciet pareizu pozīciju un rīcības veidu terapeitiem un palīgiem. No kurienes jūs to ņemat? No nesaprašanas?
B.H. Jā. Un man tur ir viens ļoti vienkāršs orientieris: es jūtu, kur tek plūsma man pašam, un principā es esmu ar to tur, kur tā tek. Un ja pēkšņi šī kustība beidzas, ja es nevaru virzīties tālāk vai jūtu, ka esmu uz maldīga ceļa, es vienkārši apstājos. Un tad es varu ilgi, ļoti ilgi, veseliem mēnešiem vienkārši neko nedarīt un palikt šajā mierā, kamēr kaut kur no ārpuses, bieži vien pavisam negaidīti, pie manis atnāk kaut kas, kas dos man jaunu virzienu. Tas arī ir pa īstam. Es pavisam nedomāju par to, lai kādam palīdzētu, par eksistenciāliem jautājumiem, vai kā kādam kaut ko iemācīt... Priekš manis tie vispār nav jautājumi.
V.N. Principā tas ir Jūsu paša dzīves garīgais izpildījums.
B.H. To var saukt par garīgu, bet es esmu ļoti ieturēts saistībā ar tādiem jēdzieniem. Te pie manis pienāca viens cilvēks un ierunājās par vakardienas runu (“Psihoterapija un reliģija”). Viņš man jautāja, vai pašatdeve man ir kaut kas svarīgs. Es teicu “nē, tas atkal ir priekšstats par to, ka es ‘kaut ko daru’. Bet te vienkārši vada vai nes kāds lauks”. Tad viņš teica “Bet vai tādā gadījumā tas nav kaut kas absolūti dabisks, kur aiz tā pavisam nekas nestāv? Kad vienkārši atrodies uz viena viļņa ar šo dabisko?” Es atbildēju: “Jā man tas saskan”. Tātad tā ir pēdējā atteikšanās, atteikšanās no garīgā, dievišķā. Kas visvairāk atbilst noslēpumainajam, tam, kas pastāv. Un kas ir tā, kas ved tukšumā.
V.N. Garš taču šis ceļš – no mācītāja līdz šai pēdējai atteikšanai!
B.H. Jā, tā tas arī bija... Mācītāja aicinājums pilnīgi noteikti bija sekas savijumiem un neapzinātiem rīkojumiem manu vecāku ģimenē, kam bija nozīme tajā, ko es darīju ar pilnu atdevi. Bet pēc tam es pēkšņi ar kaut ko saskāros, un man kļuva pilnīgi skaidrs: tālāk ceļa nav. Pateicoties tam, es nonācu tuvumā citam virzienam, bet atkal bez jebkādiem plāniem, ar lielu daudzumu tā saucamo nejaušību, kas, ja paskatās atpakaļ, izrādās esam liktenis vai virsvadība, kam es sevi uzticu, bet par ko es pat neuzdrošinos pateikties – tas jau atkal bija pārāk daudz, kā tajā būtu kaut kas īpašs.
V.N. Te atkal būtu kāds pretnostatījums?
B.H. Jā, it kā es būtu kaut ko dabūjis. Domāju, man uz to nav nekādu tiesību. Es vienkārši pieņemu to kā kaut ko... jā, kā tas, kuru ved, bet ved ļoti delikātā veidā, kas man ļauj palikt pašas par sevi.
V.N. Kas ved Jūs nevis no sevis, bet pie sevis?
B.H. Jā, tā kustība vienmēr sasitīta ar kādu izaicinājumu. Kad es kādu laiku kaut ko daru, tad pēkšņi pilnīgi skaidri saprotu: turpināt to darīt un tai pašā laikā palikt sakoncentrētam nav iespējams. Pēkšņi nāk izaicinājums, kas prasa vīrišķību un riskēšanu no jauna, un, ja tā var teikt, akli uz to iziet,- tas ir ceļa turpinājms. Tas vienmēr saistīts ar risku. Jo tā vispār dzīve iet uz priekšu. Bet domāšana drošības kategorijās iet pilnīgi pretēji tam.
V.N. Šai sakarā man nāk prātā Heraklīta izteikums: “Vienā upē divreiz iekāpt nevar”
B.H. Tieši tā, un upe te ir divejāds tēls: cilvēks stāv upes krastā un redz, kā tek upe, viņš redz ūdeni, un tā viņu nes, bet krasts paliek aizmugurē. Bet Heraklīts atstāja uz mani spēcīgu iespaidu arī ar savu uguns tēlu, uguns kā apziņas uzplaiksnījumi, kas negaidīti parādādās no tā, kas apslēpts. Tie ir mani principi darbā sakārtojumos. Šie tēli harmonizē cits citam un dziļumā veido vienotību.
V.N. Jūsu konkrētais darbs notiek uz terapeitiskās skatuves, Jūs sauciet to arī par “sistēmisko terapiju”, bet tas, ko Jūs tagad stāstiet, iziet tālu aiz terapijas rāmjiem.
B.H. Jā, tālu, tālu. Reizēm es novadu mērķtiecīgu terapiju, kad saku cilvēkam kaut ko sakarā ar simptomu. Bet principā mans darbs ir daudz plašāks. To var saukt par atveseļošanu. Ne glābšanu, bet atveseļošanu, tikai ne atbrīvošanās ziņā no kaut kā. Atveseļošanās nozīmē, ka no zaudējuma vai savijuma cilvēks atkal atgūst saikni ar kaut ko pamatīgu. Lai kas arī tas nebūtu. Te ir likumsakarības, kas mums ir noteiktas. Savienojoties ar tām, mēs jūtam sevi plašāk, mēs jūtam sevi veselus un ne vienmēr laimīgus – par to arī neiet runa, te ietilpst arī sāpes, te ietilpst rūpes, te ietilpst izaicinājums – tas ir kas augstākā mērā rāms. Tas ir kritērijs: cilvēks ir augstākā mērā mierīgs. Un lai vēlreiz atgrieztos pie upes tēla – tā arī reizēm ir vētraina, tā velk cilvēku sev līdzi, gandrīz vai bez samaņas. Reizēm cilvēki kaut ko tādu izjūt karā, un tomēr tā ir tā pati upe, ar kuru tu esi harmonijā, kas ir pilnīgi mierīga, un tu esi pavisam kluss. Te ietilpst gan viens, gan otrs. Kā viens, tā otrs – tā pati upe.
Turklāt dažus tā mudina uz nežēlību, kas mums ir šausminoša, un tomēr tā ir tā pati upe, ar ko cilvēks ir harmonijā. Tādas būtu sekas. Tātad ne tikai kaut kas mierīgs, bet arī kareivīgs.
V.N. Jūs te neieņemat nekādu morālu pozīciju?
B.H. Absolūti nē! To vispār darīt nedrīkst. Es reizēm ar šausmām skatos uz to, kas notiek, bet bez vērtējuma, bez sašutuma.
V.N. Tas man atgādina vienu sakārtojumu no mana personīgā semināra. Bija runa par sievieti – tā bija klienta māte, ko kara beigās izvaroja krievu kareivis. Kad es to izvietoju, aizvietotāja nokrita zemē ar kliedzienu “Tas nebija tikai viens, tā bija visa armija!” Tad es nostatīju viņai priekšā visus vīriešus, un kad es pirmajam jautāju, kā viņš jūtas, viņš tikai paraustīja plecus un lakoniski teica “Tas ir karš. Karā ir tieši tā!” Pie šiem vārdiem sievietes ķermenis asi noraustījās. Viņa pacēla acis un izteica: “Pasaki to vēlreiz!” kad viņš atkārtoja frāzi, viņa piecēlās, iztaisnojās kā svece, tieši paskatījās uz viņu un teica: “Re kā!”
B.H. Brīnišķīgs piemērs.
V.N. Viņa atguva savu spēku un savu cieņu, un pati sevi sajuta kā kareivi, un tas viņai nesa atbrīvošanos. Tas ir tas, kas tik dziļi aizkustina mani šajā darbā – iespēja redzēt, ka tad, kad ir harmonija ar to, kas ir, tad upuri pārvēršas par tiem, kas darbojas, un tas rada spēku.
B.H. Ja cilvēks, kā tas parasti notiek, apstājas pie sava sašutuma, tad upuris pārvēršas ļaundarī. Jūs brīnišķīgi novadījāt šo atšķirību: pieņemot, viņi kļūst par tiem, kas dara, un tā ir neiedomājama atšķirība. Bet, diemžēl, mūsu neapmierinātajā sabiedrībā tik tikko var atrast kaut kam tamlīdzīgam. Sašutušie ir pašapmierināti. Viņi nav zinājuši ciešanas paši vai arī tās izstūmuši. Kas iepazinis un pieņēmis ciešanas vai vainu, tas atstājis sašutumu aiz muguras.
V.N. ...un cilvēks kļūst kluss.
B.H. Jā, tad viņš kļūst kluss un viņam ir spēks.
V.N. Tas, ko Jūs šeit sakāt, tomēr ļoti ietiecas reliģijas jomā, lai kā arī tas netiktu saprasts, skatoties pēc jēgas....
B.H. Es taču tikko centos to nobloķēt, lai ar šo jēdzienu vairāk ne....
V.N. ... pat tai nozīmē, kā “dabiskas reliģijas” vai “reliģiozas pozīcijas”, kā izskanēja vakar Jūsu runā? Kā dabiska bijība un svētība?
B.H. “Reliģioza pozīcija” ir bez satura, tai pat laikā, “pieņemšana” vai “godbijība” – vārdi, kas liek skanēt kaut kam, kur cilvēks uzreiz var sevi ieslēgt. Tāpat kā “vērtīgums” un “cieņa”.
V.N. Jums patīk izmantot šos augstos, nedaudz vecmodīgi skanošos vārdus. Taču šie jēdzieni, ar kuriem daudziem ir lielas grūtības, jums vēl veido konservatīva cilvēka reputāciju.
B.H. Jā, jā. Bet te uzreiz ir skaidrs, kas tas tāds ir. Bet vai tas ir reliģiozi, vai vispār ir pieņemams jēdziens reliģija, tas vēl ir jautājums. Ir taču reliģijas skaidrojums kā saiknei ar pagātni vai ievijumam iekš kaut kā lielāka, kas taču arī nozīmē “iegūt harmoniju”, bet vai tas ir kaut kas, kas lielāks par dabu?... Tas, kas lielāks par mani, jebkurā gadījumā tieši tā. Bet tas, tā vai citādi, ir pieredze par to, ka mums apkārt ir kaut kas lielāks, kur mēs esam ievīti. Var to saukt par “lielo dvēseli”, vai “morfoģenētiskajiem laukiem”, vai vēl kā nu patīk, bet vai aiz tā stāv kaut kas dievišķs, mums nav zināms. Izpildījumam, harmonijai ir pietiekami ar pašu vienkāršāko formulējumu. Kura iedarbība ir daudz lielāka, kā tad, ja to nosauktu par reliģiozu vai garīgu. Te ieslēgta galējā atteikšanās, un tieši tā dara iespējamu iekšējo tukšumu.
Šajā atteikšanās stāvoklī mūs ieved caur mūsu pārdzīvojumu, mūsu ikdienu, lai kas arī tur nebūtu, caur pārdzīvotu cenšanos “pieņemt izaicinājumu” un “izturēt pārbaudījumu”. Es pie tā nonācu ne caur piepūli, ne meditācijas vai kaut kā tamīdzīga ceļā, nebūt ne. Strādājot ar ģimenēm un redzot, cik mazs ir mans ieguldījums, cik daudz tas tiek vadīts no kaut kurienes vēl, es atkāpjos atpakaļ. Es neatsakos, vienkārši izrādījās, ka tas ir pats dabiskākais pasaulē.
V.N.Tā dēļ nepieciešams pavērsties ar seju pret īstenību, pieņemt to tādu, kāda tā ir.
B.H. Jā, bez šaubām. Šai sakarā man nāk atmiņā brīnišķīgs stāsts par budistu mūku. Kāda jauna sieviete, kam piedzima bērns, teica, ka b;erns ir no viņa. Viņš teica “Ak tā?” – aizgāja no klostera un rūpējās par bērnu. Pēc pāris gadiem viņa teica: “Viņš vispār nav Tavs, es tevi apmānīju”. Uz ko viņš atkal teica “Ak tā?” – un atgriezās klosterī. Principā taču tas neko nenozīmē. Tam, kurš ir harmonijā, ārējās lietas nenozīmē pilnīgi neko. Bet es nedomāju, ka tas ir tas ideāls, pēc kura vajag tiekties.
V.N. Tomēr ļoti ātri notiek tā, ka cilvēks iegūst pieredzi un pēc tam no tās rada teoriju, ideālu vai pārliecību. Tā taču viegli var notikt arī ar Jūsu darbu. Alberts Mārs šodien par šo te’mu izstāstīja lielisku līdzību: velns pastaigājas ar savu asistentu, un viņi satiekas ar cilvēku, kas tikko pārdzīvojis satraucošu pieredzi ģimenes sakārtojumā. Asistents sarūgtināts vŗšas pie velna: “Tā mums pazudusi vēl viena dvēsele, komums tagad darīt?” Uz ko velns atbild: “Neko. Pagaidīsim līdz rītam, viņš spēs pārvērst to par pārliecību”.
B.H. Tieši tā. Brīnišķīgs salīdzinājums. Reizēm taču cilvēks pats ir pārliecināts, ka viņš kaut ko atklājis. No tā jāuzmanās, lai ceļš palikt atvērts nākamajam. Labs tēls šeit ir ceļš, pa kuru cilvēks iet tālāk, ja atstāj aizmugurē visu iepriekšējo, bez izņēmuma.
V.N. Sakārtojumos ir tāds moments – visi stāv, visi jau pateikuši, kā viņi jūtas savās vietās, - un terapeits no uztveres pāriet uz darbību. Viņš taču tādā veidā iejaucas klienta dzīvē, viņš to ietekmē. Vai tas vispār ir atļauts? Kas šajā momentā notiek pie Jums?
B.H. Es vispār neko nedomāju. Es vienkārši redzu: brīdis ir pienācis. Es klusi stāvu, un pēkšņi parādās solis, kuru es veicu. Tas izriet no tā, kas bijis tik tikko pirms tam, tas nav vērsts ne uz kādu mērķi. Bet ir izņēmumi, kad es jau pēc sākotnējā izvietojuma redzu, kur ir risinājums. Un reizēm es vienkārši nezinu, ko tālāk, un tad no kaut kurienes, reizēm no publikas, atnāk impulss, ko es uzreiz uzķeru. Gadās arī kļūdas, tās arī ir daļa no procesa. Kļūdas rada atbalsi no izvietotajiem aizvietotājiem, kas atkal atgriež visu vecajās sliedēs. Tā ka tur ir kaut kas dziedniecisks, uz ko es paļaujos.
V.N. Bet gadās ari tādas kļūdas, ko sākumā nevar pamanīt, un klients var aiziet mājās ar iedomātu rezultātu.
B.H. Jā bet arī tas ir derīgi. Daži tiešām noraujas, un liekas, ka terapeits nodarījis kādu ļaunumu. Bet pēkšņi sāc saprast, ka aiz tā stāv noteikts tēls, priekšstats par kontroles nepieciešamību.
V.N. Tātad Jūs pavisam atejat no terapeits, kurš kaut ko risina?
B.H. Tieši tā. Bet tas nenozīmē, ka es nestrādāju risinājuma virzienā vai izliekos, ka to negribētu. Plūsma taču ved pie risinājuma. Bet, ja kustība apstājas, es paeju atpakaļ. Tad tālāk plūsma iet pie klienta. Tad visa enerģija ir pie viņa.
V.N. Tad tajā arī nav nekā slikta. Bet vērotājam no malas vai pat klientam bieži rodas šoks, kad terapeits vienkārši pārtrauc sakārtojumu.
B.H. Kas patiesībā ir tas, kas darbojas? Nu nekādi ne terapeits! Tas, kas darbojas, ir īstenība! Ja klienta liktenis ņem mani kalpībā risinājumam, tas ir labi. Un, ja es tam stājos pretim un, tā teikt, mākslīgi cenšos sasniegt rezultātu – nekas nesanāk. Šis tiekšanās pēc rezultāta veids ir lemts neveiksmei.
Ja es esmu bijis harmonijā, tad, lai kāds arī būtu rezultāts, neviens nevar kaut ko atņemt no mana darba kvalitātes. Bet, ja es tiešām kaut ko esmu izdarījis nepareizi, piemēram tāpēc, ka kaut ko gribēju, es par to uzņemos personīgu atbildību. Tās var būt smagas lietas, ar kurām es, iespējams, saduršos. Bet arī te es domāju, ka kļūdas un vaina ir pagrieziena punkti attīstībā. Tikai uz berzes virsmas atkal parādās jaunu zināšanu dzirksts, jauna uguns, kas tad iedegas. Priekšstats par to, ka ceļš vienmēr ir taisns, ir pret visu dabu. Ja liekas, ka kaut kas aizgājis ne tā un es par to nesatraucos, tad pēc dažām dienām izrādās kas pavisam cits. Vai arī ja kāds, tieši pretēji, saka: tur taču vispār nekas nebija, tas tieši tāpat neko nenozīmē. Pozīcija, kuru es ieņemu visos tādos gadījumos, ir šāda: es uzticu klientu viņa labajai dvēselei.
V.N. Uz mani atstāja dziļu iespaidu, ar kādu cieņu Jūs izturaties pret vērojošo dalībnieku iniciatīvām un cik Jūs, kā liekas, uzticaties cilvēkiem, kas izmanto un izplata Jūsu metodi, kurus Jūs pat neesat apmācījis.
B.H. Mani ļoti aizkustina tas, kas notiek, esmu priecīgs, ka tas iet tālāk. Man liekas pilnīgs neprāts, kad kāds grib iebāzt īstenību, ko redz, sev kabatā. Kad man jautā, vai var izmantot kaut ko, ko esmu teicis vai darījis, tas man sagādā īstas sāpes. It kā man būtu tiesības rīkoties ar īstenību vai ieskatiem. Tie man ir tikuši uzdāvināti, tie ir katram. Es saņēmu grūdienu un nododu šos impulsus tālāk, un esmu priecīgs, ja citi pa savam arī tos pados tālāk.
/no krievu valodas tulkoja Marija Sils/